8. pants
nosaka:

"(1) Valsts atbalsts ikgadējā minimāli nepieciešamā

biodegvielas daudzuma ražošanai tiek piešķirts un finansiālā

atbalsta kvotas biodegvielas veidiem tiek noteiktas Ministru

kabineta paredzētajā kārtībā.

(2) Ministru kabinets nosaka termiņu, līdz kuram iesniedzams

pārskats par iepriekšējā pārskata gadā piešķirto valsts atbalstu,

kā arī termiņu un kārtību, kādā ik gadu iesniedzams nepieciešamā

atbalsta aprēķins un tā pamatojums."

Saskaņā ar Biodegvielas likuma 8. panta pirmo un otro

daļu 2008. gada 15. aprīlī Ministru kabinets izdeva

noteikumus Nr. 280 "Noteikumi par finansiāli atbalstāmajām

kvotām biodegvielai" (turpmāk - Noteikumi Nr. 280).

1.1. Ministru kabinets 2008. gada

16. decembrī izdeva noteikumus Nr. 1062 "Grozījumi

Ministru kabineta 2008. gada 15. aprīļa noteikumos

Nr. 280 "Noteikumi par finansiāli atbalstāmajām kvotām

biodegvielai"" (turpmāk - Noteikumi Nr. 1062), ar kuriem

Noteikumi Nr. 280 tika papildināti ar 26. punktu šādā

redakcijā:

"Tiešā atbalsta izmaksas tiek proporcionāli samazinātas, ja

kopējais pieprasītais atbalsta apmērs par saražoto biodegvielu

pārsniedz budžeta programmā attiecīgajā gadā pieejamos finanšu

līdzekļus."

Savukārt Noteikumu Nr. 280 25. punkts noteica:

"Līdz 2014. gadam budžeta apakšprogrammā "Atbalsts

biodegvielas ražošanas veicināšanai" biodegvielas ražotājiem tiek

nodrošināts atbalsts par finansiāli atbalstāmās kvotas ietvaros

saražoto biodegvielas apjomu, kas saražots līdz 2010. gadam,

bet nepārsniedz attiecīgajam gadam noteikto tiešā atbalsta

apmēru."

1.2. Ar Ministru kabineta 2009. gada 13.

oktobra noteikumiem Nr. 1187 "Grozījumi Ministru kabineta

2008. gada 15. aprīļa noteikumos Nr. 280

"Noteikumi par finansiāli atbalstāmajām kvotām biodegvielai""

(turpmāk - Noteikumi Nr. 1187) Noteikumi Nr. 280 tika

papildināti ar 30. punktu (turpmāk - apstrīdētā norma) šādā

redakcijā:

"2009. gadā neizmaksāto tiešā atbalsta summu par 2008.

gada otrajā pusgadā saražoto biodegvielu 11 304 525,53 latu

apmērā biodegvielas ražotājiem izmaksā līdz 2019. gadam

atbilstoši valsts budžeta apakšprogrammā 21.06.00 "Atbalsts

biodegvielas ražošanas veicināšanai" pieejamajam

finansējumam."

2. Pieteikumu iesniedzējas - sabiedrība ar

ierobežotu atbildību "Mamas D" un sabiedrība ar ierobežotu

atbildību "Bio-Venta" - uzskata, ka apstrīdētā norma

neatbilst Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk - Satversme) 1.

un 105. pantam.

Pieņemot apstrīdēto normu, valsts esot pagarinājusi iepriekš

noteikto saistību izpildi uz desmit gadiem - līdz 2019. gadam.

Turklāt apstrīdētā norma attiecoties uz tādām tiesiskajām

attiecībām, kas jau bija radušās un pastāvēja. Pieteikumu

iesniedzējas norāda, ka 2009. gada valsts budžetā neesot

paredzēti līdzekļi valsts tiešā atbalsta izmaksai pilnā apmērā,

tāpēc daļa atbalsta par 2008. gada otrajā pusgadā saražoto

biodegvielu Pieteikumu iesniedzējām neesot laikus izmaksāta. Līdz

ar to apstrīdētajai normai esot atpakaļvērsts spēks, jo valsts

tiešais atbalsts par 2008. gada otrajā pusgadā saražoto

biodegvielu neesot izmaksāts pilnā apmērā. Valsts no savām

saistībām attiecībā uz finansiālo atbalstu esot atkāpusies pēc

attiecīgā atbalsta perioda beigām, un līdz ar to Pieteikumu

iesniedzējām neesot bijusi iespēja apturēt vai pārkārtot

ražošanu. Tiesību normas retroaktīvā spēka aizliegums esot gan

tiesiskas valsts, gan tiesiskās paļāvības principa

stūrakmens.

Atliekot valsts tiešā atbalsta biodegvielas ražošanas

veicināšanai (turpmāk - valsts tiešais atbalsts) izmaksu, tiekot

aizskartas Pieteikumu iesniedzējām Satversmes 105. pantā

noteiktās tiesības uz īpašumu. Biodegvielas likums un Noteikumi

Nr. 280, kas nosaka valsts tiešo atbalstu, paredzot mantiska

rakstura tiesības Pieteikumu iesniedzējām. Nesaņemot valsts tiešo

atbalstu vai saņemot to tikai nākotnē, turklāt nezināmā apmērā,

biodegvielas ražošana neesot iespējama. Līdz ar to ražotnes, kas

paredzētas biodegvielas iegūšanai, neesot izmantojamas, no tām

neesot iespējams gūt citu ekonomisku labumu un rezultātā tiekot

pasliktināts Pieteikumu iesniedzēju saimnieciskais stāvoklis.

Šāda situācija ierobežojot Pieteikumu iesniedzēju tiesības uz

īpašumu, jo tām neesot iespēju gūt saimniecisko labumu no savas

darbības. Bez tam pamattiesību ierobežojums neesot noteikts ar

likumu, jo nedz Biodegvielas likuma 4. pants, nedz arī 8.

pants nepilnvarojot Ministru kabinetu atlikt valsts atbalsta

izmaksas un noteikt parādsaistību atlīdzināšanas termiņu.

Tādējādi Ministru kabinets šo jautājumu esot izlēmis ultra

vires.

Pieteikumu iesniedzējas norāda, ka, pieņemot apstrīdēto normu,

esot pārkāpts arī tiesiskās paļāvības princips. Biodegvielas

ražotāju paļaušanās uz valsts tiešo atbalstu pilnā apmērā un tam

paredzētajā termiņā esot bijusi likumīga, pamatota un saprātīga.

Latvijas valsts vairākkārt esot skaidri norādījusi, ka

biodegvielas ražošanai nepieciešams finansiālais atbalsts, lai

īstenotu tos mērķus, kuri noteikti Eiropas Parlamenta un Padomes

2003. gada 8. maija direktīvā 2003/30/EK par biodegvielu un

citu atjaunojamo veidu degvielu izmantošanas veicināšanu

transportā (turpmāk - Direktīva 2003/30/EK). Valsts finansiālais

atbalsts biodegvielas ražošanai esot paredzēts jau

2005. gadā, pieņemot Biodegvielas likumu. Līdz ar to

Pieteikumu iesniedzējām esot bijušas tiesības plānot biodegvielas

ražošanu saskaņā ar šo regulējumu. Taču Ministru kabinets esot

mainījis valsts tiešā atbalsta termiņu. Tūlītējas izmaksas

Pieteikumu iesniedzējām esot aizstātas ar nezināma apmēra

izmaksām jebkurā laika posmā līdz 2019. gadam.

