18. punkts

1Saskaņā ar Satversmes tiesas likuma 32. panta trešo

2daļu tiesību norma, kuru Satversmes tiesa atzinusi par

3neatbilstošu augstāka juridiska spēka tiesību normai, uzskatāma

4par spēkā neesošu no Satversmes tiesas sprieduma publicēšanas

5dienas, ja tiesa nav noteikusi citādi. Izmantojot Satversmes

6tiesas likuma 32. panta trešajā daļā piešķirtās tiesības, tiesai

7iespēju robežās jāgādā par to, lai situācija, kāda varētu

8veidoties no brīža, kad apstrīdētā norma zaudē spēku, neradītu

9personām Satversmē garantēto pamattiesību aizskārumu, kā arī

10nenodarītu būtisku kaitējumu valsts vai sabiedrības interesēm

11(sk. Satversmes tiesas 2005. gada 16. decembra sprieduma lietā

12Nr. 2005-12-0103 25. punktu).

13Pieteikumu iesniedzēji ir lūguši vērtēt, vai Pakalpojumu

14apmaksas noteikumu nepārņemtajās mājās 19.1 2.

15apakšpunkts redakcijā, kas bija spēkā no 2013. gada 1. oktobra

16līdz 2019. gada 21. novembrim, un Pakalpojumu apmaksas noteikumu

17pārņemtajās mājās 11.2. apakšpunkts redakcijā, kas bija spēkā no

182015. gada 30. septembra līdz 2021. gada 2. septembrim, atbilst

19Satversmei. Šādā redakcijā apstrīdētās normas vairs nav spēkā.

20Tādēļ Satversmes tiesai šajā spriedumā nav jālemj par apstrīdēto

21normu spēka zaudēšanas brīdi (sk. Satversmes tiesas 2020. gada

2210. decembra sprieduma lietā Nr. 2020-07-03 26. punktu).

23Pieteikumu iesniedzēji lūdz Satversmes tiesu atzīt apstrīdētās

24normas par spēkā neesošām no to izdošanas brīža. Proti, šīs

25normas esot piemērojamas ne vien to izskatīšanā esošajās

26civillietās Nr. C30519918 un Nr. C30733819, bet varot būt

27piemērojamas arī citās civillietās, kurās tiesvedība vēl

28turpinās. Līdz ar to esot nepieciešama apstrīdēto normu atzīšana

29par spēkā neesošām no konkrēta brīža pagātnē, lai aizsargātu arī

30to personu pamattiesības, kuras uzsākušas savu pamattiesību

31aizsardzību ar vispārējiem tiesību aizsardzības līdzekļiem

32(sk. Satversmes tiesas 2018. gada 20. jūnija lēmuma par

33tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2017-19-01 7. punktu).

34Apstrīdēto normu atzīšana par spēkā neesošām no personas

35pamattiesību aizskāruma rašanās brīža attiecībā uz atbildētājiem

36Pieteikumu iesniedzēju izskatīšanā esošajās civillietās ir

37vienīgā iespēja aizsargāt to pamattiesības, proti, atrisināt

38tiesisko strīdu un panākt Satversmei atbilstošu tiesisko

39risinājumu. Līdz ar to apstrīdētās normas attiecībā uz

40atbildētājiem minētajās civillietās atzīstamas par spēkā neesošām

41no to pamattiesību aizskāruma rašanās brīža.

42Jāņem vērā, ka apstrīdētās normas ir piemērotas citās

43civillietās, kurās jau stājies spēkā galīgs nolēmums. To

44piemērošanas rezultāts ir ietekmējis vairāku privāttiesisku

45attiecību dalībnieku - dzīvokļu īpašnieku, dzīvojamo māju

46pārvaldnieku un ūdensapgādes pakalpojumu sniedzēju - tiesiskās

47intereses. Apstrīdēto normu atzīšana par spēkā neesošām no to

48izdošanas brīža varētu aizskart citu personu paļāvību uz tiesiskā

49regulējuma noteiktību un ietekmēt to uzticēšanos valstij un

50tiesībām. Šādos apstākļos Satversmes tiesa secina, ka apstrīdēto

51normu atzīšana par spēkā neesošām no to izdošanas brīža nav

52iespējama. Tomēr, lai aizsargātu arī citu salīdzināmā situācijā

53esošu personu tiesības, nepieciešams noteikt, ka apstrīdētās

54normas attiecībā uz šīm personām civillietās, kurās tiesvedība

55jau uzsākta, bet vēl nav noslēgusies, zaudē spēku no to

56pamattiesību aizskāruma rašanās brīža.

57Nolēmumu

58daļa

59Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 30.-32. pantu,

60Satversmes tiesa

61nosprieda: