13. pants

Noskaidrojot, vai personas tiesību uz īpašumu

ierobežojums ir attaisnojams, Satversmes tiesai jāpārbauda, vai

tas ir noteikts ar normatīvajos aktos paredzētā kārtībā pieņemtu

tiesību normu, tostarp ievērojot labas likumdošanas principu

(sk. Satversmes tiesas 2023. gada 21. marta sprieduma lietā

Nr. 2022-06-03 19. punktu).

Satversmes tiesa vairākkārt secinājusi, ka tiesības uz īpašumu

var ierobežot arī ar Ministru kabineta noteikumiem (sk.

Satversmes tiesas 2022. gada 27. oktobra sprieduma lietā Nr.

2021-31-0103 32. punktu). Tomēr izpildvaras tiesības izdot

ārējus normatīvus aktus sniedzas vien tiktāl, ciktāl likumā tai

ir piešķirts attiecīgs pilnvarojums.

Pieaicinātā persona Saeima norāda, ka Ministru kabinets,

izdodot Otro apstrīdēto normu, ir pārkāpis tam noteiktā

pilnvarojuma robežas. Lai arī tas esot tiesīgs noteikt kārtību

ūdens patēriņa starpības sadalei starp dzīvokļu īpašniekiem,

tostarp šīs starpības samaksas kārtību, tomēr, pieņemot šo

apstrīdēto normu, tas neesot ievērojis tiesisko regulējumu

attiecībā uz dzīvokļu īpašnieku tiesībām un pienākumiem, tostarp

civiltiesību principu, saskaņā ar kuru kopīpašnieki sedz

izdevumus atbilstoši to domājamo daļu apmēram. Tāpat Ministru

kabinets neesot vadījies pēc Satversmē noteiktajiem pamattiesību

ierobežojuma leģitimitātes kritērijiem. Līdzīgus apsvērumus

Saeima paudusi arī savā viedoklī lietā Nr. 2024-46-03, uzskatot,

ka Pakalpojumu apmaksas noteikumu nepārņemtajās mājās normas, kas

reglamentē ūdens patēriņa starpības aprēķināšanas un apmaksas

kārtību, neatbilst likumā "Par valsts un pašvaldību

dzīvojamo māju privatizāciju" (turpmāk - Privatizācijas

likums) ietvertajam pilnvarojumam (sk. lietas materiālu 5.

sēj. 90.-98. lp.).

Apstrīdētajām normām līdzīgas tiesību normas satversmību

Satversmes tiesa vērtēja arī 2024. gada 12. decembra spriedumā

lietā Nr. 2023-46-03. Minētajā spriedumā tiesa vērtēja arī to,

vai Privatizācijas likuma 50. panta piektā daļa pilnvaro Ministru

kabinetu noteikt, ka visu dzīvojamās mājas ūdens patēriņa

starpību apmaksā tikai tādi dzīvokļu īpašnieki, kuri nav

iesnieguši informāciju par ūdens skaitītāja rādījumu vismaz trīs

mēnešus pēc kārtas.

Minētā Privatizācijas likuma norma noteica: dzīvojamās mājas

uzturēšanai nepieciešamo ūdensapgādes pakalpojumu samaksas

kārtību, kā arī kritērijus, pēc kuriem tiek noteikta katra

dzīvokļa īpašnieka apmaksājamā daļa par saņemto pakalpojumu,

nosaka Ministru kabinets. Satversmes tiesa secināja, ka šāds

pilnvarojums ietver Ministru kabineta tiesības noteikt to, kā

sadala dzīvojamās mājas ūdens patēriņa starpību, arī to starpību,

kas radusies ūdensapgādes sistēmas avārijas vai remontdarbu dēļ,

un kurš sedz izdevumus gadījumos, kad šāda starpība rodas (sk.

Satversmes tiesas 2024. gada 12. decembra sprieduma lietā Nr.

2023-46-03 11. punktu).

Pirmā apstrīdētā norma izdota, pamatojoties uz Privatizācijas

likuma 50. panta piekto daļu. Nav pamata uzskatīt, ka lietā Nr.

