13. pants

Ikviena pamattiesību ierobežojuma pamatā ir jābūt

apstākļiem un argumentiem, kādēļ tas vajadzīgs, jo ierobežojums

tiek noteikts svarīgu interešu - leģitīma mērķa - labad.

Ministru kabinets norāda, ka apstrīdētajā normā noteiktā

pamattiesību ierobežojuma leģitīmais mērķis ir citu cilvēku

tiesību aizsardzība. Ar ierobežojumu, pirmkārt, tiek aizsargātas

visu dzīvojamās mājas īpašnieku kopuma un katra atsevišķā

dzīvokļa īpašnieka tiesības uz īpašumu, proti, tiesības saņemt

pakalpojumu un norēķināties par faktiski individuālajām

vajadzībām patērēto ūdens daudzumu. Otrkārt, tiek nodrošinātas

arī trešo personu - ūdensapgādes pakalpojumu sniedzēju - tiesības

saņemt maksu par sniegto pakalpojumu. Tam piekrīt arī Pieteikumu

iesniedzēja.

Satversmes tiesa jau iepriekš secinājusi, ka ūdens patēriņa

starpības rašanās cēloņi var būt saistīti gan ar atsevišķa

dzīvokļa īpašnieka darbību vai bezdarbību, gan arī tādiem

apstākļiem, kas nav atkarīgi no kāda dzīvokļa īpašnieka rīcības,

piemēram, tādiem apstākļiem kā avārija vai remontdarbi (sk.

Satversmes tiesas 2024. gada 12. decembra sprieduma lietā Nr.

2023-46-03 15.2. punktu un 2025. gada 12. jūnija sprieduma lietā

Nr. 2024-17-03 17.3. punktu). Apstrīdētā norma paredz, ka

personai, kuras dzīvokļa īpašumā esošo ūdens patēriņa skaitītāju

pārbaudē konstatēts, ka ūdens patēriņa skaitītāji nav verificēti,

ir jāsedz ūdens patēriņa starpība jebkurā gadījumā neatkarīgi no

tā, kādu apstākļu dēļ šī starpība attiecīgajā laikposmā

izveidojusies.

Apstrīdētās normas spēkā esības laikā spēkā bija arī Ministru

kabineta 2007. gada 9. janvāra noteikumi Nr. 40 "Noteikumi

par valsts metroloģiskajai kontrolei pakļauto mērīšanas līdzekļu

sarakstu". Minēto noteikumu pielikuma 4.4. apakšpunkts

redakcijā, kas bija spēkā no 2011. gada 27. augusta līdz 2019.

gada 10. jūlijam, noteica, ka ūdens patēriņa skaitītāju

verificēšanas periodiskums ir reize četros gados. Savukārt minēto

noteikumu pielikuma 4.4. un 4.4.1 apakšpunkts

redakcijā, kas bija spēkā no 2019. gada 11. jūlija līdz 2021.

gada 12. augustam, paredzēja, ka mehānisko ūdens patēriņa

skaitītāju verificēšanas periodiskums ir reize četros gados, bet

elektromagnētisko un ultraskaņas ūdens patēriņa skaitītāju

verificēšanas periodiskums - reize sešos gados. Norēķinu par

pakalpojumiem kārtības noteikumu 15.1. apakšpunkts apstrīdētās

normas spēkā esības laikā noteica, ka skaitītāju periodisko

verificēšanu nodrošina dzīvokļa īpašnieks, ja skaitītājs

uzstādīts par attiecīgā dzīvokļa īpašnieka līdzekļiem. Tātad

dzīvokļa īpašniekam bija pienākums ievērot prasību par ūdens

patēriņa skaitītāju periodisku verificēšanu, jo verificēšanas kā

darbību kopuma būtība ir konstatēt un apstiprināt to, ka valsts

metroloģiskajai kontrolei pakļautie mērīšanas līdzekļi atbilst

noteiktajām prasībām (sk. likuma "Par mērījumu

vienotību" 1. panta pirmās daļas 16. punktu). Turklāt

dzīvokļa īpašniekam bija pienākums ievērot normatīvajos aktos

noteiktās prasības arī tad, ja ikmēneša rēķinos nebija ietverta

īpaša norāde par ūdens patēriņa skaitītāja verificēšanas

nepieciešamību.

Tomēr tas apstāklis, ka ūdens patēriņa skaitītāji nav

verificēti, var būt tikai viens no apstākļiem, kuri ietekmē ūdens

patēriņa starpības rašanos. Lai gan šī starpība var būt atšķirīga

atkarībā no tā, vai bijuši arī citi ūdens patēriņu ietekmējoši

apstākļi, pilnīgi precīzi noteikt attiecīgajā dzīvoklī patērēto

ūdens daudzumu var nebūt iespējams, ja persona nav nodrošinājusi

to, ka ūdens patēriņa skaitītāji ir verificēti. Tādējādi

rezumējams, ka Ministru kabinets bija identificējis iespējamos

ūdens patēriņa starpības rašanās iemeslus un iekļāvis Norēķinu

par pakalpojumiem kārtības noteikumos apstrīdēto normu.

Apstrīdētā norma ir vērsta uz to, lai ūdens patēriņa starpību

atlīdzinātu pirmkārt tā persona, kura šo starpības rašanos varētu

būt ietekmējusi ar to, ka nav nodrošinājusi ūdens patēriņa

skaitītāju verificēšanu, nevis tās personas, kuras tām uzlikto

pienākumu ir ievērojušas. Secīgi apstrīdētā norma ir vērsta arī

uz to, lai ūdensapgādes pakalpojumu sniedzējs saņemtu visu

samaksu par sniegto pakalpojumu arī tādā gadījumā, kad

izveidojusies ūdens patēriņa starpība.

Līdz ar to apstrīdētajā normā

ietvertajam pamattiesību ierobežojumam ir leģitīms mērķis - citu

cilvēku tiesību aizsardzība.