21. pants

No likumības un varas dalīšanas principiem

izriet, ka izpildu varai - Ministru kabinetam - ir tiesības izdot

noteikumus tikai likumā noteiktos gadījumos, likuma ietvaros un

tie nedrīkst būt pretrunā ar Satversmes normām, kā arī citām

augstāka juridiska spēka tiesību normām [sk., piemēram,

Satversmes tiesas 1998. gada 10. jūnija sprieduma lietā

Nr. 04-03(98) secinājumus].

Ministru kabineta tiesības izdot noteikumus, kuros

reglamentēts apdrošināšanas atlīdzības apmērs un tā aprēķināšanas

kārtība par personai nodarītajiem materiālajiem un

nemateriālajiem zaudējumiem, ir noteiktas OCTA likuma

19. panta trešajā daļā. Taču Satversmes tiesai jānoskaidro,

vai Ministru kabinets, izdodot Noteikumus Nr. 331, ir

nodrošinājis tajos ietvertā regulējuma atbilstību OCTA likumam,

Satversmei un citiem likumiem.

21.1. Noteikumu Nr. 331 3. punktā ir

noteiktas robežas apdrošināšanas atlīdzības apmēram par cietušās

personas sāpēm un garīgām ciešanām fiziskas traumas dēļ. Šo

noteikumu 10. punktā Ministru kabinets ir paredzējis

apdrošināšanas atlīdzības kopējo apmēru vienai personai, ja tiek

atlīdzināti visi nemateriālie zaudējumi. Redakcijā, kas bija

spēkā no 2005. gada 21. maija līdz 2013. gada

31. decembrim, šis kopējais apmērs bija līdz 1000 latiem.

Savukārt Noteikumu Nr. 331 5.5. apakšpunktā ir ietverta

aprēķina formula, pēc kuras tiek noteikts kopējais apdrošināšanas

atlīdzības apmērs par cietušās personas fizisku traumu.

Izdodot noteikumus par apdrošināšanas atlīdzības apmēru un

aprēķināšanas kārtību par personai nodarītajiem materiālajiem un

nemateriālajiem zaudējumiem, Ministru kabinetam ir jāņem vērā ne

vien OCTA likumā ietvertais pilnvarojums, bet arī citas augstāka

juridiska spēka tiesību normas, kas attiecas uz šādos noteikumos

regulējamiem jautājumiem. Ja augstāka juridiska spēka tiesību

normās noteikti apdrošinātāja atbildības limiti OCTA

apdrošināšanā, tad to prasības Ministru kabinets nedrīkst

pārkāpt, reglamentējot apdrošināšanas atlīdzības apmēru un tā

aprēķināšanas kārtību.

Saskaņā ar OCTA likuma 15. pantu likumdevējs ir

nepārprotami noteicis apdrošinātāja atbildības limitus pēc

apdrošināšanas gadījuma iestāšanās gan attiecībā uz personai, gan

mantai nodarīto zaudējumu atlīdzināšanu. Proti, apdrošinātājs,

kurš apdrošinājis zaudējumu nodarījušā transportlīdzekļa

īpašnieka civiltiesisko atbildību, vai LTAB sedz zaudējumus,

nepārsniedzot noteikto apdrošinātāja atbildības limitu: personai

nodarīto zaudējumu atlīdzināšanai - līdz 5 000 000 euro

neatkarīgi no cietušo personu skaita; mantai nodarīto zaudējumu

atlīdzināšanai - līdz 1 000 000 euro neatkarīgi no trešo

personu skaita. OCTA likuma 15. panta pirmā daļa redakcijā,

kas bija spēkā ceļu satiksmes negadījuma laikā, noteica, ka

apdrošinātāja atbildības limits attiecībā uz personai nodarīto

zaudējumu atlīdzināšanu ir līdz 250 000 latu katrai cietušajai

personai. Šā panta otrajā daļā likumdevējs ir paredzējis trešajai

personai tiesības normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā pieprasīt

to zaudējumu atlīdzināšanu, kuri netiek atlīdzināti saskaņā ar

OCTA likumu vai kuri pārsniedz noteikto apdrošinātāja atbildības

limitu.

