10. pants

Ministru kabinets norāda, ka Saeima, pieņemot

Elektroenerģijas tirgus likumu, kas stājās spēkā 2005. gada 8.

jūnijā, ir izlēmusi ar valsts enerģētikas politiku un tās mērķiem

saistītos jautājumus, tostarp noteikusi elektroenerģijas tirgus

darbību, prasības elektroenerģijas tirgus dalībniekiem un par

enerģētiku atbildīgās institūcijas elektroenerģijas tirgus

uzraudzībā un regulēšanā.

Arī Saeima norāda, ka tā, likumā ietverot svarīgākos ar valsts

enerģētikas politiku saistītos jautājumus, jau ir izdarījusi

nepieciešamās politiskās izvēles un pieņēmusi konceptuālos

lēmumus, tostarp attiecībā uz to, ka obligātā iepirkuma ietvaros

pārdodama tikai pēc elektroenerģijas izlietošanas elektrostacijas

vajadzībām pāri palikusī elektroenerģija. Tāpat Saeima norāda, ka

valsts atbalsts pēc būtības tiek sniegts sabiedrības interesēs un

nav domāts nepārtrauktai atbalsta saņēmēju ienākumu

nodrošināšanai vai peļņas līmeņa paaugstināšanai, tāpēc

grozījumiem obligātā iepirkuma īstenošanas kārtībā, ja tie

nodrošina likumdevēja jau iepriekš pieņemto lēmumu izpildi, nav

nepieciešama atsevišķa Saeimas politiska izšķiršanās.

Savukārt Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka būtiska sloga

uzlikšana visai Latvijas sabiedrībai, vienlaikus pārmērīgi

atbalstot šauras personu grupas intereses, neesot tāds jautājums,

kas var tikt izlemts bez konceptuālas izšķiršanās un politiskas

diskusijas.

Satversmes tiesa jau iepriekš atzinusi, ka likumdevējs ir

izlēmis svarīgākos ar valsts enerģētikas politiku un tās mērķiem

saistītos jautājumus, tostarp svarīgākos jautājumus attiecībā uz

ražotāju tiesībām pārdot saražoto elektroenerģiju obligāti

iepērkamā elektroenerģijas apjoma veidā (sk. Satversmes tiesas

2015. gada 14. oktobra sprieduma lietā Nr. 2015-05-03 11.-11.2.

punktu).

Valsts savu enerģētikas politiku ir noteikusi Enerģētikas

likumā. Šā likuma 3. pants paredz, ka likumdevēja mērķis ir

nodrošināt enerģijas lietotāju efektīvu, drošu un kvalitatīvu

apgādi ar enerģiju pieprasītajā daudzumā un par pamatotām cenām,

dažādojot izmantojamo energoresursu veidus, palielinot

energoapgādes drošumu un ievērojot vides aizsardzības

prasības, kā arī veicināt vietējo, atjaunojamo un

sekundāro energoresursu izmantošanu. Savukārt elektroenerģijas

tirgus darbības un uzraudzības prasības konkretizētas

Elektroenerģijas tirgus likumā. Tā 2. pantā noteikts, ka šā

likuma mērķis ir izveidot priekšnoteikumus efektīvi funkcionējoša

elektroenerģijas tirgus darbībai, nodrošināt, lai visiem

enerģijas lietotājiem visefektīvākajā iespējamā veidā par

pamatotām cenām tiktu droši un kvalitatīvi piegādāta

elektroenerģija, veicināt elektroenerģijas ražošanu, izmantojot

atjaunojamos energoresursus, kā arī veicināt valsts enerģētisko

neatkarību, nodrošinot dažādus elektroenerģijas ražošanai

nepieciešamo energoresursu piegādātājus.

Valsts atbalsts elektroenerģijas ražošanai tiek īstenots,

ievērojot prasības, kas noteiktas Eiropas Parlamenta un Padomes

2001. gada 27. septembra direktīvā 2001/77/EK par tādas

elektroenerģijas izmantošanas veicināšanu iekšējā tirgū, kas

saražota, izmantojot atjaunojamos enerģijas avotus; 2009. gada

23. aprīļa direktīvā 2009/28/EK par atjaunojamo energoresursu

izmantošanas veicināšanu un ar ko groza un sekojoši atceļ

direktīvas 2001/77/EK un 2003/30/EK; 2004. gada 11. februāra

direktīvā 2004/8/EK par koģenerācijas, kas balstīta uz lietderīgā

siltuma pieprasījumu, veicināšanu iekšējā enerģijas tirgū, un ar

kuru groza direktīvu 92/42/EEK; 2012. gada 25. oktobra direktīvā

2012/27/ES par energoefektivitāti, ar ko groza direktīvas

2009/125/EK un 2010/30/ES un atceļ direktīvas 2004/8/EK un

2006/32/EK. Minētās direktīvas paredz, ka dalībvalstis īsteno

valsts atbalsta mehānismus, lai veicinātu elektroenerģijas

ražošanu koģenerācijā un no atjaunojamiem energoresursiem.

No 2005. gada līdz 2016. gada vidum Elektroenerģijas tirgus

likuma 29. panta otrajā daļā bija izvirzīts tāds mērķis, ka

noteikta daļa no visu Latvijas elektroenerģijas galalietotāju

kopējā patēriņa obligāti sedzama ar elektroenerģiju, kas

saražota, izmantojot atjaunojamos energoresursus. Saeima noteica,

ka līdz 2010. gada 31. decembrim no atjaunojamiem energoresursiem

saražotās elektroenerģijas procentuālajam īpatsvaram attiecībā

pret kopējo elektroenerģijas patēriņu jāsasniedz ne mazāk kā 49,3

procenti. Tāpat tika noteikts, ka visiem Latvijas

elektroenerģijas galalietotājiem jāsedz vai jākompensē

elektroenerģijas publiskā tirgotāja izmaksas, iegādājoties šādu

elektroenerģiju.

Šo mērķu īstenošanai Elektroenerģijas tirgus likuma 28.-30.

pantā likumdevējs noteica atbalsta pasākumus, proti, tiesības

pārdot koģenerācijas procesā vai no atjaunojamiem energoresursiem

saražoto elektroenerģiju obligātā iepirkuma ietvaros. Satversmes

tiesa secina, ka valsts atbalsts elektroenerģijas ražošanai

koģenerācijas stacijās atbilst likumdevēja izvirzītajam mērķim

nodrošināt dažādus elektroenerģijas ražošanai nepieciešamo

energoresursu piegādātājus un veicināt valsts enerģētisko

neatkarību, bet no atjaunojamiem energoresursiem saražotās

elektroenerģijas obligātais iepirkums ir vērsts tieši uz šādas

elektroenerģijas ražošanas veicināšanu.