5. pants

Pieaicinātā persona - Saeima - uzskata, ka

Otrā apstrīdētā norma neatbilst Satversmes 105. pantam, jo

Ministru kabinets pārkāpis tam noteiktā pilnvarojuma robežas.

Noteikt kārtību ūdens patēriņa starpības sadalei starp

dzīvokļu īpašniekiem Ministru kabinets bija tiesīgs, jo vispār

šīs kārtības noteikšana ietilpst pilnvarojošās normas - Dzīvojamo

māju pārvaldīšanas likuma 17.2 panta ceturtās daļas -

tvērumā. Pilnvarojums pats par sevi ļauj Ministru kabinetam

ierobežot dzīvokļu īpašnieku tiesības uz īpašumu. Tomēr Dzīvojamo

māju pārvaldīšanas likuma 17.2 panta ceturtajā daļā

ietverto pilnvarojumu nevar interpretēt formāli. Ministru

kabinets ir pilnvarots izdot tikai tādus noteikumus par ūdens

patēriņa starpības sadali starp dzīvokļu īpašniekiem, kas atbilst

gan minētajā likumā, gan arī citos normatīvajos aktos

ietvertajiem noteikumiem un principiem.

Saeima, pirmkārt, norāda, ka Ministru kabinets, izdodot Otro

apstrīdēto normu, nav ievērojis spēkā esošo tiesisko regulējumu

par dzīvokļu īpašnieku tiesībām un pienākumiem, tostarp

vispārējos principus, pēc kādiem sedzami izdevumi par dzīvojamās

mājas uzturēšanai nepieciešamajiem pakalpojumiem. Pilnvarojošajā

normā likumdevējs paredzējis, ka Ministru kabinets ir tiesīgs

noteikt uz visiem dzīvojamās mājas dzīvokļu īpašniekiem vienādi

attiecināmu kārtību, kādā nosakāma un aprēķināma katra īpašnieka

maksājamā daļa par saņemto pakalpojumu. Turpretī Otrā apstrīdētā

norma individualizē konkrētu to dzīvokļu īpašnieku kategoriju,

kuriem jāsedz visa ūdens patēriņa starpība, proti, dzīvokļu

īpašniekus, kuru īpašumos ūdens patēriņa skaitītāji nav

uzstādīti. Tādējādi apstrīdētā norma atkāpjas no pilnvarojošajā

normā noteiktā principa, ka katrs dzīvokļa īpašnieks apmaksā

noteiktu daļu no mājā radušās ūdens patēriņa starpības. Daļa

dzīvokļu īpašnieku vispār ir atbrīvoti no pienākuma piedalīties

ūdens patēriņa starpības segšanā.

Otrā apstrīdētā norma neatbilst arī Latvijas tiesību sistēmā

nostiprinātajam civiltiesību principam, ka par kopīpašuma

uzturēšanu un ar to saistīto izdevumu segšanu atbild visi

kopīpašnieki proporcionāli sev piederošo domājamo daļu īpatsvaram

kopīpašumā. Tātad arī šajā aspektā Ministru kabinets nav

ievērojis tam likumdevēja piešķirtā pilnvarojuma robežas.

Otrkārt, Saeima norāda, ka Ministru kabinets nav vadījies no

Satversmē noteiktajiem pamattiesību ierobežojuma kritērijiem.

Otrajā apstrīdētajā normā nav atbilstoši samērīguma principam

sabalansētas visu dzīvokļu īpašnieku tiesības un tiesiskās

intereses. Saeima piekrīt Pieteikuma iesniedzējai Vidzemes

apgabaltiesai, ka Otrās apstrīdētās normas sodošais raksturs un

tajā paredzētās sekas nav samērīgas ar dzīvokļa īpašnieka

pārkāpumu.

Tātad Ministru kabinets, izdodot šo tiesību normu, ir pārkāpis

Dzīvojamo māju pārvaldīšanas likuma 17.2 panta

ceturtajā daļā ietvertā pilnvarojuma robežas. Pat ja atzītu, ka

Ministru kabinets ir rīkojies atbilstoši pilnvarojumam, Otrā

apstrīdētā norma tomēr nav uzskatāma par atbilstošu samērīguma

principam.