14. pants

Ikviena pamattiesību ierobežojuma pamatā ir jābūt

apstākļiem un argumentiem, kādēļ tas vajadzīgs, proti,

ierobežojums tiek noteikts svarīgu interešu - leģitīma mērķa -

labad (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 22. decembra sprieduma

lietā Nr. 2005-19-01 9. punktu).

Ministru kabinets norāda, ka apstrīdētajās normās ietvertā

pamattiesību ierobežojuma leģitīmais mērķis ir citu cilvēku

tiesību aizsardzība. Ar ierobežojumu, pirmkārt, tiek aizsargātas

katra atsevišķa dzīvokļa īpašnieka tiesības uz īpašumu, proti,

tiesības neciest naudas līdzekļu nepamatotu samazinājumu, kā arī

tiesības netraucēti saņemt pakalpojumu no pakalpojuma sniedzēja.

Otrkārt, tiek nodrošinātas trešo personu - ūdensapgādes

pakalpojumu sniedzēju - tiesības saņemt maksu par sniegto

pakalpojumu, proti, tiek aizsargāta netraucēta dzīvokļu īpašnieku

kopības un pakalpojuma sniedzēja civiltiesisko saistību

izpilde.

Arī Pieteikumu iesniedzēji uzskata, ka apstrīdētajās normās

noteiktā pamattiesību ierobežojuma leģitīmais mērķis ir citu

cilvēku - to dzīvokļu īpašnieku, kuri savā dzīvokļos ir

uzstādījuši ūdens patēriņa skaitītājus, tiesību aizsardzība.

Pirmā apstrīdētā norma Pakalpojumu apmaksas noteikumos

nepārņemtajās mājās ietverta ar mērķi novērst tādu visai bieži

konstatētu situāciju, ka papildus dzīvokļa īpašumā faktiski

patērētajam ūdens daudzumam tiek noteikta nesamērīgi liela ūdens

patēriņa starpība (sk. 2013. gada Grozījumu anotāciju.

Pieejama: tap.mk.gov.lv). Ūdens patēriņa starpības rašanās

tolaik pārsvarā tika saistīta ar dzīvokļu īpašnieku negodprātīgu

rīcību. Viens no bieži identificētajiem ūdens patēriņa starpības

rašanās iemesliem bija tas, ka dzīvoklī nav uzstādīts ūdens

patēriņa skaitītājs, faktiskais ūdens patēriņš dzīvoklī ir

lielāks nekā tobrīd normatīvajos aktos noteiktā maksimālā

pieļaujamā ūdens patēriņa norma vienai personai, bet šāda

dzīvokļa īpašnieks nav ieinteresēts uzstādīt ūdens patēriņa

skaitītāju, jo tad palielinātos viņa ikmēneša maksājumus.

Arī Pakalpojumu apmaksas noteikumu pārņemtajās mājās anotācijā

norādīts, ka viens no šo noteikumu izdošanas mērķiem ir panākt,

lai dzīvojamās mājas īpašnieki nevarētu noteikt netaisnīgu

savstarpējo maksājumu sadali. Kā to norāda arī Ministru kabinets,

Otrā apstrīdētā norma un ar to saistītās normas Pakalpojumu

apmaksas noteikumos pārņemtajās mājās iekļautas pēc analoģijas ar

tobrīd spēkā bijušajām Pakalpojumu apmaksas noteikumu

nepārņemtajās mājās normām. Tādējādi tika nodrošināta vienota

ūdens patēriņa starpības apmaksas kārtība gan dzīvojamās mājās,

kuru pārvaldīšanas tiesības pārņēmusi dzīvokļu īpašnieku kopība,

gan arī tādās dzīvojamās mājās, kuru pārvaldības tiesības no

pašvaldības vēl nebija pārņemtas.

