Par Ministru kabineta 2008. gada 9. decembra noteikumu Nr. 1013 "Kārtība, kādā dzīvokļa īpašnieks daudzdzīvokļu dzīvojamā mājā norēķinās par pakalpojumiem, kas saistīti ar dzīvokļa īpašuma lietošanu" 19.1 2. apakšpunkta (redakcijā, kas bija spēkā no 2013. gada 1. oktobra līdz 2019. gada 21. novembrim) un Ministru kabineta 2015. gada 15. septembra noteikumu Nr. 524 "Kārtība, kādā nosaka, aprēķina un uzskaita katra dzīvojamās mājas īpašnieka maksājamo daļu par dzīvojamās mājas uzturēšanai nepieciešamajiem pakalpojumiem" 11.2. apakšpunkta (redakcijā, kas bija spēkā no 2015. gada 30. septembra līdz 2021. gada 2. septembrim) atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 105. pantam

9. pants

Spēkā · redakcija pārbaudīta 2026-05-18

Pieaicinātā persona - SIA "Rīgas namu

pārvaldnieks" (turpmāk - Sabiedrība) - pievienojas

Ministru kabineta atbildes rakstā paustajam viedoklim un norāda,

ka Otrā apstrīdētā norma atbilst Satversmes 105. pantam.

Otrajā apstrīdētajā normā ietvertā pamattiesību ierobežojuma

leģitīmais mērķis ir aizsargāt to pārējo dzīvokļu īpašnieku

intereses, kuri uzskaita savu ūdens patēriņu un laikus nodod

ūdens patēriņa skaitītāja rādījumus. Ja dzīvokļa īpašumā nav

uzstādīts aukstā un karstā ūdens patēriņa skaitītājs, nav

iespējams objektīvi noskaidrot šajā īpašumā radušos ūdens

patēriņu. Līdz ar to rodas negatīvas sekas pārējiem dzīvokļu

īpašniekiem, kuri ir uzstādījuši ūdens patēriņa skaitītājus,

proti, nav iespējams objektīvi un taisnīgi sadalīt maksājumus par

piegādāto ūdeni starp dzīvokļu īpašniekiem. Savukārt tad, ja

visas ūdens patēriņa starpības samaksas pienākums tiek uzlikts

dzīvokļa īpašniekam, kurš nav uzstādījis ūdens patēriņa

skaitītāju, viņš tiek motivēts tomēr ievērot dzīvojamā mājā

noteikto ūdens patēriņa uzskaites kārtību.

Sabiedrība uzskata, ka galvenie ūdens patēriņa starpības

cēloņi laika gaitā nav mainījušies. Parasti tie saistīti ar

nenolasītiem vai kļūdaini nolasītiem ūdens patēriņa skaitītāju

rādījumiem, šo skaitītāju zemu precizitāti, ūdens zudumiem aukstā

un karstā ūdens apakšējās sadales sistēmās, bojātu skaitītāju

lietošanu vai to ietekmēšanu ar magnētiskām vai

elektromagnētiskām ierīcēm, kā arī skaitītāju neesību vai

nefunkcionēšanu atsevišķos dzīvokļu īpašumos. Ūdens patēriņa

starpību ir iespējams samazināt līdz minimumam, ja visi dzīvokļu

īpašnieki un pārvaldnieks rīkojas atbildīgi un tiem ir izpratne

par ūdens patēriņa starpības cēloņiem. Turklāt, pat ja

Pakalpojumu apmaksas noteikumos pārņemtajās mājās nav noteikts

katra dzīvokļa īpašnieka obligāts pienākums uzstādīt ūdens

patēriņa skaitītāju savā dzīvoklī, skaitītāju uzstādīšana veicina

arī ūdens resursa saprātīgu un atbildīgu izmantošanu.

Otrā apstrīdētā norma ļāva panākt taisnīgāku visu iesaistīto

pušu interešu ievērošanu salīdzinājumā ar Pakalpojumu apmaksas

noteikumu pārņemtajās mājās normām, kuras ir spēkā kopš 2021.

gada 3. septembra. Ja katrs dzīvokļa īpašnieks rīkojas godprātīgi

kā krietns un rūpīgs saimnieks un izturas atbildīgi pret citiem

dzīvokļu īpašniekiem un sabiedrību kopumā, tad apstrīdētā norma

nav piemērojama un personas tiesības uz īpašumu nemaz netiek

aizskartas. Ūdens patēriņa skaitītāja uzstādīšana un verificēšana

neprasa no dzīvokļa īpašnieka nesamērīgas pūles vai lielus

finanšu resursus. Ja visi dzīvokļu īpašnieki uzstāda individuālos

ūdens patēriņa skaitītājus, ievēro noteikto kārtību attiecībā uz

ūdens patēriņa skaitītājiem, to datu nolasīšanu un nodošanu, tad

ar pakalpojuma piegādi saistīto izdevumu sadalījums ir objektīvs

un pušu intereses ir ievērotas iespējami labākajā veidā.