12. pants

Noskaidrojot, vai personas tiesību uz īpašumu

ierobežojums ir attaisnojams, Satversmes tiesai vispirms

jāpārbauda, vai tas ir noteikts ar normatīvajos aktos paredzētā

kārtībā pieņemtu tiesību normu, tostarp ievērojot labas

likumdošanas principu (sk. Satversmes tiesas 2023. gada 21.

marta sprieduma lietā Nr. 2022‑06‑03 19. punktu).

Tiesības uz īpašumu var ierobežot ar Ministru kabineta

noteikumiem, ievērojot likumā noteikto pilnvarojumu.

Apstrīdētā norma izdota, pamatojoties uz Privatizācijas likuma

50. panta piekto daļu, kas paredz, ka dzīvojamās mājas

uzturēšanai nepieciešamo ūdensapgādes pakalpojumu samaksas

kārtību, kā arī kritērijus, pēc kuriem tiek noteikta katra

dzīvokļa īpašnieka apmaksājamā daļa par saņemto pakalpojumu,

nosaka Ministru kabinets.

Satversmes tiesa 2024. gada 12. decembra spriedumā lietā Nr.

2023-46-03 un 2025. gada 12. jūnija spriedumā lietā Nr.

2024-17-03 vērtēja, vai Privatizācijas likuma 50. panta piektā

daļa pilnvaro Ministru kabinetu noteikt, ka visu dzīvojamās mājas

ūdens patēriņa starpību apmaksā, pirmkārt, tikai tie dzīvokļu

īpašnieki, kuri nav iesnieguši informāciju par ūdens skaitītāja

rādījumiem vismaz trīs mēnešus pēc kārtas, un, otrkārt, tie, kuri

savā dzīvokļa īpašumā nav uzstādījuši ūdens patēriņa skaitītāju.

Satversmes tiesa secināja, ka minētais pilnvarojums ietver

Ministru kabineta tiesības noteikt to, kā sadalāma dzīvojamās

mājas ūdens patēriņa starpība un kurš sedz izdevumus gadījumos,

kad šāda starpība rodas (sk. Satversmes tiesas 2024. gada 12.

decembra sprieduma lietā Nr. 2023-46-03 11. punktu un 2025. gada

12. jūnija sprieduma lietā Nr. 2024-17-03 13. punktu).

Izskatāmajā lietā nav pamata izdarīt no sprieduma lietā Nr.

2023‑46‑03 un sprieduma lietā Nr. 2024‑17‑03 atšķirīgus

secinājumus attiecībā uz likumdevēja piešķirto pilnvarojumu izdot

apstrīdēto normu, jo apstrīdētā norma nosaka to, kā sadalāma

dzīvojamās mājas ūdens patēriņa starpība un kurš sedz izdevumus

gadījumos, kad šāda starpība rodas. Tātad apstrīdētā norma ir

izdota Privatizācijas likuma 50. panta piektajā daļā ietvertā

pilnvarojuma robežās.

Lietas dalībnieki nav izteikuši iebildumus un arī Satversmes

tiesai nerodas šaubas par to, ka apstrīdētā norma ir pieejama

atbilstoši normatīvo aktu prasībām un pietiekami skaidri

formulēta, lai persona varētu izprast no tās izrietošo tiesību un

pienākumu saturu un paredzēt tās piemērošanas sekas, kā arī ir

izdota tādā procesā, kas atbilst labas likumdošanas

principam.

Līdz ar to apstrīdētajā normā

ietvertais pamattiesību ierobežojums ir noteikts, pamatojoties uz

likumu.