15. pants

Visbeidzot, vērtējot pamattiesību ierobežojuma

samērīgumu, Satversmes tiesai jāpārbauda arī tā atbilstība,

proti, jāpārbauda, vai nelabvēlīgās sekas, kas personai rodas no

tās pamattiesību ierobežojuma, nav lielākas par labumu, ko no šā

ierobežojuma gūst sabiedrība kopumā. Izskatāmajā lietā ir

līdzsvarojamas, no vienas puses, tādas personas tiesības uz

īpašumu, kura nav iesniegusi informāciju par Rādījumiem vismaz

trīs mēnešus pēc kārtas, un, no otras puses, apstrīdētajā normā

noteiktā pamattiesību ierobežojuma leģitīmā mērķa aptvertās citu

cilvēku intereses.

Pieteikuma iesniedzējs norāda, ka apstrīdētajā normā

ietvertais pamattiesību ierobežojums ir acīmredzami nesamērīgs,

jo personai varot tikt uzlikts pienākums segt pārlieku lielu

ūdens patēriņa starpības apjomu, kas var būt radies arī citas

personas negodprātīgas rīcības dēļ. Savukārt Ministru kabinets

uzskata, ka apstrīdētajā normā ietvertais pamattiesību

ierobežojums ir samērīgs, jo arī apstrīdētās normas spēkā esības

laikā Norēķinu par pakalpojumiem kārtības noteikumi paredzējuši

tādus tiesiskus instrumentus, kuri nodrošināja to, ka

potenciālais pamattiesību ierobežojums nemaz neiestājas.

Piemēram, minēto noteikumu 28. punkts esot paredzējis personai

iespēju informēt pārvaldnieku par savu ilgstošu prombūtni.

Vērtējot apstrīdēto normu, Satversmes tiesai ir jāņem vērā

civiltiesībās piemērojamie principi. Principi, kas saistīti ar

kopīpašnieku savstarpējām attiecībām, atspoguļo konkrētās -

civiltiesību - nozares raksturu, un iespējamās atkāpes no tiem

var ietekmēt pamattiesību ierobežojuma samērīgumu. Tādējādi

Satversmes tiesa, ņemot vērā civiltiesību principus un ūdens

patēriņa starpības rašanās iemeslus, pārbaudīs, vai personai,

kura vismaz trīs mēnešus pēc kārtas nav iesniegusi informāciju

par Rādījumiem, nav radīts nesamērīgs tiesību uz īpašumu

ierobežojums.

15.1. Saskaņā ar Dzīvokļa īpašuma likuma 2. panta otro

daļu dzīvokļa īpašums kā lietu kopība sastāv no atsevišķā īpašuma

un attiecīgas kopīpašuma domājamās daļas. Dzīvokļa īpašuma

sastāvā ietilpstošais atsevišķais īpašums un kopīpašuma domājamā

daļa tiesiski nav atdalāmi. Turklāt Dzīvokļa īpašuma likuma 4.

panta pirmās daļas 1. punkts paredz, ka kopīpašumā esošajā daļā

ietilpst arī dzīvojamo māju apkalpojošās inženierkomunikāciju

sistēmas. Saskaņā ar šā likuma 5. panta pirmo daļu dzīvokļa

īpašumā ietilpstošā kopīpašuma domājamā daļa ir atsevišķā īpašuma

kopējās platības attiecība pret visu dzīvojamā mājā esošo

atsevišķo īpašumu kopējo platību. Savukārt Dzīvokļa īpašuma

likuma 4. panta otrā daļa noteic, ka uz kopīpašumā esošo daļu

attiecināms Civillikuma 1067. līdz 1072. pants.

Minētajās Civillikuma normās ir atspoguļoti vispārējie

principi, kas attiecināmi uz kopīpašnieku savstarpējām

tiesiskajām attiecībām. Piemēram, saskaņā ar Civillikuma 1069.

panta pirmo daļu visi kopīpašnieki, samērīgi ar katra daļu, saņem

visus labumus, kādus kopējā lieta dod, un tādā pašā samērā arī

nes zaudējumus, kādi tai ceļas. Atbilstoši Civillikuma 1071.

pantam uz kopējo lietu gulošās nastas, apgrūtinājumi un lietas

uzturēšanai vajadzīgie izdevumi jānes kopīpašniekiem samērīgi ar

viņu daļām.

Civillikuma 1071. pantu savā judikatūrā ir interpretējis arī

Senāts, norādot, ka jēdziens "izdevumi" šā panta

izpratnē ir saprotams visplašākajā nozīmē. Tas aptver ne tikai

kopējās lietas saglabāšanas un uzturēšanas izdevumus (šaurākā

nozīmē), bet arī tās apsaimniekošanas, pārvaldīšanas, remonta,

pārbūves (pārveidošanas), apdrošināšanas un citus izdevumus, kas

saistīti ar kopējo lietu (sk. Senāta 2019. gada 13. jūnija

sprieduma lietā Nr. SKC-22/2019 (C28151308) 15.1.

punktu).

Minētais princips, ka dzīvokļu īpašnieki kā lietas

kopīpašnieki izdevumus, kas sakarā ar šo lietu radušies, sedz

samērīgi ar savām daļām, atspoguļots arī, piemēram, Dzīvokļa

īpašuma likuma 10. panta pirmās daļas 12. punktā. Tas paredz

vienu no dzīvokļa īpašnieka pienākumiem - atbilstoši viņa

dzīvokļa īpašumā ietilpstošās kopīpašuma domājamās daļas apmēram

nodrošināt finansējumu, lai dzīvokļu īpašnieku kopība varētu

izpildīt savas saistības pret trešajām personām.

