6. pants

Pieaicinātā persona - Nacionālais veselības

dienests - norāda, ka apstrīdētās normas nodrošina efektīvu

un optimālu valsts budžeta līdzekļu izlietojumu kompensācijas

kārtības ietvaros, kā arī samazina pacientu līdzmaksājumus.

Apstrīdēto normu piemērošanas rezultātā piegādātājs, kurš piedāvā

zemāko cenu, varot rēķināties ar lielāku zāļu noietu, tādēļ

palielinoties piegādātāju savstarpējā konkurence un samazinoties

zāļu cenas. Nacionālā veselības dienesta apkopotā informācija

liecinot, ka pēc apstrīdēto normu ieviešanas daudzu medikamentu

cenas ir samazinājušās.

Daudzām kompensējamo zāļu sarakstā ietvertajām zālēm esot

līdzvērtīga efektivitāte, bet atšķirīgas cenas. Starp

ģenēriskajiem un oriģinālajiem medikamentiem neesot būtisku

atšķirību efektivitātes un blakņu ziņā, un šo zāļu līdzvērtīgā

iedarbība esot pierādīta pētījumos. Lētāko medikamentu

izrakstīšana tiekot plaši veicināta arī citās Eiropas

valstīs.

Nacionālais veselības dienests uzskata, ka apstrīdētās normas

neparedz atšķirīgu attieksmi pret personām, kas atrodas vienādos

un savstarpēji salīdzināmos apstākļos. Apstrīdētās normas esot

attiecināmas uz visiem pacientiem, tomēr tām personām, kuras jau

iepriekš saņēmušas konkrētus kompensējamos medikamentus, vajagot

ļaut pabeigt iesākto ārstniecības kursu.

Apstrīdēto normu piemērošanas rezultātā nesamazinoties zāļu

pieejamība aptiekās. Jebkuram vairumtirgotājam varot rasties

problēmas ar zāļu piegādes nodrošināšanu, tomēr tās neesot

saistītas ar zāļu iegādes izdevumu kompensēšanas kārtību.

Attiecīgās situācijas esot vērtējamas kā reti izņēmumi, un zāles,

kuras nav pieejamas, tiekot svītrotas no kompensējamo medikamentu

saraksta. Nacionālais veselības dienests arī norāda, ka jebkādas

ar zāļu pieejamību saistītās problēmas esot novērstas ar

grozījumiem Noteikumos Nr. 899.

Tiesas sēdē Nacionālā veselības dienesta pārstāvis Artūrs

Pušmucāns norādīja, ka apstrīdētās normas nevar tikt vērtētas

atrauti no citām normām, kas paredz izņēmumus no vispārējā

principa. Šie izņēmumi paredzot gan ģimenes ārsta tiesības

izrakstīt citus kompensējamos medikamentus, ja tam ir objektīvi

medicīniski iemesli, gan arī farmaceita tiesības izsniegt citus

medikamentus, ja tiek konstatēti noteikti apstākļi. Tādējādi

apstrīdētās normas neierobežojot medikamentu pieejamību un

atbilstot Satversmei.