10. pants

Pieaicinātā persona - zvērināta advokāte Dr.

iur. Inga Švarca - uzskata, ka apstrīdētajā normā

ietvertais Satversmes 112. pantā nostiprināto pamattiesību

ierobežojums nav samērīgs. Normatīvajam regulējumam vajagot

paredzēt brīvības atņemšanas iestādes administrācijai tiesības

lemt par atļauju vai aizliegumu arī tādam notiesātajam, kurš sodu

izcieš slēgtā vai daļēji slēgtā cietumā, izmantot personisko

datoru izglītības ieguvei.

Izņemot tiesības uz brīvību, notiesātajiem esot visas citas

cilvēka pamattiesības, tostarp arī Satversmes 112. panta pirmajā

teikumā ietvertās tiesības uz izglītību. Arī zinātniskā darba

izstrādāšana doktora grāda iegūšanai ietilpstot tiesību uz

izglītību tvērumā. Tomēr šīs tiesības neesot absolūtas un varot

tikt ierobežotas. Apstrīdētajā normā ietvertais pamattiesību

ierobežojums esot noteikts ar likumu, un tam esot leģitīms mērķis

- sabiedrības drošības aizsardzība. Ministru kabineta

izraudzītais līdzeklis esot piemērots leģitīmā mērķa

sasniegšanai, jo dators pat bez interneta pieslēguma varot radīt

drošības un kārtības apdraudējuma riskus brīvības atņemšanas

iestādē. Apstrīdētā norma ierobežojot notiesātās personas

iespējas saņemt un nodot informāciju citām personām, kā arī veikt

nekontrolētu informācijas apstrādi un glabāšanu. Esot jāņem vērā

tas, ka dators rada iespējas glabāt slēptā veidā dažādus datus,

programmas un izmantot tās dažādu darbību veikšanai.

Vērtējot to, vai pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķi

nevar sasniegt ar indivīda tiesības mazāk ierobežojošiem

līdzekļiem, esot jāņem vērā, ka jau šobrīd notiesātie, kuri sodu

izcieš atklātajos cietumos, ar brīvības atņemšanas iestādes

priekšnieka atļauju drīkst glabāt personisko datortehniku, pat ar

interneta pieeju, ja tā notiesātajam nepieciešama izglītības

apguvei. Saskaņā ar Kodeksa 41. panta sesto daļu notiesāto

glabāšanā esošā personiskā datortehnika tiekot regulāri

pārbaudīta. Neesot skaidrs, vai ir pieejami ar interneta

pieslēgumu aprīkotu datoru pārbaudei atklātajos cietumos

nepieciešamie resursi un ar ko tieši datoru pārbaude daļēji

slēgtajos un slēgtajos cietumos atšķirtos no datoru pārbaudes

atklātajos cietumos. Turklāt Eiropas Padomes Ministru komitejas

2006. gada 11. janvāra rekomendācijā Rec(2006)2 par Eiropas

cietumu noteikumiem (turpmāk - Eiropas cietumu noteikumi) esot

norādīts, ka ieslodzījuma apstākļus, kas ir pretrunā ar notiesāto

cilvēktiesībām, nevar attaisnot, aizbildinoties ar līdzekļu

nepietiekamību.

Tāpat kā atklātajos cietumos, arī daļēji slēgtos un slēgtos

cietumos personisko datoru izmantošanu atsevišķos gadījumos

vajadzētu atļaut, pirms tam veicot individuālu izvērtējumu,

proti, novērtējot gan notiesātā izdarīto noziegumu un tā

bīstamības pakāpi, gan iespēju robežās pārbaudot datoru un šai

ziņā ievērojot samērīguma principu. Tāpat likumdevējs varētu

definēt kritērijus, kuriem izpildoties personisko datoru

lietošana daļēji slēgtajos un slēgtajos cietumos ir aizliegta.

Esot jāņem vērā tas, ka notiesāto izglītošana ir viens no

resocializācijas līdzekļiem. Labums, ko sabiedrība iegūst no tā,

ka persona nebrīvē pavadāmo laiku izmanto sevis izglītošanai,

esot lielāks nekā potenciālu sabiedrības drošības apdraudējumu

novēršanai noteiktais aizliegums daļēji slēgtos un slēgtos

cietumos izmantot personiskos datorus.

Secinājumu

daļa