10. pants

Satversmes 105. pants nosaka: "Ikvienam ir

tiesības uz īpašumu. Īpašumu nedrīkst izmantot pretēji

sabiedrības interesēm. Īpašuma tiesības var ierobežot vienīgi

saskaņā ar likumu. Īpašuma piespiedu atsavināšana sabiedrības

vajadzībām pieļaujama tikai izņēmuma gadījumos uz atsevišķa

likuma pamata pret taisnīgu atlīdzību."

Izskatāmā lieta neattiecas uz īpašuma piespiedu atsavināšanu

sabiedrības vajadzībām, tādēļ apstrīdētā norma vērtējama

Satversmes 105. panta pirmo triju teikumu tvērumā.

Satversmes 105. pants paredz gan īpašuma tiesību netraucētu

īstenošanu, gan arī valsts iespēju sabiedrības interesēs

ierobežot šīs tiesības. Ar tiesībām uz īpašumu Satversmes 105.

panta izpratnē saprotamas visas mantiska rakstura tiesības, kuras

tiesīgā persona var izlietot par labu sev un ar kurām tā var

rīkoties pēc savas gribas. Arī personas naudas līdzekļi ir

tiesību uz īpašumu objekts (sk. Satversmes tiesas 2020. gada

28. septembra sprieduma lietā Nr. 2019-37-0103 15.2. punktu).

Tādējādi dzīvokļa īpašnieka - personas, kas vismaz trīs mēnešus

pēc kārtas nav iesniegusi informāciju par Rādījumiem - naudas

līdzekļi ietilpst tiesību uz īpašumu tvērumā.

Satversmes tiesa ir atzinusi, ka normatīvajos tiesību aktos

noteikts obligāta maksājuma veikšanas pienākums vienmēr nozīmē

tiesību uz īpašumu ierobežojumu (sk. Satversmes tiesas 2021.

gada 6. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2020-31-01 13.3. punktu).

Norēķinu par pakalpojumiem kārtības noteikumi ir piemērojami

tādos gadījumos, kad dzīvojamo māju dzīvokļu īpašnieki nav

atbilstoši Privatizācijas likuma 50. panta trešās daļas 2.

punktam likumā noteiktajā kārtībā savstarpēji vienojušies par to,

kā tiek noteikta katra dzīvokļa īpašnieka apmaksājamā daļa par

saņemto pakalpojumu. Saskaņā ar Norēķinu par pakalpojumiem

kārtības noteikumu 19. punktu (redakcijā, kas bija spēkā līdz

2019. gada 21. novembrim) gadījumā, ja veidojas ūdens patēriņa

starpība, tiek veikts ūdens patēriņa pārrēķins. Dzīvokļu

īpašnieki ūdens patēriņa starpību sedz atbilstoši atsevišķo

īpašumu skaitam. Tomēr šis regulējums nav piemērojams tad, kad

iestājas kāds no Norēķinu par pakalpojumiem kārtības noteikumu

19.1 punktā (redakcijā, kas bija spēkā līdz 2019. gada

21. novembrim) minētajiem gadījumiem, tostarp apstrīdētajā normā

paredzētais gadījums, kad persona nav iesniegusi informāciju par

Rādījumiem vismaz trīs mēnešus pēc kārtas. Šādā situācijā ūdens

patēriņa starpību sadala atbilstoši atsevišķo īpašumu skaitam

starp iepriekš minētajā tiesību normā norādītajiem dzīvokļu

īpašniekiem. Proti, saskaņā ar apstrīdēto normu tādā gadījumā, ja

persona nav iesniegusi informāciju par Rādījumiem vismaz trīs

mēnešus pēc kārtas, tai rodas pienākums segt daļu no ūdens

patēriņa starpības vai pat visu šo starpību.

Līdz ar to apstrīdētā norma personai

ierobežo Satversmes 105. panta pirmajos trijos teikumos ietvertās

tiesības uz īpašumu.