16. pants

Vērtējot pamattiesību ierobežojuma samērīgumu,

Satversmes tiesai jāpārbauda arī tā atbilstība jeb tas, vai

nelabvēlīgās sekas, kas personai rodas no tās pamattiesību

ierobežojuma, nav lielākas par labumu, ko no šā ierobežojuma gūst

sabiedrība kopumā. Izskatāmajā lietā ir līdzsvarojamas, no vienas

puses, tādas personas tiesības uz īpašumu, kura nav nodrošinājusi

to, ka ūdens patēriņa skaitītāji ir verificēti, un, no otras

puses, apstrīdētajā normā noteiktā pamattiesību ierobežojuma

leģitīmā mērķa aptvertās citu cilvēku intereses.

Pieteikumu iesniedzēja norāda, ka apstrīdētajā normā

ietvertais pamattiesību ierobežojums ir acīmredzami nesamērīgs,

jo personai varot tikt uzlikts pienākums atlīdzināt pārlieku

lielu daļu no ūdens patēriņa starpības, kas, iespējams, radusies

arī citu personu negodprātīgas rīcības dēļ. Savukārt Ministru

kabinets uzskata, ka minētais ierobežojums ir samērīgs, jo

persona varēja no tai nelabvēlīgajām sekām izvairīties, izpildot

savu pienākumu verificēt ūdens patēriņa skaitītājus.

16.1. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka civiltiesībās

kopīpašnieku attiecības regulē princips, saskaņā ar kuru izdevumi

tiek atlīdzināti proporcionāli katra īpašnieka daļai kopīpašumā

(sk. Satversmes tiesas 2025. gada 12. jūnija spriedumu lietā

Nr. 2024-17-03). Minēto principu Ministru kabinets bija ņēmis

vērā arī apstrīdētās normas izdošanas procesā. Norēķinu par

pakalpojumiem kārtības noteikumu 19. punktā noteikts, ka

gadījumā, ja dzīvojamā mājā veidojas ūdens patēriņa starpība,

dzīvokļu īpašnieki to sedz atbilstoši atsevišķo īpašumu

skaitam.

Ar apstrīdēto normu Ministru kabinets ir atkāpies no šā

principa, paredzot, ka personai, kura nav nodrošinājusi to, ka

ūdens patēriņa skaitītāji ir verificēti, jāsedz visa ūdens

patēriņa starpība neatkarīgi no tās rašanās iemesliem. Tātad

apstrīdētā norma radīja tādu situāciju, ka slogs, kas vispārīgā

gadījumā proporcionāli gultos uz visiem mājas dzīvokļu

īpašniekiem, tika uzlikts konkrētai personai vai personu

grupai.

16.2. Satversmes tiesa jau iepriekš šajā spriedumā

secinājusi, ka ūdens patēriņa starpība var rasties arī tādu

apstākļu dēļ, kuri nav saistīti ar konkrētās personas

negodprātīgu rīcību, piemēram, saistībā ar remontdarbiem,

avāriju, ūdens noplūdi ūdensapgādes sistēmas slikta tehniskā

stāvokļa dēļ vai mēraparātu darbības nepilnībām. Līdz ar to

personai, kura nav nodrošinājusi to, ka ūdens patēriņa skaitītāji

ir verificēti, var rasties pienākums atlīdzināt ūdens patēriņa

starpību, kuru tā ar savu rīcību nav izraisījusi un kura citos

apstākļos būtu jāsedz visiem mājas dzīvokļu īpašniekiem

kopīgi.

No Pieteikumu iesniedzējas izskatīšanā esošo civillietu

materiāliem secināms, ka šā pienākuma izpilde personai var radīt

būtisku un neprognozējamu finansiālu slogu. Piemēram, pieteikumā

norādīts, ka Pieteikumu iesniedzējas izskatāmajā civillietā

vienai no personām no 2018. gada janvāra līdz decembrim

aprēķināta ūdens patēriņa starpība, par ko jāmaksā no 96 līdz 365

euro mēnesī. No minētā secināms, ka ūdens patēriņa

starpība dzīvokļa īpašniekam nav iepriekš paredzama un var

ievērojami svārstīties. Pietiekami ticama ir arī tāda

iespējamība, ka persona saskaņā ar apstrīdēto normu norēķinājās

ne tikai par pašas patērēto ūdens daudzumu, bet arī par daļu no

ūdens patēriņa starpības, kas radusies citu apstākļu dēļ.

Tātad Norēķinu par pakalpojumiem kārtības noteikumos

(redakcijā, kas bija spēkā līdz 2019. gada 21. novembrim)

ietvertais princips, ka visa ūdens patēriņa starpība jāapmaksā

atsevišķam dzīvokļa īpašniekam, kura pārkāpums atbilst konkrētiem

kritērijiem, varēja radīt šai personai ievērojamu un ar tās

rīcību nesamērīgu finansiālu slogu.