Minēto principu par izdevumu segšanu samērīgi ar katra

dzīvokļa īpašnieka daļu Ministru kabinets bija ņēmis vērā arī

apstrīdētās normas pieņemšanas laikā, Norēķinu par pakalpojumiem

kārtības noteikumu 19. punktā nosakot, ka dzīvokļa īpašnieks

ūdens patēriņa starpību sedz atbilstoši atsevišķo īpašumu

skaitam. Savukārt apstrīdētā norma, kas personai, kura nav

iesniegusi informāciju par Rādījumiem vismaz trīs mēnešus pēc

kārtas, uzlika pienākumu segt visu ūdens patēriņa starpību

neatkarīgi no tās rašanās iemesliem, atkāpās no šīs vispārējās

kārtības un civiltiesībās pastāvošajiem kopīpašnieku tiesisko

attiecību principiem. Tātad ar apstrīdēto normu tika radīta tāda

situācija, ka slogs, kas vispārīgā gadījumā proporcionāli gultos

uz visiem dzīvojamās mājas dzīvokļu īpašniekiem, tika uzlikts

konkrētai personai vai personu grupai.

15.2. Apstrīdētā norma attiecas uz tādu personu, kura

nav ievērojusi tai uzlikto pienākumu iesniegt informāciju par

Rādījumiem un tādējādi potenciāli radījusi ūdens patēriņa

starpību. Tomēr, kā tika minēts šā sprieduma 12. punktā, ūdens

patēriņa starpības rašanās var būt saistīta ne tikai ar to, ka

nav iesniegta informācija par Rādījumiem, bet arī ar citiem

apstākļiem, piemēram, ūdensapgādes sistēmas remontdarbiem,

avāriju vai ūdens noplūdi ūdensapgādes sistēmas sliktā tehniskā

stāvokļa dēļ. Personai, kas nav iesniegusi informāciju par

Rādījumiem vismaz trīs mēnešus pēc kārtas, var rasties pienākums

segt arī tādu ūdens patēriņa starpības daļu, kuras rašanās pamatā

nav pašas šīs personas rīcība un kura citos apstākļos būtu jāsedz

visiem dzīvojamās mājas dzīvokļu īpašniekiem kā

kopīpašniekiem.

Arī Otro grozījumu noteikumu, ar kuriem Norēķinu par

pakalpojumiem kārtības noteikumi papildināti ar 19.2

punktu, anotācijā norādīts, ka apstrīdētā norma pieļāva iespēju

ilgstoši neveikt pasākumus ūdens patēriņa starpības cēloņu

apzināšanai un novēršanai un ļāva visu ilgstoši uzkrāto ūdens

patēriņa starpību attiecināt pat tikai uz vienu dzīvokļa īpašumu,

tādējādi uzliekot tā īpašniekam nesamērīgi liela maksājuma

pienākumu. Secināms, ka, lai arī dažos gadījumos persona varēja

izvairīties no apstrīdētajā normā paredzētajām sekām, piemēram,

ilgstošas prombūtnes gadījumā varēja informēt pārvaldnieku

atbilstoši Norēķinu par pakalpojumiem kārtības noteikumu 28.

punktam, tomēr jebkurā gadījumā apstrīdētā norma pati par sevi

personai uzlika nesamērīgu slogu. Tieši tādēļ arī tika veikti

grozījumi Norēķinu par pakalpojumiem kārtības noteikumos.

Satversmes tiesa atzīst, ka personai, kura nav iesniegusi

informāciju par Rādījumiem, ir jāmaksā par tās patērēto ūdens

daudzumu. Proti, nav pieļaujama tāda situācija, ka persona,

neiesniedzot informāciju par Rādījumiem, varētu izvairīties no

attiecīgās samaksas veikšanas un novelt pienākumu maksāt par tās

patērēto ūdeni uz citiem dzīvokļu īpašniekiem, kuri informāciju

par Rādījumiem ir iesnieguši. Tomēr tādā gadījumā, ja pienākums

segt visu ūdens patēriņa starpību tiek uzlikts tikai tai

personai, kura nav iesniegusi informāciju par Rādījumiem,

neatkarīgi no tā, kāpēc šī starpība radusies, nevar tikt

sasniegts samērīguma un taisnīguma principiem atbilstošs

rezultāts. Tieši šā iemesla dēļ Norēķinu par pakalpojumiem

kārtības noteikumos ir veikti grozījumi, kas uzliek personai,

kura nav iesniegusi informāciju par Rādījumiem, pienākumu segt

ūdens patēriņa starpību noteiktā apmērā un vienlaikus nodrošina

to, ka atlikušais starpības apmērs ir sedzams proporcionāli starp

visiem dzīvokļu īpašniekiem.

Apstrīdētā norma ir atkāpusies no civiltiesību principiem par

kopīpašnieku savstarpējām attiecībām, visu ūdens patēriņa

starpības segšanas nastu uzlikusi personai, kas nav iesniegusi

informāciju par Rādījumiem vismaz trīs mēnešus pēc kārtas, un nav

ļāvusi ņemt vērā šīs starpības rašanās iemeslus. Tādējādi

nelabvēlīgās sekas, kas personai radās apstrīdētajā normā

noteiktā tiesību ierobežojuma dēļ, ir lielākas par labumu, ko no

šā ierobežojuma guva sabiedrība kopumā.

Līdz ar to apstrīdētajā normā

ietvertais pamattiesību ierobežojums ir nesamērīgs un apstrīdētā

norma neatbilst Satversmes 105. panta pirmajiem trim

teikumiem.