5. pants

Pieaicinātā persona - Veselības ministrija -

norāda, ka pirms apstrīdēto normu ieviešanas zāļu tirgū bija

vērojama tāda negatīva tendence, ka palielinājās līdzekļu

izlietojums oriģinālo (patentēto) medikamentu iegādei. Ārsti

receptēs esot norādījuši konkrētos zāļu nosaukumus, un pacienti

neesot informēti par iespējām iegādāties lētākus medikamentus ar

līdzvērtīgu medicīnisko iedarbību. Savukārt daudzi ražotāji,

izvairoties no konkurences, piedāvājuši savstarpēji aizvietojamus

medikamentus par vienlīdz augstām cenām. Šāda situācija

norādījusi uz konkurences trūkumu zāļu tirgū, un rezultātā par

medikamentu iegādi pārmaksājuši gan pacienti, gan valsts.

Veselības ministrija arī norāda, ka ik gadu esot vērojams 3 -

5 procentus liels pacientu skaita pieaugums. Pašreizējo budžeta

iespēju ietvaros valsts nevarot nodrošināt atbilstošu

kompensējamo medikamentu finansējuma pieaugumu. Lai nerastos

nepieciešamība samazināt medikamentu iegādes izdevumu

kompensāciju apmērus vai arī kompensējamo medikamentu klāstu,

iespējami saudzējošākais mehānisms esot konkurences palielināšana

zāļu tirgū, kuras rezultātā pazeminoties arī kompensējamo zāļu

cenas.

Apstrīdētās normas neiedalot pacientus noteiktās grupās, bet

gan nosakot medikamentu iegādes izdevumu kompensācijas kārtību

atkarībā no medikamentu lietošanas stadijas un iedarbības, kas

pēc būtības esot visiem pacientiem vienāda. Pacientiem, pirmoreiz

saņemot konkrētai diagnozei paredzētos kompensējamos

medikamentus, neesot pamata dot priekšroku konkrēta ražotāja

medikamentiem, un tādējādi vienīgais objektīvais kritērijs esot

medikamentu cena. Ja kāds medikaments izrādās neefektīvs, to esot

iespējams nomainīt. Savukārt pacientiem, kuri jau agrāk saņēmuši

kādu konkrētu kompensējamo medikamentu, esot iespēja turpināt tā

lietošanu, ja tā medicīniskā iedarbība ir apstiprinājusies.

Veselības ministrija atzīst, ka apstrīdēto normu piemērošanas

rezultātā varēja ierobežoties zāļu pieejamība aptiekās. Tomēr šī

problēma esot novērsta ar grozījumiem Noteikumu Nr. 899 89.

punktā.

Tiesas sēdē Veselības ministrijas pārstāvis - valsts sekretārs

Rinalds Muciņš - papildus iepriekš minētajam norādīja, ka

kompensējamo medikamentu A sarakstā tiekot ietverti vienīgi tādi

medikamenti, kuriem ir ekvivalentas alternatīvas ar līdzvērtīgu

medicīnisko iedarbību. Šādu medikamentu ekvivalence esot

pierādīta, jo neviens medikaments tirgū neiekļūstot bez valsts

atzītas reģistrācijas procedūras. No Satversmes 111. panta

izrietot valsts pienākums rūpēties par zāļu pieejamību, citastarp

kompensējot to iegādes izdevumus, tomēr tas neietverot valsts

pienākumu nodrošināt katra pacienta subjektīvajām vēlmēm

atbilstošākos medikamentus. Tādējādi valsts savu iespēju robežās

nodrošinot visiem pacientiem vienādu minimālo atbalstu.