8. pants

Pieaicinātā persona - tiesībsargs - uzskata,

ka apstrīdētā norma, ciktāl tā neparedz iespēju katru gadījumu

vērtēt individuāli, lai lemtu par atļauju notiesātajam izglītības

vajadzībām izmantot dažādas ierīces, neatbilst Satversmes 112.

pantam.

Satversmes 112. panta pirmajā teikumā ietvertās tiesības uz

izglītību aptverot visas izglītības pakāpes, visus izglītības

veidus un ieguves formas, kā arī visas izglītojošās darbības un

visu veidu studijas, tostarp doktorantūras studijas. Turklāt šīs

tiesības varot būt vērstas ne tikai uz akadēmisko zināšanu

papildināšanu, bet arī uz profesijas apguvi. Tiesības uz

izglītību ietverot arī tiesības izmantot tos mācību līdzekļus,

palīglīdzekļus un resursus, kuri ir pieejami un nepieciešami

konkrētās izglītības apguvei.

Valstij neesot pienākuma ikvienam nodrošināt tiesības iegūt

augstāko izglītību. Tomēr valstij esot pienākums, cik vien tas

iespējams, neiejaukties ikviena tiesībās atbilstoši savām spējām

apgūt izglītību un iesaistīties izglītojošās darbībās, tostarp

arī doktorantūras studiju programmā. Valstij būtu jāīsteno tāda

politika, kas pēc iespējas vairāk sekmētu šo tiesību izmantošanu

atbilstoši katra individuālajām spējām. Esot jāņem vērā, ka

Latvijā tāds rādītājs kā doktorantūras absolventu īpatsvars ir

viens no zemākajiem Eiropā. Tas norādot uz nepieciešamību

veicināt augstākās izglītības, tostarp doktorantūras studiju,

pieejamību un tādējādi sekmēt augstākās izglītības sistēmas

attīstību.

Notiesātais tiesības uz augstāko izglītību varot īstenot tikai

atbilstoši noteiktajam soda izciešanas mērķim un režīmam.

Ieslodzījuma vietās neesot spēkā vispārējs ierobežojums

notiesātajiem iegūt augstāko izglītību un iespēju robežās tās

apguve tiekot atbalstīta. Pieteikuma iesniedzējs neesot atradies

atklātā cietumā, un saskaņā ar apstrīdēto normu viņam neesot

bijušas tiesības pienesumā saņemt doktora disertācijas

rakstīšanai nepieciešamo datortehniku. Tādējādi ar apstrīdēto

normu esot ierobežotas Pieteikuma iesniedzējam Satversmes 112.

pantā noteiktās tiesības. Proti, personai esot liegta iespēja

saņemt un lietot mācību palīglīdzekļus, tādējādi ierobežojot tās

iespējas apgūt izraudzīto izglītības programmu vēlamajā veidā un

apjomā.

Apstrīdētajā normā ietvertajam pamattiesību ierobežojumam esot

leģitīms mērķis - sabiedrības drošības aizsardzība, bet šis

ierobežojums neesot samērīgs. Vispārējs aizliegums slēgtajos,

daļēji slēgtajos cietumos un audzināšanas iestādēs

nepilngadīgajiem saņemt un izmantot personisko datoru nozīmējot

to, ka notiesātajām personām, kuras izcieš sodu šajās brīvības

atņemšanas iestādēs, nav iespējams personisko datoru izmantot

nekādām - ne likumīgām, nedz arī nelikumīgām - darbībām.

Apstrīdētā norma šobrīd aizliedzot arī tādu ierīču kā, piemēram,

elektroniskās vārdnīcas, elektroniskie grāmatu lasītāji,

audiogrāmatas un to lasītāji, zinātniskie un grafiku kalkulatori

saņemšanu un izmantošanu. Pastāvot iespējamība, ka tādas ierīces

kā datori varētu tikt izmantotas saziņai ar citām personām. Tomēr

neesot saprotams, kādā veidā citu minēto ierīču izmantošana

varētu šādu nelikumīgu saziņu nodrošināt.

Atbilstoši Kodeksa normām daļēji slēgtajos cietumos tiekot

nodrošināta notiesāto apsardze un pastāvīga uzraudzība, bet

slēgtajos cietumos - pastiprināta apsardze un maksimāla

uzraudzība. Turklāt jau šobrīd notiesāto lietošanā esošā sadzīves

tehnika tiekot regulāri pārbaudīta. Pamattiesību ierobežojuma

leģitīmo mērķi esot iespējams sasniegt, piemēram, ierobežojot

tādu ierīču kā datori lietošanas laiku un vietu vai ieviešot

noteikumu, ka ierīci var lietot ieslodzījuma vietas datorklasē,

brīvības atņemšanas iestādes darbinieka uzraudzībā. Personas

lūgums ļaut tai izmantot citus, apstrīdētajā normā neminētus

priekšmetus būtu vērtējams katrā gadījumā individuāli. Tomēr

apstrīdētā norma šādu individuālu izvērtējumu neparedzot, un

tāpēc tajā ietvertais ierobežojums neesot samērīgs.