14. pants

Satversmes tiesai, vērtējot pamattiesību

ierobežojuma samērīgumu, jāpārbauda tas, vai izraudzītie līdzekļi

ir nepieciešami leģitīmā mērķa sasniegšanai, proti, vai leģitīmo

mērķi nav iespējams sasniegt ar citiem, indivīda tiesības mazāk

ierobežojošiem līdzekļiem, kuri būtu tikpat iedarbīgi. Turklāt

saudzējošāks līdzeklis ir tikai tāds līdzeklis, kas no valsts un

sabiedrības neprasa nesamērīgi lielu ieguldījumu (sk.

Satversmes tiesas 2023. gada 23. marta sprieduma lietā Nr.

2022-06-03 22. punktu).

Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka pamattiesību ierobežojuma

leģitīmo mērķi var sasniegt ar personas pamattiesības mazāk

ierobežojošu līdzekli. Ministru kabinets ar grozījumiem Norēķinu

par pakalpojumiem kārtības noteikumos iekļāvis 19.2

punktu, kas stājās spēkā 2019. gada 22. novembrī. Šī tiesību

norma paredzot formulu, pēc kuras aprēķina maksimālo atsevišķam

īpašumam piegādāto ūdens daudzumu, ņemot vērā attiecīgajā

pašvaldībā noteiktās ūdens patēriņa normas, kā arī informāciju

par to personu skaitu, kuras lieto ūdensapgādes pakalpojumu

atsevišķajā īpašumā. Proti, lai noteiktu maksimālo piegādāto

ūdens daudzumu, tiek reizināts atsevišķajā īpašumā deklarēto

personu skaits vai dzīvokļa īpašnieka norādītais faktiski

dzīvojošo personu skaits ar ūdens patēriņa normu vienam

iedzīvotājam mēnesī (personai m3/mēnesī), kas noteikta

vietējās pašvaldības saistošajos noteikumos par sabiedriskā

ūdenssaimniecības pakalpojuma līgumā ietveramajiem noteikumiem.

Šādas formulas piemērošana nolūkā noteikt maksimālo piegādāto

ūdens daudzumu vienam atsevišķam īpašumam vienā mēnesī esot

personas pamattiesības mazāk ierobežojošs līdzeklis.

Savukārt Ministru kabinets norāda, ka apstrīdētā norma tās

pieņemšanas laikā tika uzskatīta par tobrīd identificēto

iedarbīgāko pamattiesību ierobežojuma leģitīmā mērķa sasniegšanas

līdzekli. Apstrīdētās normas izdošanas brīdī galvenie

identificētie ūdens patēriņa starpības rašanās iemesli tikuši

saistīti galvenokārt ar dzīvokļa īpašnieka negodprātīgu

rīcību.

Lai gan Ministru kabinets norāda, ka apstrīdētās normas

izdošanas brīdī galvenie identificētie ūdens patēriņa starpības

rašanās iemesli tikuši saistīti ar personas darbību vai

bezdarbību, jāņem vērā, ka arī tolaik Norēķinu par pakalpojumiem

kārtības noteikumu 19. punktā bija noteikts, ka ūdens patēriņa

starpībā ietilpst arī avārijās un remontā noplūdinātais ūdens

daudzums. Tādējādi nav pamatots Ministru kabineta apgalvojums, ka

pašlaik spēkā esošā formula nevarēja tikt izmantota kā personas

pamattiesības mazāk ierobežojošs līdzeklis arī apstrīdētās normas

izdošanas brīdī, jo arī tad ūdens patēriņa starpību varēja

izraisīt, piemēram, avārijās un remontdarbos noplūdinātais

ūdens.

Tomēr iespējamie personas pamattiesības mazāk ierobežojošie

līdzekļi ir skatāmi kopsakarā ar šo tiesību ierobežojuma leģitīmo

mērķi - citu cilvēku tiesību aizsardzību. Ja apstrīdētā norma ir

vērsta uz to, lai ūdens patēriņa starpību segtu persona, kas ar

savu bezdarbību, neiesniedzot informāciju par Rādījumiem, ir

piedalījusies šīs starpības veidošanā, nevis citas personas, tad

ar Pieteikuma iesniedzēja norādīto līdzekli šo leģitīmo mērķi nav

iespējams sasniegt tādā pašā kvalitātē. Respektīvi, pašlaik spēkā

esošā Norēķinu par pakalpojumiem kārtības noteikumu

19.2 punktā ietvertā formula par reālu padara tādu

situāciju, ka personai, kas nav iesniegusi informāciju par

Rādījumiem vismaz trīs mēnešus pēc kārtas, nav jāsedz visa ūdens

patēriņa starpība un daļu šīs starpības nākas segt arī pārējiem

dzīvokļu īpašniekiem. Proti, apstrīdētā norma nodrošināja to, ka

gadījumā, ja kāds no dzīvojamā mājā esošo dzīvokļu īpašniekiem

vismaz trīs mēnešus nebija iesniedzis informāciju par Rādījumiem,

citām personām, kas informāciju par Rādījumiem bija iesniegušas,

ūdens patēriņa starpība nekad nebija jāsedz. Jebkāda atkāpe no

šāda regulējuma pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķi

nesasniegtu tādā pašā kvalitātē. Turklāt, ja Ministru kabinets ir

apsvēris līdzekļus, ar kādiem pamattiesību ierobežojuma

leģitīmais mērķis būtu sasniedzams, un izšķīries par vienai

personu grupai nosakāmu ierobežojumu, tad par saudzējošāku

nevarētu tikt uzskatīts tāds līdzeklis, kas uzliek ierobežojumu

citai personu grupai (sk. Satversmes tiesas 2015. gada 8.

decembra sprieduma lietā Nr. 2015-07-03 18.3. punktu). Tādēļ

arī šajā aspektā Pieteikuma iesniedzēja norādītā alternatīva -

pašlaik spēkā esošā formula - nevar tikt uzskatīta par

saudzējošāku līdzekli ar leģitīmo mērķi aizsargāto personu,

proti, personu, kas pildījušas tām uzliktos pienākumus, un ūdens

pakalpojumu sniedzēja, interešu aizsardzībai.

Apstrīdētā norma citu cilvēku tiesību aizsardzību sekmēja arī

ar to, ka mudināja personas iesniegt informāciju par Rādījumiem,

lai turpmāk izvairītos no ūdens patēriņa starpības rašanās.

Savukārt Norēķinu par pakalpojumiem kārtības noteikumu

19.2 punkts, kas nosaka maksimālo piegādāto ūdens

daudzumu vienam atsevišķam īpašumam mēnesī, nemudina personu

iesniegt informāciju par Rādījumiem tikpat lielā mērā kā

apstrīdētā norma, kura personai, kas ilgstoši neiesniedz

informāciju par Rādījumiem, rada risku, ka tai var nākties segt

ūdens patēriņa starpību ievērojami lielākā apmērā.

Līdz ar to nav citu līdzekļu, ar

kuriem apstrīdētajā normā noteiktā pamattiesību ierobežojuma

leģitīmo mērķi varētu sasniegt tādā pašā kvalitātē.