11. pants

Satversmes tiesa atzinusi, ka ne vienmēr ir

iespējams konkrētu pamattiesību ierobežojuma satversmību vērtēt

vienīgi Satversmes 91. panta pirmā teikuma aspektā. Ir jāņem

vērā tas, ka Satversmes 91. panta pirmajā teikumā noteiktais

vienlīdzības princips bieži piemērojams kopā ar citām

pamattiesībām. Noskaidrojot, vai tiesību normas nav pretrunā ar

vienlīdzības principu, ir jāņem vērā tiesību joma, kurā tās

ietilpst. Apstrīdēto normu raksturs, saikne ar citām Satversmes

normām un vieta pamattiesību sistēmā neizbēgami ietekmē

likumdevēja rīcības brīvību un līdz ar to arī Satversmes tiesas

īstenotās kontroles apjomu (sk. Satversmes tiesas

2006. gada 8. novembra sprieduma lietā

Nr. 2006-04-01 15. punktu).

Izskatāmajai lietai līdzīgās tiesiskajās situācijās Satversmes

tiesa ir atzinusi, ka tiesību norma jāvērtē kopsakarā ar cilvēka

tiesībām uz veselības aizsardzību (sk., piemēram, Satversmes

tiesas 2008. gada 29. decembra sprieduma lietā

Nr. 2008-37-03 11. punktu). Arī Ministru kabinets

un visas lietā pieaicinātās personas ir vienisprātis, ka

apstrīdētā norma būtu vērtējama kopsakarā ar personu tiesībām uz

veselības aizsardzību.

11.1. Tiesības uz veselības aizsardzību konstitucionālā

līmenī ir nostiprinātas Satversmes 111. pantā, kas noteic,

ka valsts aizsargā cilvēka veselību un garantē ikvienam

medicīniskās palīdzības minimumu. Satversmes tiesa ir norādījusi,

ka šī norma uzliek valstij pienākumu aizsargāt ikvienas personas

tiesības pašai rūpēties par savu veselības stāvokli, kā arī

pienākumu atturēties no darbībām, kas traucē personai īstenot šīs

tiesības. Satversmes 111. pants neuzliek valstij pienākumu

nodrošināt ikvienam iespējami augstāko veselības līmeni, taču no

šajā pantā noteiktā izriet valsts pienākums noteiktos gadījumos

un tādā līmenī, kas cieši saistīts ar šīs valsts ekonomiskajām

iespējām, veikt pasākumus, lai aizsargātu cilvēku veselību. No

tiesībām uz veselību izriet valsts pienākums veikt pasākumus, kas

nepieciešami cilvēku veselības aizsargāšanai, tostarp nodrošināt

veselības aprūpes pakalpojumu un zāļu esamību un pieejamību

(sk., piemēram, Satversmes tiesas 2002. gada

22. oktobra sprieduma lietā Nr. 2002-04-03 secinājumu

daļas 1. punktu un 2008. gada 29. decembra

sprieduma lietā Nr. 2008-37-03 11. punktu).

Vienlaikus pienākums nodrošināt zāļu pieejamību ir

kvalificējams kā pienākums nodrošināt pamattiesības un kā tāds

var būt atkarīgs no valsts rīcībā esošajiem resursiem.

Mūsdienu medicīnas un zinātnes straujās attīstības rezultāts

ir plašais dažādu slimību ārstēšanai paredzēto zāļu un

medicīnisko ierīču klāsts. Taču valsts finanšu resursi ir

ierobežoti un tā nevar apmaksāt ikvienam iedzīvotājam visas tam

nepieciešamās zāles, medicīniskās ierīces un ārstēšanu. Līdzekļu

piešķiršana vienai pacientu grupai vienlaikus nozīmē to, ka citai

pacientu grupai šie līdzekļi tiek liegti.

Valstij jācenšas pieejamos resursus izmantot tā, lai no tiem

labumu gūtu pēc iespējas vairāk cilvēku. Ja resursi ir

ierobežoti, tad nepieciešams tāds mehānisms, kas nodrošinātu to

optimālu izmantošanu. Valstij ir pienākums nodrošināt efektīvu

resursu izmantošanu un panākt taisnīgu līdzsvaru veselības

aprūpei atvēlēto finanšu resursu sadalē, ievērojot gan atsevišķu

pacientu nepieciešamību saņemt dārgus veselības aprūpes

pakalpojumus, gan arī vispārējo nepieciešamību nodrošināt

veselības aprūpes pieejamību pēc iespējas lielākai sabiedrības

daļai.

