15. pants

Vērtējot pamattiesību ierobežojuma samērīgumu,

Satversmes tiesai vispirms jāpārbauda tas, vai izraudzītie

līdzekļi ir piemēroti leģitīmā mērķa sasniegšanai, proti, vai ar

izraudzītajiem līdzekļiem šo mērķi var sasniegt.

Gan Pieteikumu iesniedzēji, gan Ministru kabinets norāda, ka

apstrīdētās normas ir piemērotas leģitīmā mērķa sasniegšanai. Ar

šīm normām radīta metode, kā noteikt tāda dzīvokļa īpašnieka

apmaksājamo daļu, kura dzīvoklī ūdens patēriņa skaitītājs nav

uzstādīts un līdz ar to nav iespējams iegūt informāciju par šajā

dzīvoklī patērētā ūdens daudzumu. Apstrīdēto normu pieņemšanas

laikā galvenie identificētie ūdens patēriņa starpības rašanās

iemesli esot saistīti ar paša dzīvokļa īpašnieka pienākumu

neizpildi vai nekorektu izpildi. Turklāt dzīvojamās mājas

pārvaldniekam neesot bijis iespējams konstatēt, cik personu

faktiski dzīvo un izmanto pakalpojumus konkrētos dzīvokļu

īpašumos. Proti, pārvaldnieki vadījušies tikai pēc dzīvoklī

deklarēto personu skaita, kas bieži vien neatspoguļoja faktisko

situāciju. Tādējādi, balstoties uz tālaika zināšanām par minēto

jautājumu, metode, kas iekļauta arī apstrīdētajās normās, tikusi

izraudzīta kā to izstrādes brīdī identificētais iedarbīgākais

līdzeklis pamattiesību ierobežojuma leģitīmā mērķa

sasniegšanai.

Ministru kabinets ar apstrīdētajām normām ir noregulējis

situāciju, kas rodas, ja personas neiesniedz informāciju par to

īpašumā patērētā ūdens daudzumu. Proti, ir izstrādāta metode, pēc

kādas aprēķina maksu par ūdeni dzīvokļa īpašniekam, kura īpašumā

ūdens patēriņa skaitītājs nav uzstādīts. Saskaņā ar šo metodi

visas mājas ūdens patēriņa starpību, kuru veido arī tās personas

patērētais ūdens daudzums, kura par savu patēriņu nav iesniegusi

informāciju, nesedz tādas personas, kuras ir ievērojušas tām

uzliktos pienākumus. Tādējādi ūdens patēriņa starpību sedz tikai

tās personas, kuras nav pildījušas tām uzlikto pienākumu.

Apstrīdētās normas nodrošina arī to, ka tiek pildītas saistības

pret trešajām personām - pakalpojumu sniedzējiem.

Apstrīdētās normas sasniedz pamattiesību ierobežojuma leģitīmo

mērķi arī tādā aspektā, ka mudina personu ievērot tai uzlikto

pienākumu uzstādīt ūdens patēriņa skaitītāju. Personai, kura savā

dzīvokļa īpašumā nav uzstādījusi ūdens patēriņa skaitītāju, var

rasties pienākums samaksāt par ūdeni, ko tā nav patērējusi, ja

ūdens patēriņa starpības daļu izraisījuši citi apstākļi,

piemēram, ūdensvada avārija. Šādi papildu izdevumi var kļūt par

pamudinājumu uzstādīt ūdens skaitītāju un turpmāk iesniegt

informāciju par faktiski patērēto ūdeni, jo tad ūdens patēriņa

starpību segs proporcionāli visi dzīvokļu īpašnieki.

Līdz ar to Ministru kabineta

izraudzītais līdzeklis ir piemērots pamattiesību ierobežojuma

leģitīmā mērķa sasniegšanai.