17. pants

Visbeidzot, vērtējot pamattiesību ierobežojuma

samērīgumu, Satversmes tiesai jāpārbauda arī tā atbilstība,

proti, tas, vai nelabvēlīgās tiesiskās sekas, kas personai rodas

no tās pamattiesību ierobežojuma, nav lielākas par labumu, ko no

šā ierobežojuma gūst sabiedrība (sk. Satversmes tiesas 2021.

gada 7. oktobra sprieduma lietā Nr. 2020-59-01 23. punktu).

Izskatāmajā lietā ir līdzsvarojamas, no vienas puses, tādas

personas tiesības uz īpašumu, kura savā dzīvokļa īpašumā nav

uzstādījusi ūdens patēriņa skaitītāju, un, no otras puses,

apstrīdētajās normās noteiktās ar pamattiesību ierobežojuma

leģitīmo mērķi aptvertās citu personu intereses.

Pieteikumu iesniedzēji norāda, ka apstrīdētajās normās

ietvertais pamattiesību ierobežojums ir acīmredzami nesamērīgs,

jo personai var tikt uzlikts pienākums segt pārlieku lielu ūdens

patēriņa starpību, kas var būt radusies arī citu personu

negodprātīgas rīcības dēļ. Savukārt Ministru kabinets uzskata, ka

minētais ierobežojums ir samērīgs, jo arī apstrīdēto normu spēkā

esības laikā Ministru kabineta noteikumi paredzējuši tiesiskus

instrumentus, ar kuriem varēja nodrošināt to, lai personas

pamattiesības nemaz netiktu ierobežotas. Proti, persona esot

varējusi no tai nelabvēlīgajām sekām izvairīties, izpildot

pienākumu uzstādīt ūdens patēriņa skaitītāju.

17.1. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka civiltiesībās

kopīpašnieku attiecības regulē princips, saskaņā ar kuru izdevumi

tiek segti proporcionāli katra īpašnieka daļai kopīpašumā (sk.

Satversmes tiesas 2024. gada 12. decembra sprieduma lietā Nr.

2023-46-03 15. punktu). Minēto principu Ministru kabinets

bija ņēmis vērā arī apstrīdēto normu pieņemšanas procesā.

Pakalpojumu apmaksas noteikumu nepārņemtajās mājās 19. punktā

bija noteikts, ka gadījumā, ja dzīvojamā mājā veidojas ūdens

patēriņa starpība, dzīvokļu īpašnieki to sedz atbilstoši

atsevišķo īpašumu skaitam. Līdzīga norma bija ietverta arī

Pakalpojumu apmaksas noteikumos pārņemtajās mājās. Saskaņā ar šo

noteikumu 10. punktu dzīvojamās mājas īpašnieki, ja tie

izvēlējušies par piegādāto ūdeni maksājamo daļu noteikt,

izmantojot ūdens patēriņa skaitītājus, ūdens patēriņa starpību

sedz, sadalot to starp visiem dzīvokļu īpašniekiem. Proti, ūdens

patēriņa starpību varēja segt vai nu atbilstoši dzīvojamā mājā

esošo dzīvokļu skaitam, vai proporcionāli dzīvoklī uzstādītā

skaitītāja rādījumam, vai arī atbilstoši dzīvokļa īpašniekam

piederošās dzīvojamās mājas domājamās daļas apmēram.

Ar apstrīdētajām normām Ministru kabinets ir atkāpies no šā

principa, paredzot, ka personai, kura nav uzstādījusi ūdens

patēriņa skaitītāju, jāsedz visa ūdens patēriņa starpība

neatkarīgi no tās rašanās iemesliem. Tātad apstrīdētās normas

radīja tādu situāciju, ka slogs, kas vispārīgā gadījumā

proporcionāli gultos uz visiem mājas dzīvokļu īpašniekiem, tika

uzlikts tikai konkrētai personai vai personu grupai.

17.2. Ūdens patēriņa starpība var rasties arī tādu

apstākļu dēļ, kuri nav saistīti ar konkrētās personas

negodprātīgu rīcību, piemēram, saistībā ar remontdarbiem,

avāriju, ūdens noplūdi ūdensapgādes sistēmas slikta tehniskā

stāvokļa dēļ vai mēraparātu darbības nepilnībām. Līdz ar to

personai, kura savā dzīvoklī nav uzstādījusi ūdens patēriņa

skaitītāju, var rasties pienākums segt arī daļu no ūdens patēriņa

starpības, kuru nav izraisījusi šīs personas rīcība un kura citos

apstākļos būtu jāsedz visiem mājas dzīvokļu īpašniekiem

kopīgi.