Tāpēc faktiski ikvienai valstij nākas saskarties ar grūto

uzdevumu sadalīt resursus un līdz ar to noteikt, kam, kādos

apstākļos un kāda veida ārstēšana tiks apmaksāta

(sk. Satversmes tiesas 2008. gada 29. decembra

sprieduma lietā Nr. 2008-37-03 12. punktu).

Valsts pienākums ir gan izveidot tiesiski regulētu procesu,

kādā personas var pretendēt uz kompensējamo zāļu saņemšanu, gan

arī noteikt kārtību, kādā persona var vērsties pret tai

nelabvēlīgu lēmumu. Tāpat valstij, veidojot minēto procesu, ir

savu iespēju robežās jānodrošina pamattiesību, kā arī

vienlīdzības principa ievērošana. Tomēr tas nenozīmē, ka visiem

pacientiem vienmēr būtu tiesības nekavējoties saņemt

kompensējamās zāles vai citus medicīniska rakstura

pakalpojumus.

Līdz ar to valstij ir rīcības

brīvība izveidot pamattiesībām atbilstošu sistēmu, kurā personām

ir tiesības saprātīgā termiņā saņemt valsts kompensētās dārgās

zāles. Tomēr Satversmes 111. pants neparedz valsts pienākumu

nodrošināt tūlītēju pieeju visām šāda veida zālēm.

11.2. Lai izvērtētu, vai pašreizējā sistēma nodrošina

vienlīdzības principa ievērošanu, respektīvi, vienādu attieksmi

pret visām personām, kurām ir tiesības saņemt kompensējamās

zāles, Satversmes tiesai jāizvērtē šo zāļu piešķiršanas

kārtība.

Veselības ministrija informējusi, ka to personu skaits, kuras

gada ietvaros ir tiesīgas saņemt kompensējamās zāles, tiek

noteikts, balstoties uz Nacionālā veselības dienesta prognozi.

Savukārt lietā pieaicinātās personas - Caladrius un

Leikēmijas slimnieku atbalsta biedrība - uzskata par apšaubāmiem

kritērijus, kurus šis dienests izmanto, lai prognozētu to

pacientu skaitu, kuriem nākamajā gadā tiks kompensētas C sarakstā

iekļautās zāles.

Satversmes tiesa jau ir atzinusi, ka tā nevar pārvērtēt lēmuma

pieņēmēja rīcību jomā, kura pamatā balstās uz prognozi par kādu

varbūtēju vai hipotētiski iespējamu notikumu nākotnē. Lēmuma

pieņēmējs bauda prognozēšanas un lemšanas brīvību tiktāl, ciktāl,

piemēram, netiek pārkāpti valsts konstitucionālās sistēmas

pamatprincipi (sk. Satversmes tiesas 2012. gada

3. februāra sprieduma lietā Nr. 2011-11-01

11.2. punktu). Tādējādi nedz Satversmes tiesa, nedz arī

lietas dalībnieki vai lietā pieaicinātās personas nevar stāties

atbildīgās valsts pārvaldes iestādes vietā un aizstāt tās

piemērotos apsvērumus ar savu viedokli.

No lietā esošajiem materiāliem ir secināms, ka Nacionālais

veselības dienests pacientu skaitu attiecībā uz C sarakstā

iekļautajām zālēm prognozē, tās pirmoreiz iekļaujot kompensējamo

zāļu sarakstā. Savukārt pacientu skaita precizēšana

(palielināšana) ik gadu notiek atbilstoši faktiskajam

pieprasījumam, ņemot vērā zāļu kompensācijai pieejamos finanšu

līdzekļus. Prognozējot pacientu skaitu, tiek ņemti vērā

visdažādākie pieejamie informācijas avoti. Liela nozīme tiek

piešķirta ārstu profesionālo asociāciju sniegtajai informācijai

par prognozēto pacientu skaitu gadā (sk. Ministru

kabineta pilnvarotā pārstāvja 2013. gada 22. maija

vēstuli par viedokli lietā 2012-26-03, lietas materiālu

150. lpp., kā arī Noteikumu Nr. 899 47. punkta

1. - 3. apakšpunktu).

Satversmes tiesa norāda, ka minētie kritēriji - C sarakstā

iekļauto zāļu faktiskais pieprasījums, kompensācijai pieejamie

finanšu līdzekļi, kā arī ārstu profesionālo asociāciju sniegtā

informācija - nevar tikt atzīti par izraudzītiem patvaļīgi. Tie

ir saprātīgi saistīti ar mērķi - savlaicīgi nodrošināt pacientiem

tiesības saņemt C sarakstā iekļauto zāļu iegādes izdevumu

kompensāciju.

