Par Ministru kabineta 2008. gada 9. decembra noteikumu Nr. 1013 "Kārtība, kādā dzīvokļa īpašnieks daudzdzīvokļu dzīvojamā mājā norēķinās par pakalpojumiem, kas saistīti ar dzīvokļa īpašuma lietošanu" 19.1 2. apakšpunkta (redakcijā, kas bija spēkā no 2013. gada 1. oktobra līdz 2019. gada 21. novembrim) un Ministru kabineta 2015. gada 15. septembra noteikumu Nr. 524 "Kārtība, kādā nosaka, aprēķina un uzskaita katra dzīvojamās mājas īpašnieka maksājamo daļu par dzīvojamās mājas uzturēšanai nepieciešamajiem pakalpojumiem" 11.2. apakšpunkta (redakcijā, kas bija spēkā no 2015. gada 30. septembra līdz 2021. gada 2. septembrim) atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 105. pantam

6. pants

Spēkā · redakcija pārbaudīta 2026-05-18

Pieaicinātā persona - Ekonomikas ministrija -

pievienojas Ministru kabineta atbildes rakstā norādītajam un

uzskata, ka Otrā apstrīdētā norma atbilst Satversmes 105.

pantam.

Otrās apstrīdētās normas pieņemšanas brīdī identificētie ūdens

patēriņa starpības rašanās iemesli pārsvarā bija saistīti ar paša

dzīvokļa īpašnieka negodprātīgu rīcību. Nevar izslēgt to, ka šīs

normas izstrādes laikā nozares eksperti bija apzinājuši arī citus

iespējamos ūdens patēriņa starpības cēloņus, taču to ietekme un

izplatība tobrīd vēl nebija izpētīta pietiekamā mērā, lai

attiecīgo problēmas risinājumu varētu formalizēt normatīvajā

aktā.

Otrā apstrīdētā norma, kā arī Pakalpojumu apmaksas noteikumu

pārņemtajās mājās 11. punkts kopumā noteikumos iekļauts tādu pašu

apsvērumu dēļ kā Pakalpojumu apmaksas noteikumu nepārņemtajās

mājās 19.1 punkts, tostarp Pirmā apstrīdētā norma

(redakcijā, kas bija spēkā līdz 2019. gada 21. novembrim). Proti,

minētās tiesību normas atspoguļoja tipiskākās situācijas, kurās

bija konstatējama neatbilstība starp kopējo dzīvojamā mājā

patērēto ūdens daudzumu un atsevišķos dzīvokļu īpašumos

atbilstoši ūdens patēriņa skaitītāju rādījumiem aprēķināto

patērētā ūdens daudzumu.

Ekonomikas ministrija uzskata, ka izpratne par galvenajiem

ūdens patēriņa starpības cēloņiem ir mainījusies saistībā ar

2019. gada Grozījumu izstrādi. 2016.-2019. gadā, reaģējot uz

iedzīvotāju sūdzībām, tika vērtēts tas, vai minētajos noteikumos

ietvertā ūdens patēriņa starpības sadales kārtība ir taisnīga.

Tika konstatēts, ka ūdens patēriņa starpības cēlonis var būt

saistīts ne tikai ar dzīvokļa īpašnieka negodprātīgu rīcību, bet

arī, piemēram, ar dzīvojamās mājas ūdensapgādes sistēmas slikto

tehnisko stāvokli, avārijās, remontdarbos noplūdināto ūdens

daudzumu, ūdens kvalitāti, komercuzskaites mēraparāta darbību,

ūdens patēriņa skaitītāju dažādo jutību un to uzstādīšanas

prasību neievērošanu. Tādēļ Pakalpojumu apmaksas noteikumi

nepārņemtajās mājās tika papildināti ar formulu, pēc kuras

aprēķina maksimālo piegādāto ūdens daudzumu vienam dzīvokļa

īpašumam. Šā regulējuma izstrādes un pieņemšanas laikā gan

nozares eksperti, gan valsts institūciju pārstāvji jau spēja

jautājumu izvērtēt daudz detalizētāk. Tas skaidrojams ar

apstākli, ka jau bija uzkrājusies daudz lielāka pieredze un

pilnīgāki novērojumi par ūdens patēriņa starpības cēloņiem.

Savukārt tas, ka analoģiska formula Pakalpojumu apmaksas

noteikumos pārņemtajās mājās tika ietverta vēlāk - 2021. gadā -,

bija saistīts ar papildu problēmjautājumu risināšanu 2021. gada

Grozījumu projekta izstrādes un saskaņošanas laikā.