2023-46-03 izdarītie apsvērumi būtu atšķirīgi attiecināmi uz

Pirmās apstrīdētās normas atbilstību likumdevēja noteiktajam

pilnvarojumam, jo arī šī norma noteic to, kā sadala dzīvojamās

mājas ūdens patēriņa starpību un kurš sedz izdevumus gadījumos,

kad šāda starpība rodas.

Savukārt pilnvarojums Ministru kabinetam izdot Otro apstrīdēto

normu ietverts citā normatīvajā aktā, proti, Dzīvojamo māju

pārvaldīšanas likumā. Saskaņā ar šā likuma 17.2 panta

trešās daļas 4. punktu līgumā par dzīvojamās mājas uzturēšanai

nepieciešamā pakalpojuma nodrošināšanu obligāti ietver kritērijus

un metodiku, pēc kādiem tiek noteikta, aprēķināta un uzskaitīta

katra dzīvokļa īpašnieka maksājamā daļa par dzīvojamās mājas

uzturēšanai nepieciešamo pakalpojumu. Šos kritērijus un metodiku

nosaka dzīvojamās mājas īpašnieki, ievērojot Ministru kabineta

noteikumus par kārtību, kādā tiek noteikta, aprēķināta un

uzskaitīta katra dzīvojamās mājas īpašnieka maksājamā daļa par

attiecīgu dzīvojamās mājas uzturēšanai nepieciešamo pakalpojumu

(sk. Dzīvojamo māju pārvaldīšanas likuma 17.2 panta

ceturto daļu).

Privatizācijas likuma 50. panta piektajā daļā un Dzīvojamo

māju pārvaldīšanas likuma 17.2 panta ceturtajā daļā

ietvertajās pilnvarojošajās normās izmantoti atšķirīgi

gramatiskie formulējumi. Tomēr abos pilnvarojumos ir ietverts

viens un tas pats princips ar vienādu saturu un mērķi - paredzēt

kārtību, kādā tiek noteikta katra dzīvokļa īpašnieka maksājamā

daļa par dzīvojamās mājas uzturēšanai nepieciešamo pakalpojumu.

Uz to, ka minētās pilnvarojošās normas pēc sava apjoma, satura un

mērķa, ciktāl tas attiecas uz ūdens patēriņa starpības apmaksas

kārtības noteikšanu, neatšķiras, norāda arī pieaicinātā persona

Saeima. Līdz ar to secināms, ka, tāpat kā Privatizācijas likuma

50. panta piektā daļa, arī Dzīvojamo māju pārvaldīšanas likuma

17.2 panta ceturtā daļa ietver Ministru kabineta

tiesības noteikt to, kā sadala dzīvojamās mājas ūdens patēriņa

starpību un kurš sedz izdevumus gadījumos, kad šāda starpība

rodas.

Tas, ka apstrīdētās normas paredz no civiltiesību principiem

atšķirīgu regulējumu, pats par sevi nenozīmē, ka Ministru

kabinets būtu pārkāpis tam likumdevēja piešķirtā pilnvarojuma

robežas. Apsvērums par civiltiesību principu ievērošanu, kā arī

tas, vai Ministru kabinets, izdodot apstrīdētās normas, ir

vadījies pēc pamattiesību ierobežojuma kritērijiem, ir saistīts

ar šo normu satversmības vērtējumu pēc būtības (sal.

sk. Satversmes tiesas 2024. gada 12. decembra sprieduma lietā

Nr. 2023-46-03 11. punktu).

Tādējādi apstrīdētās normas ir izdotas Privatizācijas likuma

50. panta piektajā daļā un Dzīvojamo māju pārvaldīšanas likuma

17.2 panta ceturtajā daļā ietvertā pilnvarojuma

robežās.

Lietas dalībnieki nav izteikuši iebildumus un arī Satversmes

tiesai nerodas šaubas, ka apstrīdētās normas ir pieejamas

atbilstoši normatīvo aktu prasībām un pietiekami skaidri

formulētas, lai persona varētu izprast no tām izrietošo tiesību

un pienākumu saturu un paredzēt to piemērošanas sekas, kā arī

izdotas tādā procesā, kas atbilst labas likumdošanas

principam.

Līdz ar to apstrīdētajās normās

ietvertais pamattiesību ierobežojums ir noteikts, pamatojoties uz

likumu.