Nevar atzīt par pamatotu arī Caladrius norādi, ka to

pacientu skaitam, kuriem nākamajā gadā tiks kompensēti zāļu

Mabthera iegādes izdevumi, jāatbilst to pacientu skaitam,

kuriem ir noteikta Diagnoze. Proti, zāļu kompensācijas sistēmas

ietvaros ir pieejami salīdzinoši daudzi medikamenti konkrētas

slimības ārstēšanai, un atkarībā no, piemēram, pacienta reakcijas

uz citiem medikamentiem, slimības stadijas vai attīstības gaitas

var tikt pieņemts lēmums tieši par zāļu Mabthera

izrakstīšanu [sk. Zāļu cenu valsts aģentūras 2007. gada

20. decembra lēmuma Nr. 925 "Par Roche Latvija SIA

(Reģ. Nr. 40003731032, G. Astras iela 8b, Rīga,

LV-1082) medikamenta Mabthera koncentrāts infūziju šķīduma

pagatavošanai 10 mg/ml-50ml Nr. 1, Mabthera koncentrāts

infūziju šķīduma pagatavošanai 10 mg/ml-10ml Nr. 2

iekļaušanu Kompensējamo zāļu sarakstā", lietas materiālu 69.

- 71. lpp.]. Turklāt zāles Mabthera var būt

nepieciešamas ne tikai tiem pacientiem, kuriem ir noteikta

Diagnoze, bet arī pacientiem ar citām Noteikumu Nr. 899

1. pielikumā minētajām diagnozēm (sk. Ministru

kabineta pilnvarotā pārstāvja 2013. gada 22. maija

vēstuli par viedokli lietā 2012-26-03, lietas materiālu

150. lpp.).

11.3. No lietas sagatavošanas laikā iegūtās

informācijas secināms, ka valsts pilda savu pienākumu nodrošināt

pacientiem pieeju dārgām kompensējamām zālēm. Par to liecina C

sarakstā iekļauto zāļu kompensāciju saņēmušo pacientu skaits:

2009. gadā - 303 pacienti; 2010. gadā - 385 pacienti;

2011. gadā - 389 pacienti un 2012. gadā - 485 pacienti.

Savukārt 2013. gadā C sarakstā iekļautās zāles ieplānots

kompensēt 683 pacientiem. Tāpat to apliecina arī pastāvīgi

pieaugošais C sarakstā iekļauto zāļu kompensācijai piešķirto un

izlietoto finanšu līdzekļu apjoms: 2009. gadā šim mērķim

tika izlietots 3 187 691 lats, 2010. gadā -

3 768 386 lati, 2011. gadā - 4 401 228

lati, bet 2012.gadā - 5 429 456 lati. Savukārt 2013. gadā

šim mērķim plānots izlietot 8 874 330 latus

(sk. Veselības ministrijas 2013. gada 22. marta

vēstuli Nr. 01-15/1252, lietas materiālu 56. un

58. lpp.).

Turklāt arī tajos gadījumos, kad valsts budžetā paredzētie

līdzekļi C sarakstā iekļauto zāļu kompensācijai jau ir izlietoti,

Veselības ministrijai saglabājas pienākums rast papildu līdzekļus

saprātīgā termiņā. Veselības ministrija norāda, ka šāds pienākums

gadījumos, kad līdzekļi, kas valsts budžetā atvēlēti zāļu

kompensācijai, jau ir izlietoti, izrietot no Ministru kabineta

2004. gada 13. aprīļa noteikumu Nr. 286

"Veselības ministrijas nolikums"

5.3.2. apakšpunktā noteiktā ministrijas uzdevuma -

koordinēt, analizēt un sniegt priekšlikumus par zāļu

kompensācijas sistēmas attīstību un racionālu valsts budžeta

līdzekļu izlietojumu par zālēm. Savukārt finanšu līdzekļu

pieprasījumus Veselības ministrija sagatavojot un virzot Likumā

par budžetu un finanšu vadību noteiktajā kārtībā

(sk. Veselības ministrijas 2013. gada

26. aprīļa vēstuli Nr. 01-15/1757, lietas materiālu

140. lpp.).

Līdz ar to ir radīta sistēma, kas

uzliek par pienākumu Veselības ministrijai rast finanšu

līdzekļus, kas nepieciešami, lai nodrošinātu C sarakstā iekļauto

zāļu, tostarp zāļu Mabthera, iegādes izdevumu savlaicīgu

kompensāciju.