8. pants

Pieaicinātā persona - tiesībsargs - uzskata,

ka Otrā apstrīdētā norma neatbilst Satversmes 105. pantam.

Otrā apstrīdētā norma personai ierobežo Satversmes 105. pantā

ietvertās tiesības uz īpašumu. Tajā ietvertais pamattiesību

ierobežojums ir noteikts ar likumu, un tam ir leģitīms mērķis -

pārējo dzīvokļu īpašnieku, kuri ir uzstādījuši ūdens patēriņa

skaitītājus, interešu aizsardzība. Tāpat šīs normas izdevēja

izraudzītie līdzekļi ir piemēroti leģitīmā mērķa

sasniegšanai.

Tomēr tiesībsargs uzskata, ka Otrā apstrīdētā norma neatbilst

samērīguma principam, jo tajā ietvertā ierobežojuma leģitīmo

mērķi varēja sasniegt ar citiem, personas tiesības un likumiskās

intereses mazāk ierobežojošiem līdzekļiem. Uz to norāda fakts, ka

pats apstrīdētās normas izdevējs šo normu ir grozījis.

Pilnveidojot Pakalpojumu apmaksas noteikumos pārņemtajās mājās

ietverto regulējumu, Ministru kabinets pēc būtības ir atzinis, ka

Otrā apstrīdētā norma bija acīmredzami nesamērīga.

Tas, vai konkrētajam dzīvokļa īpašniekam iestāsies

apstrīdētajā normā paredzētās tiesiskās sekas, ir tiešā veidā

atkarīgs no pašas personas rīcības. Tomēr jāņem vērā, ka ūdens

patēriņa starpība var rasties ne tikai personas darbības vai

bezdarbības dēļ. Tipiskākie ūdens patēriņa starpības rašanās jeb

ūdens zuduma iemesli ir saistīti ar ūdens noplūdēm avārijās,

remontdarbos, atšķirīgu skaitītāju verifikācijas laiku,

skaitītāju neesību, atšķirīgu laiku, kad nodoti ūdens skaitītāju

rādījumi, faktiski patērētā ūdens patēriņa skaitītāju rādījumu

samazināšanu vai nepareizu nolasīšanu, ūdens lietošanu dzīvokļu

krānos ar ļoti mazu caurplūdi vai krānu pilēšanu (bojājumiem),

skaitītāju nepilnībām, dažādu klašu skaitītāju izmantošanu vai

nepareizu to uzstādīšanu, skaitītāju ietekmēšanu, aizsērējušiem

skaitītājiem, kā arī nelielu, bet pastāvīgu ūdens aiztecēšanu

nepietiekama ventiļu vai krānu hermētiskuma dēļ. Tātad gadījumā,

ja personai ir jāapmaksā ūdens patēriņa starpība, kurā ietilpst

ne tikai tās neuzskaitītais ūdens patēriņš, bet arī citu apstākļu

dēļ radies ūdens patēriņš, šāda starpības sadales kārtība var būt

netaisnīga vai nesamērīga. Visi dzīvojamās mājas īpašnieki kopumā

ir atbildīgi par mājas ūdensapgādes sistēmas tehnisko stāvokli,

tāpēc nav samērīgi attiecināt visu ūdens patēriņa starpību tikai

uz atsevišķiem dzīvokļu īpašniekiem.

Papildus tiesībsargs vērš uzmanību uz to, ka Otrajai

apstrīdētajai normai analoģisks tiesisks regulējums Pakalpojumu

apmaksas noteikumos nepārņemtajās mājās pilnveidots jau 2019.

gada novembrī, savukārt pēc būtības identiskajās Pakalpojumu

apmaksas noteikumos pārņemtajās mājās ietvertajās tiesību normās,

arī Otrajā apstrīdētajā normā, atbilstoši grozījumi tika veikti

gandrīz divus gadus vēlāk.