Ministru kabinets, kā arī pieaicinātā persona Ekonomikas

ministrija, kas izstrādāja minētos Ministru kabineta noteikumus,

norāda, ka Pakalpojumu apmaksas noteikumu nepārņemtajās mājās

19.1 punkts (redakcijā, kas bija spēkā līdz 2019. gada

21. novembrim), tāpat kā Pakalpojumu apmaksas noteikumu

pārņemtajās mājās 11. punkts (redakcijā, kas bija spēkā līdz

2021. gada 2. septembrim), atspoguļoja tipiskākās situācijas,

kurās radās neatbilstība starp kopējo dzīvojamā mājā patērēto

ūdens daudzumu un atsevišķos dzīvokļu īpašumos atbilstoši ūdens

patēriņa skaitītāju rādījumiem aprēķināto patērētā ūdens

daudzumu. Šīs situācijas visbiežāk bija saistītas ar dzīvokļa

īpašnieka negodprātīgu rīcību, piemēram: dzīvokļa īpašnieks

paziņo par netipiski zemu ūdens patēriņu, bet pārvaldnieka

pārstāvjiem netiek dota iespēja pārliecināties par ūdens patēriņa

skaitītāja rādījumu; dzīvokļa īpašnieks neziņo par ūdens patēriņa

skaitītāja rādījumu; skaitītājs tiek mehāniski ietekmēts; ūdens

tiek lietots tādā veidā, ka skaitītājs to tehnisku iemeslu dēļ

nespēj uzskaitīt; dzīvoklī, kurā nav skaitītāja, faktiski dzīvo

un ūdeni patērē vairāk personu nekā deklarēts. Arī pieaicinātā

persona Sabiedrība ir norādījusi uz vairākiem jau minētajiem

ūdens patēriņa starpības cēloņiem tās apsaimniekošanā esošajās

mājās, un tie, piemēram, ūdens patēriņa skaitītāja neesība vai

nefunkcionēšana atsevišķos dzīvokļu īpašumos, laika gaitā neesot

mainījušies.

Tādējādi secināms, ka Ministru kabinets bija identificējis

iemeslus, kas var izraisīt ūdens patēriņa starpību, un ar 2013.

gada Grozījumiem iekļāvis Pakalpojumu apmaksas noteikumos

nepārņemtajās mājās Pirmo apstrīdēto normu. Savukārt Otrā

apstrīdētā norma iekļauta Pakalpojumu apmaksas noteikumos

pārņemtajās mājās analoģiski jau spēkā esošajam tiesiskajam

regulējumam. Proti, ņemot vērā biežāk sastopamos ūdens patēriņa

starpības rašanās iemeslus, noteikumos, kas regulēja pakalpojumu

apmaksu gan pārņemtajās, gan nepārņemtajās mājās, bija iekļauts

princips, ka ūdens patēriņa starpību vispirms sedz personas,

kuras šīs starpības rašanos varētu būt ietekmējušas, nevis tās

personas, kuras ir ievērojušas tām uzliktos pienākumus (sal.

sk. Satversmes tiesas 2024. gada 12. decembra sprieduma lietā Nr.

2023-46-03 12. punktu).

Ūdens patēriņa starpības cēloņi var būt saistīti gan ar

atsevišķa dzīvokļa īpašnieka darbību vai bezdarbību, gan ar

tādiem pašās apstrīdētajās normās norādītiem apstākļiem kā

avārija vai remontdarbi, kas nav saistīti ar kāda dzīvokļa

īpašnieka rīcību. Saskaņā ar apstrīdētajām normām personai, kas

savā dzīvokļa īpašumā nav uzstādījusi ūdens patēriņa skaitītāju,

ir jāsedz ūdens patēriņa starpība jebkurā gadījumā neatkarīgi no

tā, kādu apstākļu dēļ šī starpība kopumā attiecīgajā laikposmā

veidojusies.

Tomēr jāņem vērā, ka informācijas par ūdens patēriņu konkrētā

dzīvokļa īpašumā neiesniegšana ir viens no apstākļiem, kas

ietekmē ūdens patēriņa starpības rašanos. Lai gan šī starpība var

būt atšķirīga atkarībā no tā, vai dzīvojamā mājā kopumā bijuši

arī citi ūdens patēriņu ietekmējoši apstākļi, noteikt konkrētā

dzīvokļa īpašumā patērēto ūdens daudzumu nav iespējams, ja tajā

ūdens patēriņa skaitītājs vispār nav uzstādīts un līdz ar to

ticamus ūdens patēriņa rādījumus nav iespējams iegūt.

Tātad apstrīdētās normas ir vērstas uz to, lai ūdens patēriņa

starpību vispirms segtu personas, kuras šīs starpības rašanos

varētu būt ietekmējušas tādā veidā, ka pretēji dzīvokļu īpašnieku

kopības lēmumam nav savos dzīvokļu īpašumos uzstādījušas ūdens

patēriņa skaitītājus, nevis tās personas, kuras savus pienākumus

ir ievērojušas. Turklāt apstrīdētās normas aizsargā ūdensapgādes

pakalpojuma sniedzēja tiesības saņemt visu samaksu par sniegto

pakalpojumu arī tādā gadījumā, kad veidojas ūdens patēriņa

starpība.

Līdz ar to apstrīdētajās normās

ietvertajam pamattiesību ierobežojumam ir leģitīms mērķis - citu

cilvēku tiesību aizsardzība.