Pēc iepazīšanās ar lietas materiāliem Pieteikuma iesniedzēja

SIA "Bio-Venta" papildus norādīja, ka, izstrādājot grozījumus

Noteikumos Nr. 280, tās ierosinājums noteikt atbalsta periodu ne

garāku kā līdz 2014. gadam un fiksēt valsts parādu eiro valūtā

netika ņemts vērā. Tāpēc nevarot uzskatīt, ka SIA "Bio-Venta" nav

izteikusi būtiskus iebildumus apstrīdētās normas pieņemšanas

procesā, kā to norādījis Ministru kabinets. Lietā esošie

protokoli, kas atspoguļo apstrīdētās normas izstrādes un

pieņemšanas gaitu, esot nepilnīgi.

3. Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto normu, -

Ministru kabinets - uzskata, ka apstrīdētā norma atbilst gan

Satversmes 1. , gan 105. pantam.

Ministru kabinets nepiekrīt Pieteikumu iesniedzēju viedoklim,

ka valsts tiešais atbalsts biodegvielas ražošanai tiekot sniegts

tāpēc, ka šī ražošana sākumposmā neesot rentabla. Biodegvielas

likuma 2. pants nosakot, ka likuma mērķis ir veicināt

biodegvielas apriti, tādējādi atbalstot videi draudzīgu un

piegādei drošu atjaunojamo energoresursu izmantošanu. Tātad

valsts tiešais atbalsts tiekot sniegts, lai īstenotu Biodegvielas

likumā noteikto mērķi, nevis lai atbalstītu nerentablu

uzņēmējdarbību. Atbalstu saņemot tie uzņēmēji, kuri atbilst

noteikumu Nr. 280 prasībām.

Ministru kabinets uzskata, ka Noteikumi Nr. 1062

papildināja Noteikumus Nr. 280 un nostiprināja valsts tiešā

atbalsta likmes 2008. gada otrajam pusgadam. Tieši

Noteikumos Nr. 1062 esot atzīts, ka tiešā atbalsta izmaksas

šajā periodā pārsniedza likumā "Par valsts budžetu 2009.gadam"

paredzēto finansējumu, tāpēc vienlaikus esot noteikts, ka

atbalsts tiek izmaksāts esošo finanšu līdzekļu ietvaros, bet

atlikusī daļa tiks izmaksāta līdz 2014. gadam.

Savukārt Noteikumi Nr. 1187 esot izstrādāti ciešā

sadarbībā ar Latvijas Biodegvielu un bioenerģijas asociāciju un

tiem biodegvielas ražotājiem, kuri saņem finansiāli atbalstāmo

kvotu biodegvielas ražošanai, tostarp Pieteikumu iesniedzējām.

2009. gada 7., 14., 16. un 28. septembrī Ekonomikas

ministrijā esot organizētas sanāksmes ar biodegvielas ražotāju

pārstāvju piedalīšanos, un šo sanāksmju laikā esot panākta

vienošanās par grozījumiem Noteikumos Nr. 280. Šo grozījumu

projekts (Noteikumi Nr. 1187) ar Ekonomikas ministrijas

2009. gada 30.septembra vēstulēm Nr.421-2-10152 un

Nr.421-2-10153 esot nosūtīts Pieteikumu iesniedzējām atzinuma

sniegšanai. Pieteikumu iesniedzējas neesot izteikušas būtiskus

iebildumus pret projektā paredzēto apstrīdētās normas

redakciju.

Ministru kabinets norāda, ka apstrīdētā norma pieņemta,

pamatojoties uz likumu "Grozījumi likumā "Par valsts budžetu

2009.gadam"" un Latvijas ekonomikas stabilizācijas un izaugsmes

atjaunošanas programmu, kas paredz galvenos izmaksu optimizēšanas

un samazināšanas pasākumus. Budžeta grozījumi noteikuši

finansējuma samazinājumu daudzās nozarēs, tostarp darbinieku

atalgojumiem un subsīdijām, turklāt šīm nozarēm neesot paredzēts

tāds kompensācijas mehānisms kā biodegvielas ražotājiem.

Noteikumi Nr. 280, ievērojot 2009. gada

13. oktobra grozījumus, šobrīd noteic, ka, sākot ar

2012. gadu, neizmaksātajai valsts tiešā atbalsta summai tiek

piemērots koeficients 1,06, kas uzskatāms par likumiskajiem

procentiem Civillikuma 1765. panta izpratnē. Ministru

kabinets, nosakot jaunu tiesisko regulējumu, esot noteicis

pārejas posmu, kas garantē personai iespēju līdz galam īstenot

reiz iegūtās tiesības.

Neesot pamatots arī Pieteikumu iesniedzēju arguments par

tiesisko paļāvību uz noteiktu valsts tiešā atbalsta apmēru.

Atbilstoši Noteikumu Nr. 280 14. punkta redakcijai, kas

bija spēkā līdz 2008.gada 30.decembrim, Ekonomikas ministrija

divas reizes gadā iesniegusi Ministru kabinetam apstiprināšanai

tiesību akta projektu par valsts tiešā atbalsta apmēru (likmi) -

līdz 1. maijam par pirmo pusgadu un līdz 1. septembrim

par otro pusgadu.

Ministru kabinets, pieņemot Noteikumus Nr. 1062, esot

paredzējis, ka valsts tiešā atbalsta apmēru (likmi) Ekonomikas

ministrija aprēķina reizi gadā un līdz 1. maijam iesniedz

Ministru kabinetam apstiprināšanai. Tā kā tiesiskais regulējums

par valsts tiešā atbalsta apmēru tiekot regulāri pārskatīts, esot

noraidāms Pieteikumu iesniedzēju apgalvojums, ka tām bijis

likumīgs pamats paļauties uz to, ka finansiālais atbalsts par

2008. gadā saražoto biodegvielu saglabāsies iepriekšējā

apmērā. Noteikumu Nr. 280 normas apliecinot, ka biodegvielas

ražošanas atbalsta tiesiskajā regulējumā jau sākotnēji bija

paredzēts atbalsta apmēru (likmi) noteikt pēc attiecīgā pārskata

perioda sākuma. Līdz ar to tiesiskā regulējuma pastāvība neesot

attiecināma uz valsts tiešā atbalsta apmēru.

4. Pieaicinātā persona - Zemkopības ministrija -

norāda, ka finansiāli atbalstāmā kvota biodegvielas ražošanai

2006. un 2007. gadā palielinājās par 0,75 procentiem gadā.

2008. gadā finansējums attiecīgajā budžeta apakšprogrammā

esot divkāršots. Likuma "Par valsts budžetu 2008. gadam"

apakšprogrammā 21.06.00 "Atbalsts biodegvielas ražošanas

veicināšanai" bijis paredzēts finansējums 7 439 760

latu apmērā.

Īstenojot valsts budžeta konsolidāciju, esot nolemts no

2009. gada līdz 2014. gadam finansējumu budžeta

apakšprogrammā "Atbalsts biodegvielas ražošanas veicināšanai"

noteikt 3 322 969 latu apmērā.

2009. gadā biodegvielas ražotājiem neizmaksātais valsts

tiešais atbalsts, kas noteikts saskaņā ar apstrīdēto normu, esot

sasniedzis 11 304 525,53 latus. Piešķirot papildu

finansējumu, atbilstoši Ministru kabineta 2009. gada

16. decembra rīkojumam Nr. 883 "Par finanšu līdzekļu

piešķiršanu no valsts pamatbudžeta apakšprogrammas "Līdzekļi

neparedzētiem gadījumiem"" neizmaksātā summa esot samazināta līdz

9 210 570 latiem.

2010. gada budžeta apakšprogrammā 21.06.00 "Atbalsts

biodegvielas ražošanas veicināšanai" paredzētais finansējums

3 322 969 latu apmērā jau esot izmaksāts biodegvielas

ražotājiem, lai daļēji sniegtu valsts tiešo atbalstu par

2009. gadā saražoto biodegvielu.

