3. pants

Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto normu, -

Ministru kabinets - nepiekrīt Pieteikuma iesniedzēja

viedoklim un uzskata, ka apstrīdētā norma atbilst Satversmes 64.

pantam un nepārkāpj Ceļu satiksmes likuma 22. panta otrajā daļā

ietverto pilnvarojumu.

Ministru kabinets informē, ka tiesiskais regulējums tam, kādā

kārtībā iegūstamas un atjaunojamas transportlīdzekļu vadīšanas

tiesības, neesot mainījies kopš 1999. gada, kad šo jautājumu

regulēja Satiksmes ministrijas 1999. gada 22. marta noteikumi Nr.

9 "Mehānisko transportlīdzekļu (izņemot traktortehniku) vadītāju

kvalifikācijas noteikumi". Minētie noteikumi esot izdoti saskaņā

ar Ceļu satiksmes likuma 22. panta trešo daļu, kad likumā vēl

nebija transportlīdzekļu vadīšanas tiesību un vadītāja apliecības

atjaunošanas regulējuma.

2005. gada 15. decembra grozījumi Ceļu satiksmes likuma 22.

pantā esot papildinājuši šo tiesību normu ar apstrīdētās normas

satura pamatojumu. Ņemot vērā terminoloģijas izmaiņas, esot

pieņemti Noteikumi Nr. 173, jo šāda prasība izrietējusi no

normatīvo aktu izstrādes juridiskās tehnikas.

Apstrīdētā norma personai neuzliekot nesamērīgus vai jaunus

pienākumus, kā arī neierobežojot personas tiesības vairāk, kā tas

jau noteikts Ceļu satiksmes likumā. Ceļu satiksmes likumā esot

noteikts, kādos gadījumos transportlīdzekļu vadīšanas tiesības

tiek atņemtas, un esot ietverts pilnvarojums Ministru kabinetam

noteikt kārtību, kādā šīs tiesības atjaunojamas.

Ceļu satiksmes likumā ietvertais pilnvarojums Ministru

kabinetam noteikt kārtību, kādā atgūstama transportlīdzekļa

vadītāja apliecība, īstenojot vienu no Ceļu satiksmes likuma

mērķiem - aizsargāt cilvēku dzīvību un veselību, vidi, kā arī

fiziskajām un juridiskajām personām piederošo mantu.

Transportlīdzekļa vadītājam, kuram transportlīdzekļu vadīšanas

tiesības atņemtas uz ilgāku laiku, zūdot ne tikai dalībai

satiksmē nepieciešamās praktiskās, bet arī teorētiskās iemaņas.

Turklāt tādā gadījumā, ja transportlīdzekļa vadītājam tiek

atņemtas transportlīdzekļu vadīšanas tiesības, esot jāprezumē, ka

šī persona var apdraudēt citus ceļu satiksmes dalībniekus, jo

neesot pienācīgi sagatavota dalībai satiksmē. Līdz ar to kārtība,

kādā atgūstamas transportlīdzekļu vadīšanas tiesības, atbilstot

samērīguma principam, jo personai noteiktais tiesību ierobežojums

neesot lielāks par sabiedrības ieguvumu. Jāņem vērā, ka

transportlīdzekļu vadīšanas tiesības esot speciālās tiesības un

transportlīdzeklis esot paaugstinātas bīstamības avots.

Ministru kabinets lūdz izvērtēt, vai, pamatojoties uz

Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās daļas 2. punktu,

tiesvedība lietā nebūtu izbeidzama, jo apstrīdētā norma zaudējusi

spēku 2010. gada 1. janvārī.