No Pieteikumu iesniedzēju izskatīšanā esošo civillietu

materiāliem secināms, ka šā pienākuma izpilde personai var radīt

būtisku un neprognozējamu finansiālu slogu. Piemēram, Pieteikuma

iesniedzējs Senāts pieteikumā norāda, ka tā izskatāmajā

civillietā personām no 2015. gada jūnija līdz septembrim

aprēķināta ūdens patēriņa starpība, par ko jāmaksā no 140 līdz

313 euro mēnesī. No minētā redzams, ka ūdens patēriņa

starpība dzīvokļa īpašniekam nav iepriekš paredzama un var

ievērojami svārstīties. Pieteikuma iesniedzēja Vidzemes

apgabaltiesa norāda, ka 2019. gada janvārī-septembrī personai

aprēķināti maksājumi par patērēto ūdeni par summu no 80 līdz pat

213 euro mēnesī, savukārt pēc ūdens patēriņa skaitītāja

uzstādīšanas, kad apstrīdētā norma personai vairs netika

piemērota, tai par patērēto ūdeni bija jāmaksā tikai pieci līdz

12 euro mēnesī (sk. lietas materiālu 1. sēj. 44.-64.

lp.). Proti, personai aprēķinātie maksājumi par patērēto

ūdeni pirms un pēc ūdens patēriņa skaitītāja uzstādīšanas

atšķiras pat vairāk nekā 10 reizes. Tātad pietiekami ticama ir

iespējamība, ka persona saskaņā ar apstrīdētajām normām

norēķinājās ne tikai par pašas patērēto ūdens daudzumu, bet arī

par daļu no ūdens patēriņa starpības, kas radusies citu apstākļu

dēļ.

Arī Ministru kabinets secināja, ka noteikumi par ūdensapgādes

pakalpojuma apmaksu gan pārņemtajās, gan nepārņemtajās mājās

pieļauj iespēju ilgstoši neveikt pasākumus patieso ūdens patēriņa

starpības cēloņu apzināšanai un novēršanai, bet visu ilgstoši

uzkrāto ūdens patēriņa starpību attiecināt pat tikai uz vienu

dzīvokļa īpašumu un tādējādi pieļauj nesamērīgi lielu maksājumu

aprēķināšanu atsevišķam dzīvokļa īpašniekam (sk. Ministru

prezidenta 2016. gada 13. decembra rezolūciju Nr. 20/M-1951

lietas materiālu 2. sēj. 154. lp., 2019. gada Grozījumu anotāciju

lietas materiālu 6. sēj. 120.-141. lp., kā arī 2021. gada

Grozījumu anotāciju lietas materiālu 4. sēj. 92.-93. lp.).

Pieaicinātā persona Ekonomikas ministrija norāda uz 2019. gada

Grozījumu izstrādes laikā secināto, ka ūdens patēriņa starpība

var rasties ne tikai dzīvokļu īpašnieku negodprātīgas rīcības

dēļ, bet arī dzīvojamās mājas ūdensapgādes sistēmas sliktā

tehniskā stāvokļa, avārijās vai remontdarbos noplūdinātā ūdens

daudzuma, ūdens kvalitātes, komercuzskaites mēraparāta darbības

nepilnību un ūdens patēriņa skaitītāju dažādas jutības un to

uzstādīšanas prasību neievērošanas dēļ. Šo iemeslu dēļ vispirms

ar 2019. gada Grozījumiem, bet pēc tam ar 2021. gada Grozījumiem

ūdens patēriņa starpības apmaksas kārtībā tika ieviesta formula,

pēc kuras nosakāms maksimālais piegādātais ūdens daudzums vienam

dzīvoklim, ņemot vērā tajā deklarēto vai faktiski dzīvojošo

personu skaitu un vietējās pašvaldības noteikto ūdens patēriņa

normu vienam iedzīvotājam mēnesī (sk. Pakalpojumu apmaksas

noteikumu pārņemtajās mājās 11.1 punktu un Pakalpojumu

apmaksas noteikumu nepārņemtajās mājās 19.2

punktu).

Tātad Pakalpojumu apmaksas noteikumos nepārņemtajās mājās

(redakcijā, kas bija spēkā līdz 2019. gada 21. novembrim) un

Pakalpojumu apmaksas noteikumos pārņemtajās mājās (redakcijā, kas

bija spēkā līdz 2021. gada 2. septembrim) ietvertais princips, ka

visa ūdens patēriņa starpība jāapmaksā atsevišķam dzīvokļa

īpašniekam, kurš atbilst konkrētiem, formāliem pārkāpuma

kritērijiem, varēja radīt šai personai ievērojamu un ar tās

rīcību nesamērīgu finansiālu slogu.

17.3. Pieaicinātā persona Sabiedrība norāda, ka ūdens

patēriņa skaitītāja neesībai dzīvoklī ir daudz lielāka negatīva

ietekme uz citu personu tiesiskajām interesēm un tiesībām nekā

tam, ka ūdens patēriņa skaitītājs ir uzstādīts, bet tā rādījumi

tiek nodoti neregulāri vai arī netiek nodoti savlaicīgi. Faktisko

ūdens patēriņu noskaidrot vai pārbaudīt neesot iespējams līdz

brīdim, kad attiecīgajā dzīvokļa īpašumā tiek uzstādīts ūdens

patēriņa skaitītājs. Tādējādi tiekot ietekmētas pārējo dzīvokļu

īpašnieku tiesības uz taisnīgu maksājumu sadali. Līdz ar to

nevarot uzskatīt, ka citu dzīvokļu īpašnieku tiesības būtu

aizskartas mazāk nekā to personu tiesības, kurām tiek piemērotas

apstrīdētās normas.