Arī 2011. gada budžeta projektā apakšprogrammai 21.06.00

"Atbalsts biodegvielas ražošanas veicināšanai" paredzēts

3 322 969 latus liels finansējums.

Kopējais biodegvielas ražotājiem neizmaksātais valsts tiešais

atbalsts par 2008. gada otrajā pusgadā un 2009. gadā

saražoto biodegvielu esot 26 401 791 lats. Lai segtu šo

summu, Ministru kabineta 2006. gada 18. maija noteikumu

Nr. 303 "Kārtība, kādā uzrauga un administrē tiešo valsts

atbalstu ikgadējā minimāli nepieciešamā biodegvielas daudzuma

ražošanai" (turpmāk - Noteikumi

Nr. 303) 10. punkts paredzot katru gadu no

2012. gada līdz 2019. gadam finansējumu palielināt,

pamatbudžeta bāzei valsts budžeta apakšprogrammā 21.06.00

"Atbalsts biodegvielas ražošanas veicināšanai" piemērojot

koeficientu 1,108035. Zemkopības ministrija norāda, ka valsts

tiešo atbalstu izmaksāt ātrāk esot iespējams tikai tādā gadījumā,

ja budžeta apakšprogrammā 21.06.00 "Atbalsts biodegvielas

ražošanas veicināšanai" tiktu piešķirts papildu finansējums.

5. Pieaicinātā persona - Ekonomikas ministrija -

norāda: ņemot vērā to, ka Satversmes tiesā tika ierosināta lieta

Nr. 2009-42-0103 "Par Ministru kabineta 2008. gada

15. aprīļa noteikumu Nr. 280 "Noteikumi par finansiāli

atbalstāmajām kvotām biodegvielai" 26. punkta atbilstību

Latvijas Republikas Satversmes 1. un 105. pantam" (turpmāk -

lieta Nr. 2009-42-0103), Ekonomikas ministrija, pieaicinot

Latvijas Biodegvielu un bioenerģijas asociācijas pārstāvjus, kā

arī Pieteikumu iesniedzēju pārstāvjus, esot izstrādājusi

grozījumus Noteikumos Nr. 280, lai nodrošinātu neizmaksātās

valsts tiešā atbalsta summas fiksēšanu normatīvajos aktos un

paredzētu neizmaksātā valsts atbalsta apjoma atmaksu ne vēlāk kā

līdz 2019. gadam.

Ekonomikas ministrija uzsver, ka valsts neatsakās no uzņemto

saistību izpildes, tikai ir noteikusi valsts tiešā atbalsta

izmaksas termiņu līdz 2019. gadam, turklāt paredzējusi

neizmaksātajai valsts tiešā atbalsta summai piemērot koeficientu

1,06.

Papildus tam saskaņā ar Noteikumu Nr. 280 13. punktu

Ekonomikas ministrija valsts tiešā atbalsta apmēru aprēķinot

atbilstoši šo noteikumu 5. pielikumā noteiktajām tabulām.

Valsts tiešā atbalsta likmes 2008. gada otrajā pusgadā ar

Noteikumiem Nr. 1062 ir noteiktas šādā apmērā:

1) biodīzeļdegvielai - 0,41 lats par litru;

2) bioetanolam - 0,38 lati par litru.

Savukārt biodīzeļdegvielas un bioetanola ražošanas izmaksas

valsts tiešā atbalsta aprēķināšanai 2008. gada otrajam

pusgadam esot noteiktas Noteikumu Nr. 280 6. pielikumā. No

tā varot secināt, ka valsts tiešā atbalsta apmērs sastāda 53

procentus no kopējām biodīzeļdegvielas ražošanas vidējām izmaksām

un 58 procentus no kopējām bioetanola ražošanas vidējām

izmaksām.

Valsts tiešā atbalsta likmes 2009. gadā esot noteiktas ar

Ministru kabineta 2009. gada 17. jūnija rīkojumu Nr.

396 "Par tiešā atbalsta apmēra likmēm biodegvielas ražošanai

2009.gadā" (turpmāk - Rīkojums Nr. 396):

1) biodīzeļdegvielai - 0,39 lati par litru;

2) bioetanolam - 0,38 lati par litru;

3) bioetanolam, ja pretendents saņēmis atbalstu ieguldījumiem

ražošanas pamatlīdzekļos citu atbalsta programmu ietvaros, - 0,28

lati par litru.

Ievērojot Rīkojumā Nr. 396 fiksētās biodīzeļdegvielas un

bioetanola ražošanas izmaksas, 2009. gadā valsts tiešā

atbalsta likme biodīzeļdegvielai veido 52 procentus no

kopējām biodīzeļdegvielas ražošanas vidējām izmaksām un

bioetanolam - 59 procentus no kopējām bioetanola ražošanas

vidējām izmaksām.

Valsts tiešā atbalsta likmes 2010. gadā esot noteiktas ar

Ministru kabineta 2010. gada 17. maija rīkojumu

Nr. 270 "Par tiešā atbalsta apmēra likmēm biodegvielas

ražošanai 2010.gadā" (turpmāk - Rīkojums Nr.270):

1) biodīzeļdegvielai - 0,39 lati par litru;

2) bioetanolam - 0,26 lati par litru;

3) bioetanolam, ja pretendents saņēmis atbalstu ieguldījumiem

ražošanas pamatlīdzekļos citu atbalsta programmu ietvaros, - 0,24

lati par litru.

Līdz ar to 2010. gadā valsts tiešā atbalsta likme

biodīzeļdegvielai veido 60 procentus no kopējām

biodīzeļdegvielas ražošanas vidējām izmaksām, bet bioetanolam -

48 procentus no kopējām bioetanola ražošanas vidējām

izmaksām.

6. Pieaicinātā persona - Eiropas Komisijas speciālais

padomnieks enerģētikas jautājumos Juris Ozoliņš - norāda,

ka Direktīva 2003/30/EK izvirza mērķi veicināt biodegvielas

izmantošanu dalībvalstīs, lai nodrošinātu videi nekaitīgas

atjaunojamās enerģijas izmantošanu, tostarp energoapgādes

drošību. Taču tā nenosakot, ar kādām metodēm un pasākumiem šie

mērķi būtu īstenojami. Eiropas Savienības dalībvalstis pašas

varot izlemt, kādā veidā tās sasniegs Direktīvā 2003/30/EK

izvirzītos mērķus.

Pieaicinātā persona uzskata, ka valsts ir konstatējusi savu

politisko un ekonomisko kļūdu atbalsta formas izvēlē un tās

labošanai izvēlējusies subsīdiju maksājumu atlikšanu. Tas gan

esot darīts nevis atbalsta politikas pārskatīšanas rezultātā, bet

gan budžeta konsolidācijas ietvaros. Nedz valsts, nedz arī

uzņēmēji neesot pietiekami izvērtējuši ekonomiskos, finansiālos

un juridiskos riskus, ko radījis Noteikumu Nr. 280

regulējums. Līdz ar to pašreizējā finansiālajā situācijā

maksājumi biodegvielas ražotājiem kļūstot par smagu slogu valsts

budžetam. Tomēr šādi argumenti nevarot kalpot par pamatojumu

valsts atbildības mazināšanai attiecībās ar komersantiem.

Secinājumu

daļa

7. Satversmes 105. pants nosaka: "Ikvienam ir

tiesības uz īpašumu. Īpašumu nedrīkst izmantot pretēji

sabiedrības interesēm. Īpašuma tiesības var ierobežot vienīgi

saskaņā ar likumu. Īpašuma piespiedu atsavināšana sabiedrības

vajadzībām pieļaujama tikai izņēmuma gadījumos uz atsevišķa

likuma pamata pret taisnīgu atlīdzību."

