Par Ministru kabineta 2004. gada 22. aprīļa noteikumu Nr. 417 "Grozījumi Ministru kabineta 2002. gada 19. februāra noteikumos Nr. 74 "Notiesāto darba samaksas kārtība brīvības atņemšanas iestādēs"" atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 91., 107. pantam un Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 14. pantam

7. pants

Spēkā · redakcija pārbaudīta 2026-05-18

Tomēr no Satversmes

1.panta izrietošais valsts varas dalīšanas princips nav jāuztver

dogmatiski un formāli, bet jāsamēro ar mērķi novērst varas

centralizāciju vienas institūcijas vai amatpersonas rokās (sk.

Satversmes tiesas 1999. gada 1. oktobra sprieduma lietā Nr.

03-05(99) secinājumu daļas 1. punktu). Tiesību zinātnē ir

atzīts, ka atsevišķas atkāpes no valsts varas dalīšanas principa

ir pieļaujamas, ja tās padara valsts varas funkciju īstenošanu

efektīvāku, nostiprina kādas valsts varas institūcijas neatkarību

no citas varas vai nodrošina triju varu savstarpējā līdzsvara un

atsvara sistēmas funkcionēšanu [sk.: Levits E. Normatīvo

tiesību aktu demo­krātiskā leģitimācija un deleģētā likumdošana:

teorētiskie pamati // Likums un Tiesības, 4. sējums, 2002, Nr.

9(37), 263.lpp.].

Prasība, lai likumdevējs pats

likumdošanas ceļā izšķirtu visus valsts dzīves jautājumus,

mūsdienu sabiedrības komplicētajos dzīves apstākļos ir kļuvusi

nereāla. Likumdevējam nav iespēju izsmeļoši likumdošanas ceļā

izlemt visus jautājumus, kuriem nepieciešams regulējums. Šāda

likumdevēja rīcība bieži vien būtu novēlota, jo likumdošanas

process ir smagnējs un laikietilpīgs. Lai nodrošinātu efektīvāku

valsts varas īstenošanu, ir pieļaujama atkāpe no prasības, ka

likumdevējam visi jautājumi pilnībā jāizšķir pašam. Šī

efektivitāte tiek sasniegta, likumdevējam likumdošanas procesā

izlemjot svarīgākos jautājumus, bet detalizētāku noteikumu un

likuma ieviešanai dzīvē nepieciešamo tehnisko normu izstrādāšanu

deleģējot Ministru kabinetam vai citām valsts institūcijām. Šāda

kārtība ne vien padara pašu likumdošanas procesu efektīvāku, jo

likumdevējam nav jānodarbojas ar tehnisku jautājumu risināšanu,

bet arī ļauj ātrāk un adekvātāk reaģēt uz normatīvā regulējuma

grozījumu nepieciešamību. Ministru kabinets vai citas pilnvarotās

valsts institūcijas tehnisko normu izstrādē visbiežāk ir

kompetentākas nekā likumdevējs, un lēmumu pieņemšanas process

šajās institūcijās nav tik komplicēts (sk.: Sajó A. Limiting

Government. An Introduction to Constitutionalism. Budapest:

Central European University Press, 1999, p.161.).