Atbilstoši OCTA likumā ietvertajai informatīvajai atsaucei uz

Eiropas Savienības direktīvām Saeima šajā likumā ir iekļāvusi

tiesību normas, kas izriet no vairākām ES direktīvām OCTA

apdrošināšanas jomā, tostarp Direktīvas 72/166/EEK, Direktīvas

84/5/EEK un Direktīvas 90/232/EEK. Saeima OCTA likumā ir

iekļāvusi arī atsauci uz Direktīvu 2009/103/EK, taču šīs

direktīvas prasības nav attiecināmas uz SIA

"Autofavorīts", jo ceļu satiksmes negadījums ar tās

īpašumā esošo transportlīdzekli notika 2007. gada

11. oktobrī.

Direktīvas 72/166/EEK, Direktīvas 84/5/EEK un Direktīvas

90/232/EEK mērķis ir tuvināt dalībvalstu normatīvo regulējumu

attiecībā uz OCTA apdrošināšanu. Direktīvā 72/166/EEK noteiktas

prasības saistībā ar mehānisko transportlīdzekļu izmantošanu un

civiltiesiskās atbildības apdrošināšanas pienākuma izpildes

kontroli. Saskaņā ar šīs direktīvas 3. pantu dalībvalstīm

jāveic visi pasākumi, kas vajadzīgi, lai nodrošinātu to, ka

civiltiesiskā atbildība attiecībā uz to transportlīdzekļu

lietošanu, kuri parasti atrodas dalībvalsts teritorijā, būtu

apdrošināta. Savukārt Direktīvā 84/5/EEK paredzēts katras

dalībvalsts pienākums nodrošināt, lai minimālais apdrošināšanas

atlīdzības limits par miesas bojājumiem un kaitējumu īpašumam

atbilstu direktīvā norādītajam. Turklāt dalībvalstīm ir tiesības

noteikt šīs garantijas lielākā apjomā. Direktīvā 90/232/EEK

konsolidētas iepriekš minēto direktīvu prasības.

OCTA likuma projekta anotācijā norādīts, ka likuma

15. panta pirmā daļa atbilst Direktīvas 84/5/EEK

1. panta 2. punktam, kas noteic minimālo atbildības

limitu (sk. lietas materiālu 2. sēj. 117. -

134. lpp.). Tāpēc Satversmes tiesa izvērtēs, vai

Ministru kabinets, izdodot noteikumus par apdrošināšanas

atlīdzības apmēriem un to aprēķināšanas kārtību par personai

nodarītajiem materiālajiem un nemateriālajiem zaudējumiem, ir

ievērojis OCTA likuma normas, kuras atbilstoši OCTA likumā

ietvertajai informatīvajai atsaucei izriet no ES direktīvām.

21.2. Dalībvalstīm ir pienākums nodrošināt ES

direktīvās noteikto prasību precīzu pārņemšanu, proti, pārņemt

visas no konkrētas direktīvas normām dalībvalstij izrietošās

saistības nacionālajā tiesību sistēmā, kā arī izdarīt to skaidri

un precīzi, lai personas varētu izprast savus pienākumus un

tiesības (sk. EST spriedumu lietā 143/83 Commission v Denmark,

9. §). Līdz ar to dalībvalstīm ir pienākums nodrošināt

ES direktīvās noteikto prasību precīzu pārņemšanu.

Taču direktīvu prasību ieviešanas pienākums nav interpretējams

sašaurināti, attiecinot to tikai uz likumdevēja darbību. Ja

likumdevējs noteikta jautājuma izlemšanai un reglamentēšanai ir

pilnvarojis izpildvaru, arī tai ir pienākums nodrošināt direktīvu

atbilstošu un precīzu pārņemšanu nacionālajā tiesību sistēmā.