Ar Grozījumu noteikumiem Norēķinu par pakalpojumiem kārtības

noteikumi tika papildināti ar 19.2 punktu. Tajā

ietvertā formula, kas nosaka maksimālo piegādāto ūdens daudzumu

vienam atsevišķam dzīvokļa īpašumam mēnesī attiecībā uz personām,

kas nebija verificējušas ūdens patēriņa skaitītājus, bija spēkā

no 2019. gada 21. novembra līdz 2025. gada 5. jūnijam. Saskaņā ar

minēto formulu šīm personām bija pienākums atlīdzināt ūdens

patēriņa starpību noteiktā apmērā, bet atlikušo starpības apmēru

atbilstoši Norēķinu par pakalpojumiem kārtības noteikumu

19.3 punktam proporcionāli sedza visi dzīvokļu

īpašnieki. No Grozījumu noteikumu anotācijas izriet, ka minētais

tiesiskais regulējums tika pieņemts tāpēc, ka, pēc Ministru

kabineta ieskata, Norēķinu par pakalpojumiem kārtības noteikumos

ietvertais regulējums, tostarp apstrīdētā norma, personai

paredzēja nesamērīgu slogu.

Tāda situācija, ka ūdens patēriņa skaitītāji nav verificēti,

pati par sevi neizslēdz ūdens patēriņa uzskaiti, un nav

viennozīmīga pamata secināt, ka ūdens patēriņa dati ir nepareizi.

Turklāt pašlaik daudzdzīvokļu dzīvojamo māju dzīvokļu īpašniekiem

vairs nav pienākuma nodrošināt atkārtotu ūdens skaitītāju

verifikāciju. Proti, atbilstoši Ministru kabineta 2025. gada 3.

jūnija noteikumu Nr. 329 "Grozījums Ministru kabineta 2024.

gada 14. maija noteikumos Nr. 289 "Noteikumi par valsts

metroloģiskajai kontrolei pakļauto mērīšanas līdzekļu

sarakstu"" pielikuma 4.5. un 4.6. apakšpunktam valsts

metroloģiskā kontrole nav paredzēta daudzdzīvokļu dzīvojamo māju

dzīvokļos uzstādītajiem ūdens patēriņa skaitītājiem un tie vairs

nav atkārtoti jāverificē. Pēc atkārtotas verificēšanas pienākuma

atcelšanas dzīvokļu īpašnieki var lietot ūdens patēriņa

skaitītājus bez termiņa ierobežojuma (sk. tiesību akta

projekta Nr. 25-TA-532 "Grozījums Ministru kabineta 2024.

gada 14. maija noteikumos Nr. 289 "Noteikumi par valsts

metroloģiskajai kontrolei pakļauto mērīšanas līdzekļu

sarakstu"" anotāciju. Pieejama:

tapportals.mk.gov.lv).

Satversmes tiesa atzīst, ka personai, kura nav nodrošinājusi

savā dzīvokļa īpašumā uzstādīto ūdens patēriņa skaitītāju

verificēšanu, ir jāmaksā par tās patērēto ūdeni. Taču

apstrīdētajā normā nav ņemti vērā citi objektīvi iespējami ūdens

patēriņa starpības cēloņi un tā neveicina šo cēloņu novēršanu. Ja

pienākums atlīdzināt visu dzīvojamās mājas ūdens patēriņa

starpību tiek uzlikts tikai tai personai, kura nav nodrošinājusi

savā dzīvokļa īpašumā esošo ūdens patēriņa skaitītāju

verificēšanu, neatkarīgi no tā, kāpēc šī starpība radusies, tad

nevar tikt sasniegts samērīguma un taisnīguma principiem

atbilstošs rezultāts.

Ņemot vērā šajā punktā minēto, secināms, ka ar apstrīdēto

normu ir pieļauta atkāpe no civiltiesību principiem, kas nosaka

kopīpašnieku savstarpējās attiecības, un visa ūdens patēriņa

starpības atlīdzināšanas nasta, neraugoties uz šīs starpības

rašanās iemesliem, ir uzlikta personai, kura nav parūpējusies par

to, lai tās dzīvokļa īpašumā būtu verificēti ūdens patēriņa

skaitītāji. Tādējādi nelabvēlīgās tiesiskās sekas, kas personai

radās apstrīdētajā normā noteiktā tiesību ierobežojuma dēļ, ir

lielākas par labumu, ko no šā ierobežojuma guva sabiedrība.

Līdz ar to apstrīdētajā normā

ietvertais pamattiesību ierobežojums ir nesamērīgs un apstrīdētā

norma neatbilst Satversmes 105. panta pirmajiem trim

teikumiem.