Satversmes 105. pants paredz gan īpašuma tiesību

netraucētu īstenošanu, gan arī valsts tiesības sabiedrības

interesēs ierobežot īpašuma izmantošanu (sk. Satversmes tiesas

2002. gada 20. maija sprieduma lietā Nr.2002-01-03

secinājumu daļu).

Satversmes tiesa jau ir norādījusi, ka starptautiskie

cilvēktiesību dokumenti nedefinē jēdziena "īpašums" saturu. Šādas

definīcijas neesamība saistīta ar to, ka dažādās tiesību sistēmās

īpašuma jēdziena saturs ir atšķirīgs. Tāpēc satura noskaidrošanā

svarīga nozīme ir Eiropas cilvēktiesību aizsardzības institūciju

sniegtajai šā jēdziena interpretācijai (sk. Satversmes

tiesas 2009. gada 4. februāra sprieduma lietā

Nr. 2008-12-01 8. punktu).

Satversmes 105. pants paredz visaptverošu mantiska

rakstura tiesību garantiju. Ar "tiesībām uz īpašumu" saprotamas

visas mantiska rakstura tiesības, kuras tiesīgā persona var

izlietot par labu sev un ar kurām tā var rīkoties pēc savas

gribas. Arī Eiropas Cilvēktiesību tiesa (turpmāk - ECT)

secinājusi, ka par īpašumu Eiropas Cilvēka tiesību un

pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk - Konvencija)

izpratnē var tikt uzskatīti ļoti dažādi prasījumi, proti, tādi,

kuru izpildi varētu pieprasīt, jo pastāv skaidrs tiesisks pamats.

Nākotnes ienākumi uzskatāmi par īpašumu vienīgi tad, ja tie jau

ir nopelnīti vai pastāv prasība, kuru var apmierināt (sk.,

piemēram, ECT nolēmumus lietās Prince Hans-Adam II of

Liechtenstein v. Germany [GC], judgment of 12 July

2001, application No. 42527/98, paras. 82- 83;

Gratzinger and Gratzingerova v. the Czech Republic, decision

of 10 July 2002 [GC], application No. 39794/98,

para. 73; Kiendler v. Austria, decision of

20 March 2003, application No. 58468/00; Kopeckỳ v.

Slovakia [GC], judgment of 28 September 2004, application

No. 44912/98, para. 35; Bulves AD v. Bulgaria, judgment

of 22 January 2009, application No. 3991/03, paras. 54 -

57).

Līdz ar to noskaidrojams, vai apstrīdētā norma aizskar

Pieteikumu iesniedzējām Satversmes 105. pantā paredzētās

tiesības uz īpašumu.

8. Biodegvielas likums tika pieņemts

2005. gada 17. martā. Likuma mērķis ir noteikts 2.

pantā: veicināt biodegvielas apriti, tādējādi atbalstot videi

draudzīgu, piegādei drošu un atjaunojamu energoresursu

izmantošanu. Turklāt likuma 8. pants pilnvaro Ministru

kabinetu piešķirt valsts tiešo atbalstu ikgadējā minimāli

nepieciešamā biodegvielas daudzuma ražošanai, noteikt finansiālā

atbalsta kvotas biodegvielas veidiem un termiņu, līdz kuram

iesniedzams pārskats par iepriekšējā gadā piešķirto valsts tiešo

atbalstu, kā arī termiņu un kārtību, kādā ik gadu iesniedzams

nepieciešamā atbalsta aprēķins un tā pamatojums.

Ievērojot minēto pilnvarojumu, Ministru kabinets

2008. gada 15. aprīlī pieņēma Noteikumus Nr.280, kas

nosaka finansiāli atbalstāmās kvotas biodegvielas veidiem, kā arī

termiņu un kārtību, kādā katru gadu iesniedzams nepieciešamā

atbalsta aprēķins un tā pamatojums. Reizē ar to spēku zaudēja

Ministru kabineta 2005. gada 13. septembra noteikumi Nr. 712

"Kārtība, kādā piešķir valsts atbalstu ikgadējā minimāli

nepieciešamā biodegvielas daudzuma ražošanai un nosaka finansiāli

atbalstāmās kvotas biodegvielai".

Saskaņā ar minētajiem normatīvajiem aktiem valsts katram gadam

nosaka finansiāli atbalstāmo saražotās biodegvielas kopējo kvotu

litros un tikai vēlāk nosaka atbalsta likmi latos par litru.

Likme par 2008. gada otrajā pusgadā saražoto biodegvielu noteikta

2008. gada 16. decembrī Noteikumos Nr. 1062.

Tādējādi normatīvajos aktos ir

noteikts valsts atbalsta apmērs.

9. Finansiāli atbalstāmā kvota nenozīmē valsts

tiešā atbalsta izmaksu konkrētā naudas izteiksmē. Tiesības saņemt

valsts tiešo atbalstu noteiktā apmērā par noteiktu saražotās

biodegvielas daudzumu rodas tikai tad, kad atbilstoši kvotai ir

saražota biodegviela un izpildītas pārējās prasības.

Atbilstoši Noteikumu Nr. 280 14. punktam (redakcijā,

kas bija spēkā līdz 2008. gada 30. decembrim) Ekonomikas

ministrija divas reizes gadā iesniedza Ministru kabinetam

apstiprināšanai tiesību akta projektu par valsts tiešā atbalsta

apmēru (likmi) - līdz 1. maijam par pirmo pusgadu un līdz 1.

septembrim par otro pusgadu. Atbalsta pretendents, kuram

piešķirta finansiāli atbalstāmā kvota biodegvielas ražošanai,

pamatojoties uz Noteikumu Nr. 303 3. punktu, līdz

15. jūlijam par kārtējā gada pirmo pusgadu un līdz nākamā

gada 15. janvārim par kārtējā gada otro pusgadu iesniedza

Lauku atbalsta dienestam šādus dokumentus: iesniegumu,

informāciju par saražoto biodegvielas apjomu, inventarizācijas

aktu par atlikumu pārskata perioda beigās un informāciju par

izejvielām biodegvielas ražošanai. Lauku atbalsta dienests mēneša

laikā pēc minēto dokumentu saņemšanas veica informācijas pārbaudi

un nosūtīja Valsts ieņēmumu dienestam salīdzināšanai informācijas

kopsavilkumu par atbalsta pretendenta saražoto biodegvielas

apjomu. Pēc informācijas salīdzināšanas Lauku atbalsta dienests

slēdza līgumu ar atbalsta pretendentu un izmaksāja tam aprēķināto

atbalstu.

Līdz ar to biodegvielas ražotājam

tiesības uz valsts tiešo atbalstu noteiktas summas apmērā rodas

tikai tad, kad ir izpildītas visas Noteikumu Nr. 280 un

Noteikumu Nr. 303 prasības.

10. Pamatojoties uz minētajiem noteikumiem, SIA

"Mamas D" 2009. gada 15. janvārī iesniedza Lauku atbalsta

dienestam iesniegumu un pieteicās uz atbalstu par 2008. gada

otrajā pusgadā saražoto biodegvielas apjomu - 707 810

litriem. Lauku atbalsta dienests aprēķināja valsts tiešo atbalstu

290 202 latu apmērā. Savukārt SIA "Bio Venta" 2009. gada 15.

janvārī pieteicās uz atbalstu par 2008. gada otrajā pusgadā

saražoto biodegvielas apjomu - 17 483 721 litru un tai

tika aprēķināts valsts tiešais atbalsts 7 161 643 latu

apmērā.