Izpildvara nedrīkstētu īstenot tai likumdevēja doto pilnvarojumu

pretēji OCTA likuma normām, kurās likumdevējam bija jātransponē

ES direktīvu prasības. Pretējā gadījumā direktīvās ietverto

noteikumu izpilde nebūtu īstenojama un direktīvu mērķi nebūtu

sasniedzami.

Salīdzinot Noteikumu Nr. 331 3. un 10. punktā

norādītos apdrošināšanas atlīdzības apmērus ar Direktīvas

72/166/EEK, Direktīvas 84/5/EEK un Direktīvas 90/232/EEK

prasībām, kā arī OCTA likuma 15. panta pirmās daļas 1.punktā

ietverto apdrošinātāja atbildības limitu attiecībā uz personai

nodarīto zaudējumu atlīdzināšanu, var secināt, ka šo noteikumu 3.

un 10. punktā paredzētie apdrošināšanas atlīdzības apmēri

par cietušajai personai nodarītajiem nemateriālajiem zaudējumiem

ir ievērojami mazāki.

Piemēram, Direktīvā 84/5/EEK noteikts, ka minimālais

atlīdzības limits par miesas bojājumiem gadījumā, ja ir tikai

viens cietušais, ir vismaz 350 000 euro. Taču Noteikumu

Nr. 331 3.3. apakšpunktā noteiktais apdrošināšanas

atlīdzības apmērs, ja cietušajai personai ir viegli miesas

bojājumi, kas radījuši veselības traucējumu, ir 30 līdz 80

euro.

Pieteikuma iesniedzēja pamatoti norāda: no Noteikumu

Nr. 331 5.5. apakšpunktā ietvertās formulas izriet tas,

ka apdrošināšanas atlīdzība par sāpēm un garīgām ciešanām

cietušās personas fiziskas traumas dēļ nevar būt lielāka par 400

latiem (sk. lietas materiālu 1. sēj. 79. -

82. lpp.). Var secināt, ka šāds apdrošināšanas

atlīdzības apmērs nav samērojams ar OCTA likumā noteikto

apdrošinātāja atbildības limitu.

Arī EST spriedumā lietā C-277/12 ir atzinusi, ka Direktīvas

72/166/EEK 3. panta 1. punkts un Direktīvas 84/5/EEK

1. panta 1. un 2. punkts interpretējams tādējādi, ka ar

tiem pretrunā ir dalībvalsts tiesiskais regulējums, saskaņā ar

kuru OCTA atlīdzība par nemateriālo kaitējumu ir paredzēta tikai

maksimālajā apmērā, kas ir mazāks par to, kāds noteikts Direktīvā

84/5/EEK (sk. lietas materiālu 1. sēj. 36. -

49. lpp.). Arī vairākas pieaicinātās personas norāda, ka

apstrīdētajās normās, tostarp Noteikumu Nr. 331 3. un 10. punktā,

norādītie apdrošināšanas atlīdzības apmēri par nemateriālajiem

zaudējumiem ir mazāki, nekā noteikts Direktīvā 84/5/EEK (sk.

lietas materiālu 4. sēj. 1. - 5. lpp. un 47. -

56. lpp.).

Satversmes tiesa secina, ka Ministru kabinets ir izdevis

Noteikumu Nr. 331 3. punktu, 5.5. apakšpunktu un

10. punktu, pārkāpjot OCTA likuma 15. panta pirmās

daļas 1. punktu.

Tādējādi Noteikumu Nr. 331

3. punkts, 5.5. apakšpunkts un 10. punkts

neatbilst OCTA likuma 15. panta pirmās daļas

1. punktam, īpašuma tiesību ierobežojums nav noteikts ar

likumu un minētās Noteikumu Nr. 331 normas neatbilst

Satversmes 105. pantam.