12. pants

Ikviena pamattiesību ierobežojuma pamatā ir jābūt

apstākļiem un argumentiem, kādēļ tas vajadzīgs, proti,

ierobežojums tiek noteikts svarīgu interešu - leģitīma mērķa -

labad (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 22. decembra sprieduma

lietā Nr. 2005-19-01 9. punktu).

Ministru kabinets norāda, ka apstrīdētajā normā noteiktā

pamattiesību ierobežojuma leģitīmais mērķis ir citu cilvēku

tiesību aizsardzība. Pirmkārt, tiekot aizsargātas visu dzīvojamās

mājas īpašnieku kopuma un katra atsevišķā dzīvokļa īpašnieka

tiesības uz īpašumu, proti, tiesības saņemt pakalpojumu un

norēķināties par faktiski individuālajām vajadzībām patērēto

ūdens daudzumu atbilstoši katrā atsevišķajā dzīvokļa īpašumā

patērētajam. Otrkārt, tiekot nodrošinātas arī trešo personu -

ūdensapgādes pakalpojumu sniedzēju - tiesības saņemt maksu par

sniegto pakalpojumu. Arī Pieteikuma iesniedzējs piekrīt tam, ka

pamattiesību ierobežojumam ir leģitīms mērķis: citu cilvēku -

dzīvokļu īpašnieku, kuri laikus iesnieguši informāciju par

Rādījumiem - tiesību aizsardzība.

Saskaņā ar Norēķinu par pakalpojumiem kārtības noteikumu

18.1 punktu ūdens patēriņa starpība ir starpība starp

mājas kopējā ūdens skaitītāja (komercuzskaites mēraparāta)

rādījumu un atsevišķajos īpašumos ar skaitītājiem noteikto ūdens

patēriņu. Ekonomikas ministrija norādījusi, ka galvenie ūdens

patēriņa starpības veidošanās cēloņi ir gan tādi, kas saistīti ar

informācijas par Rādījumiem iesniegšanu, piemēram, uzrādīti

mazāki Rādījumi, nekā tie ir patiesībā, gan arī tādi, kas nav

saistīti ar kādas konkrētas personas rīcību, piemēram, avārijas,

remontdarbos noplūdinātais un koplietošanas vajadzībām patērētais

ūdens daudzums (sk.: Ekonomikas ministrija. Ūdens patēriņa

starpība. Pieejams: em.gov.lv).

Arī Namu pārvaldnieks ir norādījis uz vairākiem jau minētajiem

ūdens patēriņa starpības rašanās cēloņiem tā apsaimniekošanā

esošajās mājās, un tie, piemēram, nenolasīti vai nepareizi

nolasīti dzīvokļu īpašumos esošie Rādījumi, laika gaitā neesot

mainījušies.

Secināms, ka ūdens patēriņa starpības rašanās cēloņi var būt

saistīti gan ar atsevišķa dzīvokļa īpašnieka darbību vai

bezdarbību, tostarp Norēķinu par pakalpojumiem kārtības noteikumu

27. punktā minētā pienākuma iesniegt informāciju par Rādījumiem

nepildīšanu, gan arī ar tādiem apstākļiem, piemēram, avāriju vai

remontdarbiem, kas nav saistīti ar kāda dzīvokļa īpašnieka

rīcību. Apstrīdētā norma paredz, ka personai, kas nav iesniegusi

informāciju par Rādījumiem vismaz trīs mēnešu pēc kārtas, ir

jāsedz ūdens patēriņa starpība jebkurā gadījumā neatkarīgi no tā,

kādu apstākļu dēļ šī starpība kopumā attiecīgajā laikposmā ir

veidojusies.

Tomēr jāņem vērā, ka arī informācijas par Rādījumiem

neiesniegšana ir viens no apstākļiem, kas ietekmē ūdens patēriņa

starpības rašanos. Lai gan šī starpība var būt atšķirīga atkarībā

no tā, vai bijuši arī citi ūdens patēriņu ietekmējoši apstākļi,

pilnīgi precīzi noteikt attiecīgajā dzīvoklī patērēto ūdens

daudzumu nav iespējams, ja persona nav iesniegusi informāciju par

Rādījumiem. Arī Pirmo grozījumu noteikumu, ar kuriem pieņemta

apstrīdētā norma, anotācijā kā Norēķinu par pakalpojumiem

kārtības noteikumu grozīšanas mērķis norādīta nepieciešamība

novērst tādu visai bieži konstatētu situāciju, ka papildus

dzīvokļa īpašumā faktiski patērētajam ūdens daudzumam tiek

noteikta nesamērīgi liela ūdens patēriņa starpība. Tātad Ministru

kabinets bija identificējis iemeslus, kas šo starpību var

izraisīt, un iekļāvis Norēķinu par pakalpojumiem kārtības

noteikumos apstrīdēto normu.

Līdz ar to secināms, ka apstrīdētā norma ir vērsta uz to, lai

ūdens patēriņa starpību visupirms segtu personas, kuras šīs

starpības rašanos varētu būt ietekmējušas ar to, ka nav sniegušas

informāciju par Rādījumiem vismaz trīs mēnešus pēc kārtas, nevis

tās personas, kuras ir ievērojušas tām uzliktos pienākumus.

Secīgi apstrīdētā norma ir vērsta arī uz to, lai ūdensapgādes

pakalpojumu sniedzējs saņemtu visu samaksu par sniegto

pakalpojumu arī tad, kad veidojas ūdens patēriņa starpība. Tāpat

apstrīdētā norma sekmē to, ka regulāri un laikus tiek iesniegta

informācija par Rādījumiem, un arī tas kopumā palīdz novērst vai

vismaz samazināt ūdens patēriņa starpību.

Tādējādi apstrīdētajā normā

ietvertajam pamattiesību ierobežojumam ir leģitīms mērķis - citu

cilvēku tiesību aizsardzība.