Aprēķinātais valsts tiešais atbalsts par 2008. gada

otrajā pusgadā saražoto biodegvielu saskaņā ar Noteikumu Nr. 280

26. punktu nav izmaksāts pilnā apmērā. Pieteikumu iesniedzējas

norādījušas, ka valsts tiešā atbalsta neizmaksāšanas rezultātā

tās savā saimnieciskajā darbībā cieš zaudējumus, kā arī samazinās

to īpašuma apjoms.

10.1. 2008. gada 16. decembrī ar Noteikumiem

Nr. 1062 tika izdarīti grozījumi Noteikumos Nr. 280,

papildinot tos ar 25. un 26. punktu. Noteikumu Nr. 280

26. punkts citastarp noteica, ka valsts tiešā atbalsta

izmaksas tiek proporcionāli samazinātas, ja kopējais pieprasītais

atbalsts par saražoto biodegvielu pārsniedz budžeta programmā

attiecīgajā gadā pieejamos finanšu līdzekļus, savukārt

25. punkts paredzēja, ka līdz 2014. gadam budžeta

apakšprogrammā "Atbalsts biodegvielas ražošanas veicināšanai"

biodegvielas ražotājiem tiek nodrošināts atbalsts par

biodegvielas apjomu, kas finansiāli atbalstāmās kvotas ietvaros

saražots līdz 2010.gadam, bet nepārsniedz attiecīgajam gadam

noteikto valsts tiešā atbalsta apmēru.

Saskaņā ar šo normu biodegvielas ražotājiem izmaksāja tikai

16,25 procentus no paredzētā valsts atbalsta. Piemēram, SIA

"Mamas D" no aprēķinātajiem 290 202 latiem tika

izmaksāti 47 180 lati, bet SIA "Bio-Venta" no aprēķinātajiem

7 161 643 latiem -1 164 302 lati.

Ņemot vērā valsts atbalsta izmaksas apmēru, SIA "Mamas D" un

SIA "Bio Venta" vērsās ar pieteikumu Satversmes tiesā, lūdzot

atcelt minētos grozījumus, lai nodrošinātu valsts saistību

izpildi pilnā apmērā.

10.2. Lietas Nr. 2009-42-0103 sagatavošanas

laikā Ministru kabinets izstrādāja un 2009. gada

13. oktobrī pieņēma Noteikumus Nr. 1187, kas stājās

spēkā 2009. gada 30. oktobrī. Šie noteikumi paredzēja

svītrot Noteikumu Nr. 280 26. punktu, kas bija

apstrīdētā norma lietā Nr. 2009-42-0103. Savukārt

25. punktā iepriekš noteikto 2014. gadu aizstāja ar 2019.

gadu, līdz kuram tiek izmaksāts valsts tiešais atbalsts.

Vienlaikus Noteikumi Nr. 280 tika papildināti ar 30.,

31., 32. un 33. punktu un tostarp apstrīdēto normu: ,,2009.

gadā neizmaksāto tiešā atbalsta summu par 2008. gada otrajā

pusgadā saražoto biodegvielu 11 304 525,53 latu apmērā

biodegvielas ražotājiem izmaksā līdz 2019. gadam atbilstoši

valsts budžeta apakšprogrammā 21.06.00 "Atbalsts biodegvielas

ražošanas veicināšanai" pieejamajam finansējumam."

Apstrīdētā norma tika radīta ar mērķi precizēt biodegvielas

ražotājiem neizmaksātās atbalsta daļas apmēru

(sk. Noteikumu Nr. 1187 projekta anotāciju

http://www.mk.gov.lv/doc/2005/EMAnot_

081009_MK_Nr%20280.3642.doc). Līdz ar to izmaksu

atlikšana līdz 2014. gadam bija noteikta jau 2008. gada

16. decembrī, bet apstrīdētā norma aizstāja iepriekš

Noteikumu Nr. 280 26. punktā noteikto tikai ar fiksētu

neizmaksātā valsts atbalsta apmēru un pagarināja atmaksas termiņu

līdz 2019. gadam.

2009. gada sākumā, proti, tad, kad Pieteikumu iesniedzējām

bija aprēķināts konkrēts valsts tiešā atbalsta apmērs, spēkā bija

Noteikumu 280 25. un 26. punkts, kas paredzēja aprēķinātā

atbalsta izmaksu proporcionālu samazinājumu (ievērojot budžeta

iespējas) un visa atbalsta izmaksu līdz 2014. gadam.

Tādējādi apstrīdētās normas

pieņemšanas brīdī Pieteikumu iesniedzējas varēja rēķināties ar

to, ka saņems savā īpašumā konkrētu valsts atbalsta summu un ka

šī summa tiks izmaksāta līdz 2014. gadam.

11. Mainot tiesisko regulējumu, valsts iestādēm

savā darbībā jābūt konsekventām attiecībā uz to izdotajiem

normatīvajiem aktiem un jāievēro tiesiskā paļāvība, kas personām

varētu rasties saskaņā ar konkrētu tiesību normu (sk.

Satversmes tiesas 2002. gada 19. marta sprieduma lietā

Nr. 2001-12-01 secinājumu daļas 3.2. punktu un

2006. gada 8. novembra sprieduma lietā Nr. 2006-04-01 21.

punktu). Tādējādi jāpārbauda, vai, pieņemot apstrīdēto normu,

tika ievērots tiesiskās paļāvības princips.

Pieteikumu iesniedzējas norāda, ka apstrīdētā norma ne tikai

ierobežo to tiesības uz īpašumu, bet arī pārkāpj tiesiskās

paļāvības principu. Valsts esot mainījusi noteikumus attiecībā uz

valsts tiešo atbalstu par 2008. gada otrajā pusgadā saražoto

biodegvielu jau pēc attiecīgā biodegvielas ražošanas atbalsta

perioda beigām. Turklāt neesot paredzēta saudzējoša pāreja uz

jauno kārtību un apstrīdētajai normai faktiski esot piešķirts

atpakaļejošs spēks.

Tiesiskās paļāvības princips citastarp prasa aizsargāt

paļāvību, kas personai radusies uz noteiktu tās tiesību

saglabāšanu vai īstenošanu. Tas ietver valsts pienākumu pildīt

saistības, ko tā uzņēmusies pret personām. Pretējā gadījumā tiktu

mazināta personu uzticība valstij un tiesībām.

Tomēr tiesiskās paļāvības princips pieļauj valsts iespēju

grozīt pastāvošo tiesisko regulējumu. Pretēja pieeja novestu pie

valsts nespējas reaģēt uz mainīgajiem dzīves apstākļiem.

Vienlaikus, arī grozot tiesisko regulējumu, valstij ir jāņem vērā

tās tiesības, uz kuru saglabāšanu vai īstenošanu personai var būt

izveidojusies paļāvība. Tiesiskās paļāvības princips prasa, lai

valsts, mainot normatīvo regulējumu, ievērotu saprātīgu līdzsvaru

starp personas paļāvību un tām sabiedrības interesēm, kuru

nodrošināšanas labad regulējums tiek mainīts.

Izvērtējot kādas tiesību normas atbilstību Satversmes

1. pantā noteiktajiem tiesiskas valsts principiem, jāņem

vērā tas, ka šo principu izpausme dažādās tiesību jomās var

atšķirties (sk. Satversmes tiesas 2006. gada

8. novembra sprieduma lietā Nr. 2006-04-01

15.2. un 15.3. punktu).

Tādējādi šajā lietā apstrīdētās

normas atbilstība tiesiskās paļāvības principam jāvērtē kopsakarā

ar Satversmes 105. pantu.

