Par Ministru kabineta 2008. gada 9. decembra noteikumu Nr. 1013 "Kārtība, kādā dzīvokļa īpašnieks daudzdzīvokļu dzīvojamā mājā norēķinās par pakalpojumiem, kas saistīti ar dzīvokļa īpašuma lietošanu" 19.1 2. apakšpunkta (redakcijā, kas bija spēkā no 2013. gada 1. oktobra līdz 2019. gada 21. novembrim) un Ministru kabineta 2015. gada 15. septembra noteikumu Nr. 524 "Kārtība, kādā nosaka, aprēķina un uzskaita katra dzīvojamās mājas īpašnieka maksājamo daļu par dzīvojamās mājas uzturēšanai nepieciešamajiem pakalpojumiem" 11.2. apakšpunkta (redakcijā, kas bija spēkā no 2015. gada 30. septembra līdz 2021. gada 2. septembrim) atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 105. pantam

10. pants

Spēkā · redakcija pārbaudīta 2026-05-18

Pieaicinātā persona - biedrība "LATVIJAS

NAMU PĀRVALDĪTĀJU UN APSAIMNIEKOTĀJU ASOCIĀCIJA"

(turpmāk - Asociācija) - vērš uzmanību uz apsvērumiem, ko tā

sniegusi savā viedoklī Satversmes tiesai lietā Nr.

2023-46-03.

Dzīvokļu īpašumos dzīvojošo personu skaita noteikšana ir

problemātiska. Personas bieži vien pat gadiem ilgi nedzīvo savā

deklarētajā dzīvesvietā. Turklāt neviens, izņemot pašu personu,

nevar konstatēt, cik personu faktiski saņem pakalpojumus

konkrētajā dzīvokļa īpašumā. Pārvaldniekam, lai noskaidrotu

konkrētos dzīvokļu īpašumos faktiski dzīvojošo personu skaitu,

bija un joprojām ir jāpieprasa informācija no pašiem dzīvokļu

īpašniekiem. Turklāt apstrīdētās normas pieņemšanas brīdī bija

daudz mazāk informācijas par ūdens patēriņa starpības rašanās

iemesliem un šī starpība visbiežāk tika saistīta ar dzīvokļa

īpašnieka negodprātīgu rīcību.

Ūdens patēriņa skaitītāju ieviešana Latvijā notiek pakāpeniski

un uz dzīvokļu īpašnieku brīvprātīga lēmuma pamata. Sākotnēji

tika uzskatīts, ka atsevišķos dzīvokļu īpašumos, kur uzstādīti

ūdens patēriņa skaitītāji, patērētais ūdens tiek uzskaitīts

precīzi, bet atlikušais ūdens tiek patērēts dzīvokļu īpašumos,

kur nav ūdens skaitītāju. Daudzdzīvokļu mājas ievada ūdens

uzskaites mēraparātu rādījumu nesakritība ar dzīvokļu īpašumu

mēraparātu rādījumu summu parādījās tikai tad, kad arvien vairāk

pieauga to dzīvokļu īpašumu skaits, kuros uzstādīti individuāli

ūdens patēriņa skaitītāji. Laika gaitā, iedziļinoties ūdens

patēriņa uzskaites tehniskajās īpatnībās, tika konstatēta arī

pieļaujamā ūdens patēriņa skaitītāju tehniskā kļūda.

Secinājumu

daļa