14. pants

Vērtējot pamattiesību ierobežojuma samērīgumu,

Satversmes tiesai vispirms jāpārbauda tas, vai izraudzītie

līdzekļi ir piemēroti leģitīmā mērķa sasniegšanai. Tālab

jānoskaidro, vai ar izraudzītajiem līdzekļiem var sasniegt

leģitīmo mērķi.

Gan Pieteikumu iesniedzēja, gan Ministru kabinets norāda, ka

apstrīdētā norma ir piemērota leģitīmā mērķa sasniegšanai. Proti,

esot radīta metode, pēc kuras var noteikt tā dzīvokļa īpašnieka

maksājamo daļu, kurš nav nodrošinājis ūdens patēriņa skaitītāju

verificēšanu. Šī metode apstrīdētās normas izstrādes procesā tika

izraudzīta kā tobrīd identificētais iedarbīgākais līdzeklis

pamattiesību ierobežojuma leģitīmā mērķa sasniegšanai.

Satversmes tiesa secina: Ministru kabinets ar apstrīdēto normu

ir nodrošinājis to, ka ūdens patēriņa starpību, kas radusies

personas bezdarbības dēļ attiecībā uz ūdens patēriņa skaitītāju

verificēšanu, nesedz personas, kuras ir ievērojušas tām uzlikto

pienākumu noteiktā termiņā verificēt ūdens patēriņa skaitītājus,

bet sedz tikai tā persona, kura nav pildījusi tai uzlikto

pienākumu. Apstrīdētā norma nodrošina arī to, ka tiek pildītas

saistības pret trešajām personām - pakalpojumu sniedzējiem.

Apstrīdētā norma sasniedza pamattiesību ierobežojuma leģitīmo

mērķi arī tādā aspektā, ka mudināja personu ievērot tai uzlikto

pienākumu verificēt ūdens skaitītājus. Proti, personai, kas to

nav ievērojusi, varēja rasties pienākums samaksāt arī par to

ūdeni, ko tā nav patērējusi, gadījumā, ja ūdens patēriņa starpība

radusies citu apstākļu, piemēram, ūdensvada avārijas, dēļ. Šādi

papildu izdevumi varēja kļūt par pamudinājumu ievērot pienākumu

nodrošināt ūdens skaitītāju verificēšanu, jo, nepastāvot Norēķinu

par pakalpojumiem kārtības noteikumu 19.1 punktā

minētajiem apstākļiem, ūdens patēriņa starpība tika segta

atbilstoši atsevišķo īpašumu skaitam saskaņā ar šo noteikumu 19.

punktu.

Līdz ar to izraudzītais līdzeklis ir

piemērots pamattiesību ierobežojuma leģitīmā mērķa

sasniegšanai.