12. Satversmes tiesa vairākkārt uzsvērusi, ka

tiesības uz īpašumu nav absolūtas. Tiesības uz īpašumu var

ierobežot, ja ierobežojumi ir noteikti ar likumu, tiem ir

leģitīms mērķis un tie ir samērīgi (sk. Satversmes tiesas

2002. gada 20. maija spriedumu lietā

Nr. 2002-01-03 un 2006. gada 8. marta sprieduma lietā

Nr. 2005-16-01 12. punktu).

13. Satversmes 105. panta trešais teikums noteic,

ka īpašuma tiesības var ierobežot vienīgi saskaņā ar likumu.

Interpretējot šo Satversmes normu kopsakarā ar ECT praksi,

Satversmes tiesa secinājusi, ka vārds "likums" aptver ne tikai

Saeimas pieņemtus likumus, bet arī citus vispārsaistošus (ārējus)

normatīvos aktus, ja vien tie atbilst noteiktiem kritērijiem:

pietiekami skaidri nosaka kompetentām institūcijām dotā

pilnvarojuma apjomu un tā īstenošanas veidu (sk. Satversmes

tiesas 2002. gada 20. maija spriedumu lietā Nr.

2002-01-03).

Apstrīdēto normu saskaņā ar Biodegvielas likuma 8. panta pirmo

un otro daļu izdevis Ministru kabinets. Taču Pieteikumu

iesniedzējas uzskata, ka Ministru kabinets ir pārkāpis

Biodegvielas likumā noteiktā pilnvarojuma robežas. Saskaņā ar šā

likuma 8. panta pirmo daļu Ministru kabinets esot tiesīgs

noteikt tikai kārtību, kādā tiek piešķirts valsts tiešais

atbalsts ikgadējā minimāli nepieciešamā biodegvielas daudzuma

ražošanai, bet neesot tiesīgs atlikt valsts atbalsta izmaksas un

noteikt termiņu parādsaistību atlīdzināšanai.

Satversmes tiesa jau ir norādījusi, ka valstij nepieciešams

ātri reaģēt uz ražošanas izmaksu izmaiņām, lai valsts tiešais

atbalsts sasniegtu tam izvirzītos mērķus: nodrošinātu

konkurētspējīgas biodegvielas ražošanu un vienlaikus arī efektīvu

valsts līdzekļu izlietojumu. Tādējādi valsts tiešā atbalsta

piešķiršanas kārtībā izšķiroša nozīme ir spējai adekvāti reaģēt

uz mainīgajiem tirgus apstākļiem, periodiski pārskatot valsts

tiešā atbalsta likmes atbilstoši izejvielu cenām un citām

ražošanas izmaksām. Likumdevējs ir konceptuāli izšķīries par to,

kādā veidā tiks atbalstīta biodegvielas ražošana, proti, ar

valsts tiešo atbalstu finansiāli atbalstāmo kvotu

veidā. Regulēt jautājumus, kas attiecas uz valsts tiešā

atbalsta piešķiršanu, tostarp tā aprēķināšanu, likumdevējs ir

pilnvarojis Ministru kabinetu (sk. Satversmes tiesas lēmuma

par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2009-42-0103 13.

punktu).

Biodegvielas likuma 4. panta pirmās daļas 2. punktā

noteikts, ka Ministru kabineta kompetencē ir šā likuma mērķu

sasniegšanai nepieciešamā finansējuma paredzēšana, iesniedzot

Saeimai gadskārtējā valsts budžeta likuma projektu.

Apstrīdētā norma noteic, ka tiešais valsts atbalsts par

2008. gada otrajā pusgadā saražoto biodegvielu tiks

izmaksāts valsts budžetā paredzēto finanšu līdzekļu ietvaros.

Līdz ar to apstrīdētā norma neietver noteikumus par finansiāli

atbalstāmo kvotu samazināšanu, kā arī nesamazina aprēķināto

valsts tiešo atbalstu konkrētiem biodegvielas ražotājiem,

bet paredz, ka valsts tiešā atbalsta maksājums tiks sadalīts

daļās. Ministru kabinets, pieņemot apstrīdēto normu, nav

samazinājis valsts tiešo atbalstu, taču tā izmaksāšanas kārtību

piesaistījis valsts budžetā pieejamiem finanšu līdzekļiem.

Satversmes tiesa, izskatot lietu Nr. 2009-42-0103 un

vērtējot Ministru kabinetam piešķirto deleģējumu, jau norādīja,

ka no Biodegvielas likuma 4. panta pirmās daļas 2. punkta un

8. panta pirmās daļas izriet, ka valsts tiešā atbalsta

piešķiršanas kārtība ietver arī noteikumus par valsts tiešā

atbalsta izmaksāšanu (sk. Satversmes tiesas lēmuma par

tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2009-42-0103

13. punktu).

Ministru kabinets, pieņemot

apstrīdēto normu, ir rīkojies likumā noteiktā pilnvarojuma

robežās. Tādējādi apstrīdētā norma atbilst Satversmes 105. pantā

lietotajiem vārdiem "saskaņā ar likumu".

14. Ikviena pamattiesību ierobežojuma pamatā ir

jābūt apstākļiem un argumentiem, kādēļ tas vajadzīgs, proti,

ierobežojums tiek noteikts svarīgu interešu - leģitīma mērķa -

labad (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 22. decembra

sprieduma lietā Nr. 2005-19-01 9. punktu un

2006. gada 14. marta sprieduma lietā

Nr. 2005-18-01 13. punktu).

Ministru kabinets norāda, ka apstrīdētā norma pieņemta valsts

budžeta ieņēmumu un izdevumu līdzsvarošanai, lai aizsargātu visas

sabiedrības intereses, taču vienlaikus nosakot kārtību, kādā

izpildāmas valsts saistības pret biodegvielas ražotājiem.

Apstrīdētā norma tika pieņemta, pamatojoties uz likumu

"Grozījumi likumā "Par valsts budžetu 2009. gadam"" un

Latvijas ekonomikas stabilizācijas un izaugsmes atjaunošanas

programmu. Tas notika apstākļos, kad strauji pasliktinājās

Latvijas ekonomiskā situācija un samazinājās valsts budžeta

ieņēmumi.

Satversmes tiesa jau norādījusi, ka ievērojamas ekonomiskās

lejupslīdes apstākļos, lai iespēju robežās mazinātu tās

nelabvēlīgās sekas, valsts institūciju rīcībai jābūt pēc iespējas

ātrākai, saskaņotākai un izlēmīgākai. Attiecīgo pasākumu

veikšanai tām jādod saprātīga rīcības brīvība. Tomēr valsts

ekonomiskā situācija vai nepieciešamība samazināt budžeta

deficītu nevar kalpot par vispārīgu attaisnojumu tam, ka valsts

atkāpjas no personām iepriekš piešķirtajām tiesībām, ja nepastāv

citi leģitīmi mērķi, piemēram, sabiedrības labklājība

(sk. Satversmes tiesas 2009. gada 21. decembra

sprieduma lietā Nr. 2009-43-01 27.2. punktu).

Valsts budžetā tika paredzēta izdevumu samazināšana visām

nozarēm, tostarp arī programmu subsīdijām vidēji par 25

procentiem. Ierobežoto finanšu līdzekļu dēļ valsts tiešā atbalsta

izmaksa par 2008. gada otrajā pusgadā saražoto biodegvielu tika

atlikta uz vēlāku laiku, lai sabalansētu valsts budžetā pieejamos

līdzekļus atbilstoši sabiedrības vajadzībām un interesēm.

Tādējādi apstrīdētajai normai ir

leģitīms mērķis - aizsargāt sabiedrības labklājību, līdzsvarojot

valsts budžeta ieņēmumus un izdevumus.

