12. pants

Satversmes 105. pants nosaka: "Ikvienam ir

tiesības uz īpašumu. Īpašumu nedrīkst izmantot pretēji

sabiedrības interesēm. Īpašuma tiesības var ierobežot vienīgi

saskaņā ar likumu. Īpašuma piespiedu atsavināšana sabiedrības

vajadzībām pieļaujama tikai izņēmuma gadījumos uz atsevišķa

likuma pamata pret taisnīgu atlīdzību." Izskatāmā lieta

neattiecas uz īpašuma piespiedu atsavināšanu sabiedrības

vajadzībām, tādēļ apstrīdētās normas vērtējamas Satversmes 105.

panta pirmo triju teikumu tvērumā.

Satversmes 105. pants paredz gan īpašuma tiesību netraucētu

īstenošanu, gan arī valsts iespēju sabiedrības interesēs

ierobežot šīs tiesības. Ar tiesībām uz īpašumu Satversmes 105.

panta izpratnē saprotamas visas mantiska rakstura tiesības, kuras

tiesīgā persona var izlietot par labu sev un ar kurām tā var

rīkoties pēc savas gribas. Arī personas naudas līdzekļi ir

tiesību uz īpašumu objekts (sk. Satversmes tiesas 2020. gada

28. septembra sprieduma lietā Nr. 2019-37-0103 15.2. punktu).

Tādējādi dzīvokļa īpašnieka - personas, kuras dzīvokļa īpašumā

nav uzstādīts ūdens patēriņa skaitītājs, - naudas līdzekļi

ietilpst tiesību uz īpašumu tvērumā.

Satversmes tiesa ir atzinusi, ka normatīvajos tiesību aktos

noteikts obligāta maksājuma veikšanas pienākums vienmēr nozīmē

tiesību uz īpašumu ierobežojumu (sk. Satversmes tiesas 2021.

gada 6. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2020-31-01 13.3.

punktu).

Gan Pakalpojumu apmaksas noteikumi nepārņemtajās mājās, gan

Pakalpojumu apmaksas noteikumi pārņemtajās mājās noteic, ka

gadījumā, ja dzīvojamā mājā veidojas ūdens patēriņa starpība,

tiek veikts ūdens patēriņa pārrēķins. Šo starpību dzīvokļu

īpašnieki sedz atbilstoši atsevišķo dzīvokļu īpašumu skaitam,

proporcionāli individuālo ūdens patēriņa skaitītāju rādījumiem

vai atbilstoši personai piederošās dzīvojamās mājas domājamās

daļas apmēram (sk. Pakalpojumu apmaksas noteikumu

nepārņemtajās mājās 19. punktu (redakcijā, kas bija spēkā līdz

2019. gada 21. novembrim) un Pakalpojumu apmaksas noteikumu

pārņemtajās mājās 9. un 10. punktu (redakcijā, kas bija spēkā

līdz 2021. gada 2. septembrim)). Tomēr šādu dzīvojamā mājā

noteikto ūdens patēriņa starpības sadales kārtību nepiemēro tad,

ja iestājas kāds no Pakalpojumu apmaksas noteikumu nepārņemtajās

mājās 19.1 punktā (redakcijā, kas bija spēkā līdz

2019. gada 21. novembrim) un Pakalpojumu apmaksas noteikumu

pārņemtajās mājās 11. punktā (redakcijā, kas bija spēkā līdz

2021. gada 2. septembrim) minētajiem gadījumiem, tostarp

apstrīdētajās normās noteiktais gadījums, kad persona savā

dzīvokļa īpašumā nav uzstādījusi ūdens patēriņa skaitītāju. Šādā

gadījumā ūdens patēriņa starpību sadala atbilstoši atsevišķo

īpašumu skaitam starp apstrīdētajās normās norādītajiem dzīvokļu

īpašniekiem. Proti, ja persona nav uzstādījusi skaitītāju, tai

rodas pienākums segt daļu no ūdens patēriņa starpības vai pat

visu šo starpību.

Tādējādi apstrīdētās normas nosaka obligāta maksājuma

veikšanas pienākumu gadījumā, ja persona nav izpildījusi

pienākumu tai piederošajā dzīvokļa īpašumā uzstādīt ūdens

patēriņa skaitītāju un dzīvojamā mājā ir izveidojusies ūdens

patēriņa starpība. Apstrīdētajās normās noteiktais personas

pienākums šādā gadījumā samaksāt visas mājas ūdens patēriņa

starpību no saviem finanšu līdzekļiem samazina attiecīgās

personas īpašumu - naudas līdzekļus.

Līdz ar to apstrīdētās normas

personai ierobežo Satversmes 105. panta pirmajos trijos teikumos

ietvertās tiesības uz īpašumu.