11. pants

Satversmes 105. pants nosaka: "Ikvienam ir

tiesības uz īpašumu. Īpašumu nedrīkst izmantot pretēji

sabiedrības interesēm. Īpašuma tiesības var ierobežot vienīgi

saskaņā ar likumu. Īpašuma piespiedu atsavināšana sabiedrības

vajadzībām pieļaujama tikai izņēmuma gadījumos uz atsevišķa

likuma pamata pret taisnīgu atlīdzību."

Izskatāmā lieta neattiecas uz īpašuma piespiedu atsavināšanu

sabiedrības vajadzībām, tādēļ apstrīdētā norma vērtējama

Satversmes 105. panta pirmo triju teikumu tvērumā.

Ar tiesībām uz īpašumu Satversmes 105. panta izpratnē

saprotamas visas mantiska rakstura tiesības, kuras tiesīgā

persona var izlietot par labu sev un ar kurām tā var rīkoties pēc

savas gribas. Arī personas naudas līdzekļi ir tiesību uz īpašumu

objekts (sk. Satversmes tiesas 2020. gada 28. septembra

sprieduma lietā Nr. 2019‑37‑0103 15.2. punktu). Tādējādi

dzīvokļa īpašnieka - personas, kuras dzīvokļa īpašumā esošo ūdens

patēriņa skaitītāju pārbaudē konstatēts, ka tie nav verificēti

triju mēnešu laikā pēc verificēšanas termiņa beigām - naudas

līdzekļi ietilpst tiesību uz īpašumu tvērumā.

Satversmes tiesa ir atzinusi, ka normatīvajos tiesību aktos

noteikts obligāta maksājuma veikšanas pienākums vienmēr nozīmē

tiesību uz īpašumu ierobežojumu (sk. Satversmes tiesas 2021.

gada 6. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2020‑31‑01 13.3. punktu).

Situācijā, kad iestājas kāds no Norēķinu par pakalpojumiem

kārtības noteikumu 19.1 punktā (redakcijā, kas bija

spēkā līdz 2019. gada 21. novembrim) minētajiem gadījumiem,

tostarp apstrīdētajā normā paredzētais gadījums, kad ūdens

patēriņa skaitītāji nav verificēti triju mēnešu laikā pēc

verificēšanas termiņa beigām (turpmāk arī - ūdens patēriņa

skaitītāji nav verificēti), ūdens patēriņa starpību sadala

atbilstoši atsevišķo īpašumu skaitam starp minētajā tiesību normā

norādītajiem dzīvokļu īpašniekiem. Proti, apstrīdētā norma

noteic, ka tad, ja dzīvokļa īpašumā esošo ūdens patēriņa

skaitītāju pārbaudē konstatēts, ka šie skaitītāji nav verificēti,

attiecīgajam dzīvokļa īpašniekam rodas pienākums atlīdzināt daļu

no ūdens patēriņa starpības vai pat visu šo starpību.

Līdz ar to apstrīdētā norma personai

ierobežo Satversmes 105. panta pirmajos trijos teikumos ietvertās

tiesības uz īpašumu.