15. Straujas ekonomiskās lejupslīdes apstākļos vai

citā ārkārtējā situācijā tiesiskās paļāvības princips prasa

līdzsvarot personu tiesisko paļāvību uz reiz iegūtām tiesībām ar

sabiedrības interesēm. Izšķiroša nozīme šajā gadījumā ir tam, vai

ievērots samērīguma princips (sk. Satversmes tiesas 2009.

gada 26. novembra sprieduma lietā Nr. 2009-08-01 25.

punktu).

Lai secinātu, vai ir ievērots samērīguma princips,

jānoskaidro:

1) vai likumdevēja izraudzītie līdzekļi ir piemēroti leģitīmā

mērķa sasniegšanai;

2) vai šāda rīcība ir nepieciešama, proti, vai mērķi nevar

sasniegt ar citiem, personas tiesības un likumiskās intereses

mazāk ierobežojošiem līdzekļiem un

3) vai likumdevēja rīcība ir atbilstoša, proti, vai labums, ko

iegūs sabiedrība, ir lielāks par indivīda tiesībām un

likumiskajām interesēm nodarīto zaudējumu.

Ja tiek atzīts, ka tiesību norma neatbilst kaut vienam no šiem

kritērijiem, tad tā neatbilst samērīguma principam un ir

prettiesiska (sk. Satversmes tiesas 2002. gada

19. marta sprieduma lietā Nr. 2001-12-01 secinājumu

daļas 3.1. punktu).

16. Lai izvērtētu, vai apstrīdētā norma sasniedz

leģitīmo mērķi, jānoskaidro, vai likumdevēja izraudzītais

līdzeklis - valsts atbalsta izmaksas atlikšana - ir piemērots

leģitīmā mērķa sasniegšanai.

Budžetā tiek noteikti un pamatoti valsts pienākumu izpildei

nepieciešamie līdzekļi. Likumprojekta "Biodegvielas likums"

(likumprojektu reģistra Nr. 1061/Lp8) anotācijas sadaļā par

normatīvā akta ietekmi uz valsts budžetu un pašvaldību budžetiem

ir ietverta norāde uz to, ka likuma mērķa sasniegšanai

nepieciešamais finansējums tiek nodrošināts atbilstoši

gadskārtējam valsts budžeta likumam.

Tādējādi Ministru kabineta kompetencē ir no attiecīgiem

Ministru kabineta noteikumiem izrietošo izmaksu sabalansēšana ar

gadskārtējā valsts budžeta likuma projektā ietverto pieejamo

finansējumu, nosakot arī atbilstošas valsts tiešā atbalsta

likmes.

Atbilstoši normatīvajam regulējumam valsts tiešā atbalsta

apmērs tiek regulāri pārskatīts. Noteikumu Nr. 280 normas

norāda uz to, ka biodegvielas ražošanas atbalsta tiesiskais

regulējums jau sākotnēji paredzēja atbalsta likmes pārskatīšanu

un noteikšanu pēc attiecīgā pārskata perioda sākuma.

Turklāt 2008. gada otrajam pusgadam noteiktās valsts tiešā

atbalsta likmes bija ievērojami lielākas nekā pirmajā pusgadā un

iepriekšējos gados, savukārt 2009. gada valsts budžeta izdevumu

pozīcijas bija samazinātas.

Pieņemot apstrīdēto normu, neizmaksātais valsts tiešais

atbalsts par 2008. gada otrajā pusgadā saražoto biodegvielu

sastādīja 11 304 525,53 latus. Atliekot šāda apmēra izmaksu no

valsts budžeta gan 2009., gan 2010. gadā, tika panākts

valsts budžeta izdevumu samazinājums.

Tādējādi valsts izraudzītais

līdzeklis ir piemērots leģitīmā mērķa - sabiedrības labklājības -

sasniegšanai.

17. Pieteikumu iesniedzējas uzskata, ka bija

iespējams izvēlēties saudzējošākus līdzekļus leģitīmā mērķa

sasniegšanai. Viņuprāt, varēja noteikt minimālās valsts tiešā

atbalsta izmaksu summas kādā konkrētā laika posmā, lai

biodegvielas ražotāji varētu plānot savu saimniecisko darbību.

Atmaksas termiņš - 10 gadi - esot nesamērīgi ilgs. Pieteikumu

iesniedzējas norāda, ka īpašuma tiesības mazāk ierobežojošs būtu

īsāks atmaksas termiņš, piemēram, līdz

2014. gadam.

Vērtējot to, vai leģitīmo mērķi var sasniegt arī citādi,

Satversmes tiesa uzsver, ka saudzējošāks līdzeklis ir nevis

jebkurš cits, bet tikai tāds līdzeklis, ar kuru var sasniegt

leģitīmo mērķi vismaz tādā pašā kvalitātē (sk. Satversmes

tiesas 2005. gada 13. maija sprieduma lietā Nr.

2004-18-0106 secinājumu daļas 19. punktu).

Zemkopības ministrija norādījusi, ka valsts neizmaksātais

atbalsts par 2008. gadu ir samazināts līdz 9 210 570

latiem.

Ministru kabinets Noteikumu Nr. 303 10. punktā

paredz katru gadu no 2012. gada līdz 2019. gadam

palielināt finansējumu pamatbudžeta bāzei valsts budžeta

apakšprogrammā 21.06.00 "Atbalsts biodegvielas ražošanas

veicināšanai", piemērojot iepriekšējā gada budžetā paredzētajam

finansējumam koeficientu 1,108035. Kā aprēķinājusi Zemkopības

ministrija, atbalsts 2011. gadā budžeta programmā tiek

paredzēts 3 322 469 latu, 2012. gadā - 3 681

966 latu, 2013. gadā - 4 079 747 latu, 2014. gadā

- 4 520 503 latu, 2015. gadā -

5 008 875 latu, 2016.gadā - 5 550 009 latu,

2017. gadā - 6 149 604 latu, 2018. gadā -

6 813 977 latu un 2019. gadā - 7 550 125

latu apmērā. Turklāt valsts tiešo atbalstu esot iespējams

izmaksāt ātrāk, ja budžeta apakšprogrammā 21.06.00 "Atbalsts

biodegvielas ražošanas veicināšanai" tiek piešķirts papildu

finansējums (sk. lietas materiālu 128. lpp.).

Tādējādi valsts tiešā atbalsta izmaksu grafiks ir iekļauts

Noteikumos Nr. 303, kas paredz iespēju segt valsts saistības pret

biodegvielas ražotājiem par 2008. gadā saražoto produkciju

līdz 2014. gadam. Tāpēc nevar piekrist Pieteikumu

iesniedzēju viedoklim, ka valsts nav paredzējusi izmaksu grafiku

un ka izmaksas par 2008. gadu iespējamas tikai 2019. gada

beigās.

Ievērojot neizmaksāto atbalsta daļu un plānoto finansējumu,

valsts tiešo atbalstu par 2008. gada otrajā pusgadā saražoto

biodegvielu uzņēmēji varētu saņemt jau līdz 2014. gadam, nevis

līdz 2019. gadam, kā tas noteikts apstrīdētajā normā.

Tādējādi apstrīdētās normas

pieņemšana bija nepieciešama, jo nepastāvēja vienlīdz efektīvi

alternatīvi risinājumi, kas ļautu leģitīmo mērķi sasniegt tādā

pašā kvalitātē.

18. Izvērtējot pamattiesību ierobežojuma

atbilstību leģitīmajam mērķim, jāpārliecinās arī par to, vai

nelabvēlīgās sekas, kas personai rodas tās pamattiesību

ierobežojuma rezultātā, nav lielākas par labumu, ko no šā

ierobežojuma gūst sabiedrība kopumā.

