16. pants

Satversmes tiesai, vērtējot pamattiesību

ierobežojuma samērīgumu, jāpārbauda tas, vai izraudzītie līdzekļi

ir nepieciešami leģitīmā mērķa sasniegšanai, proti, vai leģitīmo

mērķi nav iespējams sasniegt ar citiem, indivīda tiesības mazāk

ierobežojošiem līdzekļiem, kuri būtu tikpat iedarbīgi. Turklāt

saudzējošāks līdzeklis ir tikai tāds līdzeklis, kas no valsts un

sabiedrības neprasa nesamērīgi lielu ieguldījumu (sk.

Satversmes tiesas 2023. gada 23. marta sprieduma lietā Nr.

2022-06-03 22. punktu).

Pieteikuma iesniedzēja Vidzemes apgabaltiesa norāda, ka

pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķi varēja sasniegt ar

citiem, personas pamattiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem.

Arī pats Ministru kabinets esot reaģējis uz ierobežojuma

nesamērību un pilnveidojis normatīvo regulējumu nolūkā līdzsvarot

visas mājas īpašnieku un atsevišķu dzīvokļu īpašnieku tiesības.

Proti, ar 2021. gada Grozījumiem Ministru kabinets iekļāvis

Pakalpojumu apmaksas noteikumos pārņemtajās mājās 11.1

punktu, kas nosaka formulu, pēc kuras aprēķina maksimālo

piegādāto ūdens daudzumu. Šajā formulā ņemtas vērā attiecīgajā

pašvaldībā noteiktās ūdens patēriņa normas, kā arī informācija

par to personu skaitu, kuras lieto ūdensapgādes pakalpojumu

konkrētā dzīvoklī. Minētie grozījumi sasniedzot leģitīmo mērķi -

citu personu tiesību aizsardzība - tādā pašā kvalitātē, bet

personas - dzīvokļa īpašnieka, kurš savā dzīvokļa īpašumā nav

uzstādījis ūdens patēriņa skaitītāju, - pamattiesības aizsargājot

mazāk ierobežojošā veidā. Līdzīgu viedokli pauž arī pieaicinātā

persona tiesībsargs.

Savukārt Ministru kabinets norāda, ka apstrīdētās normas to

pieņemšanas laikā tika uzskatītas par iedarbīgāko pamattiesību

ierobežojuma leģitīmā mērķa sasniegšanas līdzekli. Apstrīdēto

normu izdošanas brīdī identificētie ūdens patēriņa starpības

rašanās iemesli esot saistīti galvenokārt ar dzīvokļa īpašnieka

negodprātīgu rīcību. Tam piekrīt arī vairākas pieaicinātās

personas - Tieslietu ministrija, Ekonomikas ministrija,

Sabiedrība un Asociācija.

Satversmes tiesa ir atzinusi, ka iespējamie personas

pamattiesības mazāk ierobežojošie līdzekļi ir skatāmi kopsakarā

ar šo tiesību ierobežojuma leģitīmo mērķi - citu cilvēku tiesību

aizsardzību. Ja apstrīdētā norma ir vērsta uz to, lai ūdens

patēriņa starpību segtu persona, kas ar savu bezdarbību,

neuzstādot savā dzīvokļa īpašumā ūdens patēriņa skaitītāju, ir

piedalījusies šīs starpības veidošanā, nevis citas personas, tad

ar pieteikuma iesniedzējas norādīto līdzekli šo leģitīmo mērķi

nav iespējams sasniegt tādā pašā kvalitātē (sal. sk.

Satversmes tiesas 2024. gada 12. decembra sprieduma lietā Nr.

2023-46-03 14. punktu). Šobrīd spēkā esošo Pakalpojumu

apmaksas noteikumu nepārņemtajās mājās 19.2 punktā un

Pakalpojumu apmaksas noteikumu pārņemtajās mājās 11.1

punktā ietvertā formula noteic, ka personai, kuras dzīvokļa

īpašumā nav uzstādīts ūdens patēriņa skaitītājs, nav jāsedz visa

ūdens patēriņa starpība un daļu šīs starpības nākas segt arī

pārējiem dzīvokļu īpašniekiem. Savukārt saskaņā ar apstrīdētajām

normām gadījumā, ja kāds no dzīvojamā mājā esošo dzīvokļu

īpašniekiem savā dzīvoklī ūdens patēriņa skaitītāju nebija

uzstādījis un līdz ar to nesniedza informāciju par faktisko ūdens

patēriņu, citiem dzīvokļu īpašniekiem, kuri skaitītāju bija

uzstādījuši, ūdens patēriņa starpība nebija jāsedz. Jebkāda

atkāpe no šāda regulējuma neļautu pamattiesību ierobežojuma

leģitīmo mērķi sasniegt tādā pašā kvalitātē.

Turklāt tādā gadījumā, ja Ministru kabinets ir apsvēris

līdzekļus, ar kādiem pamattiesību ierobežojuma leģitīmais mērķis

būtu sasniedzams, un izšķīries par vienai personu grupai nosakāmu

ierobežojumu, par saudzējošāku nevarētu tikt uzskatīts tāds

līdzeklis, kas uzliek ierobežojumu citai personu grupai (sk.

Satversmes tiesas 2015. gada 8. decembra sprieduma lietā Nr.

2015-07-03 18.3. punktu). Tādēļ arī šajā aspektā pašlaik

spēkā esošā formula nevar tikt uzskatīta par saudzējošāku

līdzekli to personu interešu aizsardzībai, kuras ir pildījušas

tām uzliktos pienākumus.

Apstrīdētās normas citu cilvēku tiesību aizsardzību sekmēja

arī tādējādi, ka mudināja personas uzstādīt ūdens patēriņa

skaitītājus, lai turpmāk izvairītos no ūdens patēriņa starpības

rašanās, kā arī no pienākuma apmaksāt visu šo starpību. Savukārt

formula, kas nosaka maksimālo piegādāto ūdens daudzumu vienam

atsevišķam īpašumam mēnesī, nemudina personu iesniegt informāciju

par patērēto ūdeni tikpat lielā mērā kā apstrīdētās normas, kas

personai, kura neiesniedz informāciju par patērēto ūdeni, rada

risku, ka tai var nākties segt ūdens patēriņa starpību ievērojami

lielākā apmērā.

Līdz ar to nav citu līdzekļu, ar

kuriem apstrīdētajās normās noteiktā pamattiesību ierobežojuma

leģitīmo mērķi varētu sasniegt tādā pašā kvalitātē.