11. pants

Noskaidrojot, vai personas tiesību uz īpašumu

ierobežojums ir attaisnojams, Satversmes tiesai jāpārbauda, vai

tas ir noteikts ar normatīvajos aktos paredzētā kārtībā pieņemtu

tiesību normu, tostarp ievērojot labas likumdošanas principu

(sk. Satversmes tiesas 2023. gada 21. marta sprieduma lietā

Nr. 2022-06-03 19. punktu).

Satversmes tiesa jau vairākkārt ir secinājusi, ka tiesības uz

īpašumu var ierobežot arī ar Ministru kabineta noteikumiem

(sk. Satversmes tiesas 2022. gada 27. oktobra sprieduma lietā

Nr. 2021-31-0103 32. punktu). Tomēr izpildvaras tiesības

izdot ārējus normatīvus aktus sniedzas vien tiktāl, ciktāl likumā

tai ir piešķirts attiecīgs pilnvarojums.

Pieaicinātā persona Saeima norāda, ka Ministru kabinets ir

pārkāpis tam noteiktā pilnvarojuma robežas. Vispār Ministru

kabinets gan esot tiesīgs noteikt kārtību ūdens patēriņa

starpības sadalei starp dzīvokļu īpašniekiem, tostarp šīs

starpības samaksas kārtību, tomēr tas neesot ievērojis tiesisko

regulējumu attiecībā uz dzīvokļu īpašnieku tiesībām un

pienākumiem, kā arī neesot vadījies pēc Satversmē noteiktajiem

pamattiesību ierobežojuma leģitimitātes kritērijiem.

Norēķinu par pakalpojumiem kārtības noteikumi, tostarp arī

apstrīdētā norma, ir izdoti, pamatojoties uz Privatizācijas

likuma 50. panta piekto daļu. Tā noteic, ka dzīvojamās mājas

uzturēšanai nepieciešamo ūdensapgādes pakalpojumu samaksas

kārtību gadījumos, kad pakalpojums tiek sniegts ar pārvaldnieka

starpniecību, kritērijus, pēc kuriem tiek noteikta katra dzīvokļa

īpašnieka apmaksājamā daļa par saņemto pakalpojumu, kā arī

kārtību, kādā dzīvokļu īpašnieki tiek informēti par attiecīgā

līguma nosacījumiem, nosaka Ministru kabinets.

Ūdensapgādes pakalpojumi ir pakalpojumi ūdens ieguvē,

uzkrāšanā, spiediena nodrošināšanā un sagatavošanā lietošanai

līdz padevei centralizētajā ūdensapgādes inženiertīklā,

pakalpojumi ūdens piegādē no padeves vietas centralizētajā

ūdensapgādes inženiertīklā līdz piederības robežai. Respektīvi,

dzīvojamās mājas uzturēšanai nepieciešamie ūdensapgādes

pakalpojumi ietver visu to ūdens daudzumu, kas piegādāts

dzīvojamai mājai, tostarp arī ūdens patēriņa starpību, kas var

rasties dažādu iemeslu dēļ - piemēram, tādēļ, ka kāds no dzīvokļu

īpašniekiem neiesniedz informāciju par Rādījumiem, kā arī

ūdensapgādes sistēmas avārijas vai remontdarbu dēļ. Minētā likuma

norma ietver pilnvarojumu izdot noteikumus arī par ūdens patēriņa

starpības sadali starp dzīvokļu īpašniekiem un tās samaksas

kārtību. Līdz ar to secināms, ka Ministru kabinets, izdodot

apstrīdēto normu, ir rīkojies likumdevēja piešķirtā pilnvarojuma

robežās, nosakot dzīvojamās mājas uzturēšanai nepieciešamo

ūdensapgādes pakalpojumu apmaksas kārtību un kritērijus, jo ir

noteicis to, kā sadala ūdens patēriņa starpību un kurš par to

maksā gadījumos, kad šāda starpība rodas.

Saeima savā viedoklī norādījusi, ka Ministru kabinets ir

pārkāpis pilnvarojuma robežas, jo rīkojies pretēji tiesiskajā

regulējumā ietvertajam civiltiesību principam, saskaņā ar kuru

kopīpašnieki sedz izdevumus atbilstoši to domājamo daļu apmēram.

Proti, atbilstoši šim principam nevarot rasties tāda situācija,

ka tiek individualizēta dzīvokļu īpašnieku kategorija, kam jāsedz

visa ūdens patēriņa starpība, kamēr citiem kopīpašniekiem var

šāda pienākuma nebūt. Tomēr šie apsvērumi, kā arī tas, ka

Ministru kabinets, izdodot apstrīdēto normu, neesot vadījies pēc

pamattiesību ierobežojuma kritērijiem, ir saistīti ar apstrīdētās

normas satversmības vērtējumu pēc būtības. Tas vien, ka

apstrīdētā norma paredz no civiltiesību principiem atšķirīgu

regulējumu, vēl nenozīmē, ka Ministru kabinets būtu pārkāpis tam

likumdevēja piešķirtā pilnvarojuma robežas, jo, kā jau tika

secināts iepriekš, šis pilnvarojums ietver tiesības noteikt

ūdensapgādes pakalpojumu samaksas kārtību un kritērijus. Tādējādi

apstrīdētā norma ir izdota Privatizācijas likuma 50. panta

piektajā daļā ietvertā pilnvarojuma robežās.

Lietas dalībnieki nav izteikuši iebildumus un arī Satversmes

tiesai nerodas šaubas, ka apstrīdētā norma ir pieejama atbilstoši

normatīvo aktu prasībām un pietiekami skaidri formulēta, lai

persona varētu izprast no tās izrietošo tiesību un pienākumu

saturu un paredzēt tās piemērošanas sekas, kā arī izdota tādā

procesā, kas atbilst labas likumdošanas principam.

Līdz ar to apstrīdētajā normā

ietvertais pamattiesību ierobežojums ir noteikts, pamatojoties uz

likumu.