Par Ministru kabineta 2008. gada 9. decembra noteikumu Nr. 1013 "Kārtība, kādā dzīvokļa īpašnieks daudzdzīvokļu dzīvojamā mājā norēķinās par pakalpojumiem, kas saistīti ar dzīvokļa īpašuma lietošanu" 19.1 1. apakšpunkta (redakcijā, kas bija spēkā no 2013. gada 1. oktobra līdz 2019. gada 21. novembrim) atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 105. pantam

13. pants

Spēkā · redakcija pārbaudīta 2026-05-18

Vērtējot pamattiesību ierobežojuma samērīgumu,

Satversmes tiesai visupirms jāpārbauda tas, vai izraudzītie

līdzekļi ir piemēroti leģitīmā mērķa sasniegšanai, proti, vai ar

izraudzītajiem līdzekļiem var sasniegt leģitīmo mērķi.

Gan Pieteikuma iesniedzējs, gan arī Saeima norāda, ka

apstrīdētā norma ir piemērota leģitīmā mērķa sasniegšanai. Proti,

esot radīta metode, kā noteikt tā dzīvokļa īpašnieka apmaksājamo

daļu, kurš vismaz trīs mēnešus pēc kārtas nav iesniedzis

informāciju par Rādījumiem.

Ministru kabinets ar apstrīdēto normu ir noregulējis

situāciju, kas rodas, ja personas ilgstoši neiesniedz informāciju

par Rādījumiem, un attiecīgi novērsis vai samazinājis šā iemesla

dēļ radušos ūdens patēriņa starpību. Respektīvi, kā to norādījuši

lietas dalībnieki un vairākas pieaicinātās personas, ir

izstrādāta skaidra metode, pēc kādas aprēķina samaksu par ūdeni

dzīvokļa īpašniekam, kas nav iesniedzis informāciju par

Rādījumiem vismaz trīs mēnešus pēc kārtas. Ar apstrīdēto normu

tiek nodrošināts tas, ka ūdens patēriņa starpību, kuru veido arī

tās personas patērētais ūdens daudzums, par kuru tā nav

iesniegusi informāciju, nesedz tādas personas, kuras ir

ievērojušas tām uzliktos pienākumus. Attiecīgi ūdens patēriņa

starpību sedz tikai tās personas, kuras nav pildījušas tām

uzlikto pienākumu. Apstrīdētā norma nodrošina arī to, ka tiek

pildītas saistības pret trešajām personām - pakalpojumu

sniedzējiem.

Apstrīdētā norma sasniedz pamattiesību ierobežojuma leģitīmo

mērķi arī tādā aspektā, ka mudina personu ievērot tai uzlikto

pienākumu iesniegt informāciju par Rādījumiem. Proti, personai,

kas nav iesniegusi informāciju par Rādījumiem, var rasties

pienākums samaksāt par ūdeni, ko tā nav patērējusi, ja ūdens

patēriņa starpības daļu izraisījuši citi apstākļi, piemēram,

ūdensvada avārija. Šādi papildu izdevumi var kļūt par

pamudinājumu turpmāk laikus iesniegt informāciju par Rādījumiem,

jo tādā gadījumā ūdens patēriņa starpību sedz proporcionāli visi

dzīvokļu īpašnieki, kas iesnieguši Rādījumus.

Līdz ar to izraudzītais līdzeklis ir

piemērots pamattiesību ierobežojuma leģitīmā mērķa

sasniegšanai.