Par Ministru kabineta 2008. gada 9. decembra noteikumu Nr. 1013 "Kārtība, kādā dzīvokļa īpašnieks daudzdzīvokļu dzīvojamā mājā norēķinās par pakalpojumiem, kas saistīti ar dzīvokļa īpašuma lietošanu" 19.1 2. apakšpunkta (redakcijā, kas bija spēkā no 2013. gada 1. oktobra līdz 2019. gada 21. novembrim) un Ministru kabineta 2015. gada 15. septembra noteikumu Nr. 524 "Kārtība, kādā nosaka, aprēķina un uzskaita katra dzīvojamās mājas īpašnieka maksājamo daļu par dzīvojamās mājas uzturēšanai nepieciešamajiem pakalpojumiem" 11.2. apakšpunkta (redakcijā, kas bija spēkā no 2015. gada 30. septembra līdz 2021. gada 2. septembrim) atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 105. pantam 7. pants

Pieaicinātā persona - Tieslietu ministrija -

uzskata, ka Otrā apstrīdētā norma daļēji neatbilst Satversmes

105. pantam.

Otrajā apstrīdētajā normā personai noteiktais pienākums veikt

visas mājas ūdens patēriņa starpības samaksu šai personai

ierobežo Satversmes 105. pantā ietvertās pamattiesības. Šis

pamattiesību ierobežojums ir noteikts ar pienācīgā kārtībā

pieņemtu tiesību normu, un tam ir leģitīms mērķis - citu personu

(gan pakalpojuma sniedzēja, gan citu dzīvokļu īpašnieku) tiesību

aizsardzība.

Ar Otro apstrīdēto normu tika risināts jautājums par metodi,

pēc kādas aprēķināma maksājamā daļa tiem dzīvokļu īpašniekiem,

kuru dzīvokļos ūdens patēriņa skaitītāji nav uzstādīti, - ja

dzīvokļu īpašnieku kopība ir nolēmusi ūdens patēriņa uzskaitei

izmantot individuālos skaitītājus. Tas, ka ūdens patēriņa

starpību sadalīja starp tādiem dzīvokļu īpašniekiem, kuri

nesniedza informāciju par individuāli patērēto ūdens daudzumu,

motivēja personas uzstādīt ūdens patēriņa skaitītājus. Turklāt šī

norma nodrošināja to, ka dzīvojamās mājas īpašnieki un

pakalpojuma sniedzējs savas savstarpējās saistības pilda precīzi.

Tādējādi ierobežojums bija piemērots leģitīmā mērķa

sasniegšanai.

Ūdens patēriņa starpības aprēķina metode, kas iekļauta Otrajā

apstrīdētajā normā, bija atbilstoša tālaika izpratnei par ūdens

patēriņa starpības rašanās iemesliem un tika izraudzīta kā

iedarbīgākais līdzeklis apstrīdētajā normā ietvertā pamattiesību

ierobežojuma leģitīmā mērķa sasniegšanai. Ministru kabinets

primāri tieši dzīvojamās mājas īpašniekiem ir uzticējis tās

metodes izvēli, ar kuru tiek noteikta katra dzīvokļa īpašnieka

maksājamā daļa par saņemto pakalpojumu. Tikai tad, ja dzīvojamās

mājas īpašnieki izvēlējušies maksājamo daļu noteikt ar ūdens

patēriņa skaitītāju palīdzību, likumdevējs ir iejaucies, nosakot

metodi, pēc kuras aprēķināma maksa par dzīvojamā mājā patērēto

ūdens daudzumu. Iespējamais personas pamattiesību ierobežojums ir

samērīgs tad, ja ūdens patēriņa starpības cēlonis saistīts ar

kāda dzīvokļa īpašnieka negodprātīgu rīcību. Taču atsevišķos

gadījumos arī tādi ūdens zudumi, kas saistīti ar avāriju vai

remontdarbiem, varēja tikt sadalīti tikai starp dažiem dzīvokļu

īpašniekiem. Līdz ar to Otrā apstrīdētā norma neatbilst

Satversmes 105. pantam tiktāl, ciktāl atsevišķos gadījumos dažiem

vai vienam dzīvokļa īpašniekam nācās apmaksāt ūdens patēriņa

starpību, kurā ierēķināta arī visa tā ūdens zuduma daļa, kas

radusies avārijas vai remonta rezultātā. Par dzīvojamās mājas

ūdensapgādes sistēmas tehnisko stāvokli ir atbildīgi visi mājas

īpašnieki kopumā. Līdz ar to pienākums dzīvokļa īpašniekam segt

arī to ūdens zuduma daļu, kas nav saistīta ar viņa negodprātīgu

rīcību, turklāt segt neierobežotā apmērā, ir nesamērīgs.