9. pants

Tāpat kā saistībā ar ikvienu pamattiesību, arī

attiecībā uz reliģijas brīvības ievērošanu, aizsargāšanu un

nodrošināšanu valstij ir gan pozitīvie, gan negatīvie

pienākumi.

Izskatāmajā lietā valsts ar savu aktīvo rīcību, proti,

aizliedzot Pieteikuma iesniedzējam glabāt lūgšanu krelles,

ierobežojusi reliģiskās pārliecības paušanas brīvību. Ministru

kabinets un Ieslodzījuma vietu pārvalde uzskata, ka Satversmes

99. panta pārkāpums nav noticis, jo notiesātajiem brīvības

atņemšanas iestādēs tiek nodrošinātas citas reliģiskās

pārliecības paušanas iespējas - dievkalpojumi, koncerti,

reliģiskās literatūras izpētes nodarbības. Tomēr izšķiroša nozīme

ir nevis tam, ka valsts izpildījusi atsevišķus savus pozitīvos

pienākumus, bet gan tam, vai noteiktais ierobežojums ir tiesisks.

Līdz ar to izvērtējams, vai ar apstrīdēto normu valsts nav

pārkāpusi savu pienākumu atturēties no Satversmes 99. pantā

noteikto pamattiesību aizskaršanas.

Lai secinātu, vai šāds ierobežojums ir tiesisks,

Satversmes tiesai jāizvērtē:

1) vai tas noteikts ar likumu vai uz likuma

pamata;

2) vai tam ir leģitīms mērķis;

3) vai tas ir samērīgs (sk.,

piemēram, Satversmes tiesas 2007. gada 16. maija

sprieduma lietā Nr. 2006-42-01

8. punktu).