Satversmes tiesa 2024. gada 12. decembra spriedumā lietā Nr.

2023-46-03 vērtēja tiesību normu, kas pienākumu atlīdzināt visu

ūdens patēriņa starpību uzlika dzīvokļa īpašniekam, kurš nav

iesniedzis informāciju par ūdens skaitītāja rādījumu vismaz trīs

mēnešus pēc kārtas. Tiesa konstatēja, ka minētā tiesību norma -

Pakalpojumu apmaksas noteikumu nepārņemtajās mājās

19.1 1. apakšpunkts - neatbilst Satversmes 105. panta

pirmajiem trim teikumiem, jo tajā ietvertais pamattiesību

ierobežojums nesamērīgi ierobežo personas pamattiesības (sk.

Satversmes tiesas 2024. gada 12. decembra sprieduma lietā Nr.

2023-46-03 15. punktu).

Lai gan izskatāmajā lietā apstrīdētās normas attiecas uz

atšķirīgu tiesisko situāciju, pēc būtības tās rada identiskas

tiesiskās sekas par salīdzināmu pārkāpumu. Proti, arī apstrīdētās

normas dzīvokļa īpašniekam, kura bezdarbības dēļ nav bijis

iespējams noskaidrot faktisko ūdens patēriņu tā atsevišķajā

dzīvokļa īpašumā, uzliek pienākumu atlīdzināt visu dzīvojamā mājā

radušos ūdens patēriņa starpību neatkarīgi no tās rašanās

iemesla, piemēram, avārijas, remontdarbiem vai sliktā mājas

ūdensapgādes sistēmas tehniskā stāvokļa. Tādējādi apstrīdētajās

normās nav ņemti vērā citi objektīvi iespējami ūdens patēriņa

starpības cēloņi un tās neveicina šo cēloņu novēršanu.

Ņemot vērā minēto, secināms, ka apstrīdētajās normās noteiktā

ūdens patēriņa starpības sadales kārtība nav samērīga, jo nav

ņemti vērā papildu apstākļi, kas var izraisīt šo starpību, kā arī

nav noteiktas maksimālās ūdens patēriņa normas. Ja ūdens patēriņa

starpības cēlonis ir, piemēram, sliktais ūdensapgādes sistēmas

tehniskais stāvoklis, avārija vai remontdarbi, tad par to ir

atbildīgi visi dzīvokļu īpašnieki kopumā un nav ne taisnīgi, ne

samērīgi negatīvās tiesiskās sekas attiecināt tikai uz atsevišķu

dzīvokļa īpašnieku.

Satversmes tiesa atzīst, ka personai, kura savā dzīvokļa

īpašumā nav uzstādījusi ūdens patēriņa skaitītāju, ir jāmaksā par

tās patērēto ūdeni. Proti, nav pieļaujama tāda situācija, ka

persona, neuzstādot skaitītāju, varētu izvairīties no attiecīgās

samaksas veikšanas un pienākumu maksāt par tās patērēto ūdeni

pārlikt uz citiem dzīvokļu īpašniekiem. Tomēr tādā gadījumā, ja

pienākums segt visu dzīvojamās mājas ūdens patēriņa starpību tiek

uzlikts tikai tai personai, kura savā dzīvokļa īpašumā nav

uzstādījusi skaitītāju, neatkarīgi no tā, kāpēc šī starpība

radusies, nevar tikt sasniegts samērīguma un taisnīguma

principiem atbilstošs rezultāts. Tieši šā iemesla dēļ

ūdensapgādes pakalpojuma apmaksas noteikumos ir izdarīti

grozījumi, kas uzliek personai, kura savā dzīvokļa īpašumā nav

uzstādījusi ūdens patēriņa skaitītāju, pienākumu segt ūdens

patēriņa starpību noteiktā apmērā un vienlaikus nodrošina to, ka

atlikušo starpības apmēru visi dzīvokļu īpašnieki sedz

proporcionāli.

Secināms, ka ar apstrīdētajām normām ir pieļauta atkāpe no

civiltiesību principiem, kas nosaka kopīpašnieku savstarpējās

attiecības, un visa ūdens patēriņa starpības segšanas nasta,

neraugoties uz tās rašanās iemesliem, uzlikta personai, kura savā

dzīvokļa īpašumā nav uzstādījusi ūdens patēriņa skaitītāju.

Tādējādi nelabvēlīgās tiesiskās sekas, kas personai radās

apstrīdētajās normās noteiktā tiesību ierobežojuma dēļ, ir

lielākas par labumu, ko no šā ierobežojuma guva sabiedrība.

Līdz ar to apstrīdētajās normās

ietvertais pamattiesību ierobežojums ir nesamērīgs un apstrīdētās

normas neatbilst Satversmes 105. panta pirmajiem trim

teikumiem.