20. pants

Satversmes tiesa šā sprieduma 16. punktā secināja,

ka apstrīdētā norma ierobežo kredīta devēja tiesības prasīt no

patērētāja kompensāciju par zaudējumiem, kas kredīta devējam var

rasties kredīta saistību pirmstermiņa izpildes gadījumā.

Satversmes tiesa savos spriedumos ir secinājusi, ka tai nav

jāizvērtē, ciktāl alternatīvie risinājumi būtu piemērotāki

situācijas risinājumam (sk. Satversmes tiesas 2006. gada 8.

marta sprieduma lietā Nr. 2005-16-01 15.8. punktu un 2009. gada

13. februāra sprieduma lietā Nr. 2008-34-01 22. punktu).

Tomēr Satversmes tiesas kompetencē ir pārbaudīt, vai, ierobežojot

kādas personas vai personu grupas pamattiesības, ir pienācīgi

izvērtēts, vai konkrētajā gadījumā nepastāv kādi alternatīvi

līdzekļi, kas personām Satversmē noteiktās pamattiesības

aizskartu mazāk.

Direktīva 87/102/EEK paredz dalībvalstu tiesības ietvert

nacionālajā regulējumā prasības, kādas noteiktas minētajā

direktīvā, vai arī pieņemt stingrākus noteikumus, lai aizsargātu

patērētājus. Tas nozīmē, ka dalībvalsts kompetencē ir noteikt

tādu kopējo kredīta izmaksu taisnīgu samazināšanu, kādu tā atzīst

par nepieciešamu un atbilstošu. Satversmes tiesai nav pamata

uzskatīt, ka Ministru kabinets nebūtu izvērtējis un izvēlējies

atbilstošāko risinājumu, lai efektīvi nodrošinātu Patērētāju

tiesību aizsardzības likumā ietverto patērētāju tiesību

aizsardzības principu īstenošanu.

Noslēdzot kredīta līgumu, patērētājs un kredīta devējs uzņemas

civiltiesiskas saistības. Līdzējiem ir jāapzinās šāda līguma

noslēgšanas riska faktori. Aizdodot naudas līdzekļus patērētājam,

kredīta devējs uzņemas risku, ka šā kredīta pirmstermiņa

atmaksāšanas gadījumā viņš saņemto naudu, iespējams, nevarēs

ieguldīt pietiekami izdevīgi, lai bez papildu izmaksām atdotu

starpbanku tirgū saņemto kredītu. Pieteikuma iesniedzēja uzskata,

ka tādējādi kredītiestādei radīsies objektīvi pamatotas izmaksas,

kuras kredītiestāde būtu tiesīga pieprasīt no patērētāja

kompensācijas veidā (sk. lietas materiālu 3. lpp.).

Pieteikuma iesniedzēja nenorāda alternatīvus risinājumus, kuru

rezultātā kredīta devēju īpašuma tiesības netiktu ierobežotas vai

arī tiktu ierobežotas mazāk un ar kuriem patērētāju tiesības

tiktu aizsargātas tādā pašā kvalitātē.

Satversmes tiesa norāda, ka kredīta līguma noslēgšana ir

līdzēju tiesības, nevis pienākums. Līdz ar to kredīta devējam,

izvērtējot tirgus situāciju, aizņēmuma procentu likmi, kā arī

citus ar kredīta līguma slēgšanu saistītus būtiskus apstākļus, ir

tiesības izvēlēties - noslēgt līgumu ar patērētāju vai atturēties

no līguma slēgšanas. Savukārt kredīta devēja prasījums par

kompensācijas samaksu nevarētu tikt vērsts pret patērētāju, kurš

ir ekonomiski vājākais no līdzējiem. Līdz ar to Ministru

kabinets, izdodot apstrīdēto normu, varēja uzskatīt, ka

patērētāju aizsardzības tiesību jomā nav citu līdzekļu, kas ļautu

leģitīmo mērķi sasniegt tādā pašā kvalitātē.

Apstrīdētās normas leģitīmo mērķi

nevar sasniegt ar citiem līdzekļiem, kas kredīta devējam

Satversmē noteiktās pamattiesības aizskartu mazāk.