Ekonomiskās lejupslīdes apstākļos, izvērtējot apstrīdētās

normas atbilstību samērīguma principam, jāņem vērā tas, vai

vienlaikus ar grozījumiem normatīvajos aktos tiek paredzēta

personas iespēja īstenot tiesības, ko valsts tai reiz piešķīrusi,

atbilstoši valsts finansiālajām iespējām. Līdz ar to Satversmes

tiesai jānoskaidro šajā lietā līdzsvarojamās intereses un tas,

kurām no šīm interesēm būtu piešķirama prioritāte.

18.1. Pieteikumu iesniedzējas norāda, ka

biodegvielas ražošana ir jauna ražošanas nozare, kurai sākumposmā

nepieciešams valsts atbalsts. Minētās nozares rentabilitātes

rādītāji darbības sākumposmā pat tad, ja tiek saņemts valsts

atbalsts, esot negatīvi. Ja uzņēmēji nesaņem valsts atbalstu,

viņi tiekot "nostādīti maksātnespējas procesa priekšā", varot

tikt zaudētas darba vietas, kā arī samazināties nodokļu ieņēmumi

(sk. lietas materiālu 12. lpp.).

Taču ir jāņem vērā, ka tika meklēts atbilstošs risinājums,

kas, no vienas puses, nodrošinātu valsts budžeta līdzsvaru un

visas sabiedrības intereses un, no otras puses, aizsargātu arī

biodegvielas ražotāju intereses. Pieteikumu iesniedzējas

ir piedalījušās apstrīdētās normas izstrādes procesā. SIA

"Bio-Venta" norādīja, ka termiņa atlikšana būtu iespējama, ja tā

atbilstu samērīguma principam un ja tiktu paredzēts zaudējumu

kompensācijas mehānisms (sk. lietas materiālu

25. lpp.). Savukārt SIA "Mamas D" ierosinājumi

lielākoties ir iestrādāti normatīvajos aktos (sk. lietas

materiālu 114.-116. lpp.).

18.2. Apstrīdētajā normā tika fiksēts valsts

parāds par 2008. gada otro pusgadu un atmaksas termiņš - 2019.

gads. Vienlaikus ar lēmumu par valsts tiešā atbalsta izmaksāšanas

atlikšanu tika paredzēts arī kompensācijas mehānisms. Tas tika

noteikts pēc pārrunām un konsultācijām ar biodegvielas ražotājiem

(sk. lietas materiālu 98.-108. lpp.), kā arī pamatojoties

uz Civillikuma 1765. pantu. Noteikumu Nr. 280

32. punkts noteic, ka valsts kompensēs 6 procentus gadā no

neizmaksātās atbalsta summas.

Būtiska nozīme ir arī tam, ka valstī noteikts, cik procenti no

patērētā kopējā degvielas apjoma jāveido bioloģiskas izcelsmes

degvielai, savukārt ražotājiem tiek nodrošināta noteikta tirgus

daļa (2010. gadā 5,75 procenti).

Valsts turpina sniegt arī netiešo atbalstu. Noteikumi Nr.280

paredz, ka valsts atbalstu ikgadējā minimāli nepieciešamā

biodegvielas daudzuma ražošanai veido:

1) gan valsts tiešais atbalsts, ievērojot tā

aprēķināšanas metodiku saskaņā ar Noteikumiem Nr.280;

2) gan valsts netiešais atbalsts akcīzes nodokļa

samazinājuma veidā saskaņā ar normatīvajiem aktiem par akcīzes

nodokli.

Papildus tam komersanti, kuriem ir spēkā esoša speciālā

atļauja (licence) akcīzes preču noliktavas turētāja darbībai un

kuri ražo biodegvielu vai jauc to ar fosilo degvielu, var saņemt

valsts galvojumu gadskārtējā valsts budžeta likuma ietvaros.

18.3. Biodegvielas likuma 2. pants nosaka

likuma mērķi - veicināt biodegvielas apriti, tādējādi atbalstot

videi draudzīgu un piegādei drošu atjaunojamo energoresursu

izmantošanu. Arī programmas "Biodegvielas ražošana un

pielietošana Latvijā (2003-2010)" 2. nodaļā noteikts, ka

programmas galvenie mērķi ir biodegvielu ražošanai nepieciešamo

izejvielu nodrošināšana, izmantojot Latvijas lauksaimniecības

zemi, biodegvielu ražošanas un izmantošanas veicināšana Latvijā.

Valsts atbalstu biodegvielas ražotājiem sniedz, lai sasniegtu šos

mērķus, nevis lai atbalstītu nerentablu uzņēmējdarbību. Turklāt

uzņēmēji nevar savu uzņēmējdarbību balstīt vienīgi uz valsts

atbalstu. Komerclikuma 1.pants noteic, ka komercdarbība ir

atklāta saimnieciskā darbība, kuru savā vārdā peļņas gūšanas

nolūkā veic komersants. Savukārt "peļņa" ir atlīdzība uzņēmējam

par iniciatīvu un drosmi, darbojoties pastāvīga riska un

ekonomiskās nenoteiktības apstākļos [Latvijas Zinātņu

akadēmijas Terminoloģijas komisijas 2001.gada 26.marta lēmumā

Nr.5 (prot. Nr.2/1020) sniegtais skaidrojums].

Programmas "Biodegvielas ražošana un pielietošana Latvijā

(2003-2010)" 6.8. punktā norādīts, ka riska faktoru analīze

jāveic ar biodegvielu saistītam uzņēmumam pašam un riski, kas

saistīti ar sociālpolitisko situāciju, jānovērš, veidojot

rezerves fondus un veicinot ekonomisko prognozēšanu. Šos riskus

uzņemas paši uzņēmēji.

Turklāt valsts tiešais atbalsts biodegvielas ražošanai bija

paredzēts tikai šīs uzņēmējdarbības sākuma periodā, proti,

atbalsts ir noteikts tikai par produkciju, kas saražota līdz

2010.gada 31. decembrim. No 2011. gada biodegvielas

ražotājiem tas vairs netiks sniegts.

18.4. Tā kā biodegvielas ražotāji jau saņēmuši

valsts atbalstu par 2008. gada pirmo pusgadu un daļēji par

otro pusgadu, joprojām saņem valsts netiešo atbalstu, kā arī ir

izstrādāts valsts atbalsta izmaksu grafiks, kas iekļauts

Noteikumos Nr. 303, un paredzēts kompensācijas mehānisms,

Satversmes tiesa secina, ka ir atrasts līdzsvars starp

biodegvielas ražotāju interesēm un visas sabiedrības

interesēm.

Tādējādi apstrīdētā norma atbilst

samērīguma principam un līdz ar to arī Satversmes 1. un 105.

pantam.

Nolēmumu

daļa

Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma

30. - 32. pantu, Satversmes tiesa

nosprieda:

atzīt Ministru kabineta 2008. gada 15. aprīļa

noteikumu Nr. 280 "Noteikumi par finansiāli atbalstāmajām

kvotām biodegvielai" 30. punktu par atbilstošu Latvijas

Republikas Satversmes 1. un 105. pantam, ja saskaņā ar

Ministru kabineta 2006. gada 18. maija noteikumu Nr.303

"Kārtība, kādā uzrauga un administrē tiešo valsts atbalstu

ikgadējā minimāli nepieciešamā biodegvielas daudzuma ražošanai"

10. punktu valsts tiešais atbalsts par 2008. gadu tiek

izmaksāts līdz 2014. gadam.

Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams.

Spriedums stājas spēkā tā publicēšanas dienā.

Tiesas sēdes priekšsēdētājs

G.Kūtris