18. pants

Saskaņā ar Satversmes tiesas likuma 32. panta trešo

daļu tiesību norma, kuru Satversmes tiesa atzinusi par

neatbilstošu augstāka juridiska spēka tiesību normai, uzskatāma

par spēkā neesošu no Satversmes tiesas sprieduma publicēšanas

dienas, ja tiesa nav noteikusi citādi. Izmantojot Satversmes

tiesas likuma 32. panta trešajā daļā piešķirtās tiesības, tiesai

iespēju robežās jāgādā par to, lai situācija, kāda varētu

veidoties no brīža, kad apstrīdētā norma zaudē spēku, neradītu

personām Satversmē garantēto pamattiesību aizskārumu, kā arī

nenodarītu būtisku kaitējumu valsts vai sabiedrības interesēm

(sk. Satversmes tiesas 2005. gada 16. decembra sprieduma lietā

Nr. 2005-12-0103 25. punktu).

Pieteikumu iesniedzēji ir lūguši vērtēt, vai Pakalpojumu

apmaksas noteikumu nepārņemtajās mājās 19.1 2.

apakšpunkts redakcijā, kas bija spēkā no 2013. gada 1. oktobra

līdz 2019. gada 21. novembrim, un Pakalpojumu apmaksas noteikumu

pārņemtajās mājās 11.2. apakšpunkts redakcijā, kas bija spēkā no

2015. gada 30. septembra līdz 2021. gada 2. septembrim, atbilst

Satversmei. Šādā redakcijā apstrīdētās normas vairs nav spēkā.

Tādēļ Satversmes tiesai šajā spriedumā nav jālemj par apstrīdēto

normu spēka zaudēšanas brīdi (sk. Satversmes tiesas 2020. gada

10. decembra sprieduma lietā Nr. 2020-07-03 26. punktu).

Pieteikumu iesniedzēji lūdz Satversmes tiesu atzīt apstrīdētās

normas par spēkā neesošām no to izdošanas brīža. Proti, šīs

normas esot piemērojamas ne vien to izskatīšanā esošajās

civillietās Nr. C30519918 un Nr. C30733819, bet varot būt

piemērojamas arī citās civillietās, kurās tiesvedība vēl

turpinās. Līdz ar to esot nepieciešama apstrīdēto normu atzīšana

par spēkā neesošām no konkrēta brīža pagātnē, lai aizsargātu arī

to personu pamattiesības, kuras uzsākušas savu pamattiesību

aizsardzību ar vispārējiem tiesību aizsardzības līdzekļiem

(sk. Satversmes tiesas 2018. gada 20. jūnija lēmuma par

tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2017-19-01 7. punktu).

Apstrīdēto normu atzīšana par spēkā neesošām no personas

pamattiesību aizskāruma rašanās brīža attiecībā uz atbildētājiem

Pieteikumu iesniedzēju izskatīšanā esošajās civillietās ir

vienīgā iespēja aizsargāt to pamattiesības, proti, atrisināt

tiesisko strīdu un panākt Satversmei atbilstošu tiesisko

risinājumu. Līdz ar to apstrīdētās normas attiecībā uz

atbildētājiem minētajās civillietās atzīstamas par spēkā neesošām

no to pamattiesību aizskāruma rašanās brīža.

Jāņem vērā, ka apstrīdētās normas ir piemērotas citās

civillietās, kurās jau stājies spēkā galīgs nolēmums. To

piemērošanas rezultāts ir ietekmējis vairāku privāttiesisku

attiecību dalībnieku - dzīvokļu īpašnieku, dzīvojamo māju

pārvaldnieku un ūdensapgādes pakalpojumu sniedzēju - tiesiskās

intereses. Apstrīdēto normu atzīšana par spēkā neesošām no to

izdošanas brīža varētu aizskart citu personu paļāvību uz tiesiskā

regulējuma noteiktību un ietekmēt to uzticēšanos valstij un

tiesībām. Šādos apstākļos Satversmes tiesa secina, ka apstrīdēto

normu atzīšana par spēkā neesošām no to izdošanas brīža nav

iespējama. Tomēr, lai aizsargātu arī citu salīdzināmā situācijā

esošu personu tiesības, nepieciešams noteikt, ka apstrīdētās

normas attiecībā uz šīm personām civillietās, kurās tiesvedība

jau uzsākta, bet vēl nav noslēgusies, zaudē spēku no to

pamattiesību aizskāruma rašanās brīža.

Nolēmumu

daļa

Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 30.-32. pantu,

Satversmes tiesa

nosprieda: