Par Ministru kabineta 2008. gada 9. decembra noteikumu Nr. 1013 "Kārtība, kādā dzīvokļa īpašnieks daudzdzīvokļu dzīvojamā mājā norēķinās par pakalpojumiem, kas saistīti ar dzīvokļa īpašuma lietošanu" 19.14. apakšpunkta (redakcijā, kas bija spēkā no 2013. gada 1. oktobra līdz 2019. gada 21. novembrim) atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 105. pantam

8. pants

Spēkā · redakcija pārbaudīta 2026-06-10

Pieaicinātā persona - SIA "Rīgas namu

pārvaldnieks" (turpmāk - Sabiedrība) - uzskata, ka

apstrīdētā norma atbilst Satversmes 105. pantam, un norāda, ka

dzīvojamo māju apsekošanā ūdens patēriņa starpība, kas radusies

kā avāriju vai remontdarbu laikā notikušu ūdens noplūžu sekas,

tiek konstatēta salīdzinoši reti.

Ūdens patēriņa starpības veidošanos ietekmē daudzi faktori:

informācijas par ūdens patēriņa skaitītāju rādījumiem iesniegšana

atšķirīgos datumos, neprecīzi norādīti rādījumi, dzīvokļu

īpašnieku negodprātīgas darbības ar skaitītājiem, atšķirīga

skaitītāju precizitātes klase, mehāniski aizsērējuši skaitītāji,

novecojoši iekšējie ūdensapgādes tīkli. Tomēr šādu situāciju

biežumu ir iespējams samazināt, ja visi mājā esošo dzīvokļu

īpašnieki un pārvaldnieks rīkojas atbildīgi.

Ja ūdens patēriņa skaitītājs pēc verifikācijas termiņa beigām

nav atkārtoti verificēts, ir iespējams, ka tas vēl kādu laiku būs

tehniskā darba kārtībā. Taču bojāts vai nenoplombēts ūdens

skaitītājs rada lielāku risku un ietekmi uz ūdens patēriņa

starpību mājā nekā tas, ka nav savlaicīgi veikta ūdens patēriņa

skaitītāja verifikācija.

Ar korektu individuālo mērierīču uzstādīšanu tiek nodrošināta

samērīga un taisnīga, katra dzīvokļa patēriņam atbilstoša samaksa

par pakalpojumu un veicināta saprātīga ūdens resursa izmantošana.

Turpretim tad, ja kāds no dzīvokļu īpašniekiem nepilda savu

pienākumu, piemēram, nenodrošina to, ka viņa dzīvoklī esošie

ūdens patēriņa skaitītāji ir verificēti, šāda rīcība būtiski

ietekmē citu dzīvokļu īpašnieku un arī pakalpojuma sniedzēja

intereses. Tātad situācijā, kad ūdens patēriņa skaitītāji ir

uzstādīti visos dzīvokļu īpašumos un korekti funkcionē, katrs

īpašnieks maksā par savu faktisko ūdens patēriņu un arī solidāri

sedz tam piekrītošo daļu no maksājuma par ūdens patēriņa starpību

mājā, ja tāda ir izveidojusies.

Apstrīdētajā normā noteiktais pamattiesību ierobežojums ir

uzskatāms par piemērotu leģitīmā mērķa sasniegšanai un samērīgu

ne tikai tādēļ, ka apstrīdētās normas ietekmēto personu skaits

nav liels, bet arī tādēļ, ka ūdens patēriņa skaitītāju

verificēšana neprasa no dzīvokļa īpašnieka nesamērīgas pūles vai

lielus finanšu resursus. Turklāt apstrīdētās normas ietekme uz

personas īpašuma tiesībām ir atkarīga tikai no pašas personas

apzinātas rīcības, proti, pienākumu izpildes vai neizpildes.