9. pants

Satversmes 64. pants noteic, ka likumdošanas

tiesības pieder Saeimai, kā arī tautai Satversmē paredzētajā

kārtībā un apmēros.

Vērtējot Saeimas un Ministru kabineta kompetenci likumdošanas

laukā, Satversmes tiesa jau ir secinājusi: lai nodrošinātu

efektīvāku valsts varas īstenošanu, pieļaujama atkāpe no

prasības, ka likumdevējam visi jautājumi pilnībā jāizšķir un

jānoregulē pašam. Šāda kārtība ne vien padara pašu likumdošanas

procesu efektīvāku, bet arī ļauj ātri un adekvāti reaģēt uz

normatīvā regulējuma grozījumu nepieciešamību (sk. Satversmes

tiesas 2005. gada 21. novembra sprieduma lietā Nr. 2005-03-0306

7. punktu).

Ar Ministru kabineta noteikumu palīdzību tiesiskā iekārta var

tikt pieskaņota mainīgiem vērtību priekšstatiem vai faktiem.

Straujajā sociālo un tehnisko izmaiņu procesā Ministru kabineta

noteikumi bieži vien ir vienīgais līdzeklis, ar kuru var elastīgi

ieviest un papildināt likumdevēja izšķiršanos par

pamatprincipiem. Tomēr jebkurā gadījumā, kad likumdevējs pilnvaro

Ministru kabinetu izdot ārējos normatīvos aktus, attiecīgajam

pilnvarojumam ir jāsaglabā varas atzaru savstarpējās kontroles un

līdzsvara attiecības, kā arī jāatbilst citiem tiesiskas valsts

principiem [sk. Satversmes tiesas 1999. gada 1. oktobra

sprieduma lietā Nr. 03-05 (99) secinājumu daļas 1.

punktu].

Likumdevējs, pilnvarojot Ministru kabinetu izstrādāt

regulējumu, nedrīkst radīt risku, ka līdzsvars starp likumdevēju

un izpildvaru varētu nosvērties uz izpildvaras pusi tiktāl, ka

tiktu apdraudēts varas dalīšanas princips un līdz ar to arī

demokrātiskas valsts iekārtas būtība (sk. Satversmes tiesas

2011. gada 11. janvāra sprieduma lietā Nr. 2010-40-03 10.2.

punktu). Tāpēc likumdevējam pašam ir jālemj par svarīgāko un

nozīmīgāko sabiedriskās dzīves jautājumu reglamentāciju (sal.

sk. Satversmes tiesas 2009. gada 20. janvāra lēmuma par

tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2008-08-0306 16.1. punktu un

2010. gada 20. decembra sprieduma lietā Nr. 2010-44-01 11.

punktu).

Saeimas virsvadība gan nesniedzas tiktāl, ka Ministru

kabinetam vairs nepaliktu autonoma kompetence. Parlamenta

virsvadība vēl nenozīmē, ka valdība ir "pakļauta"

parlamentam un uzskatāma vienīgi par tā izpildorgānu. Lai gan

valdībai jāpakļaujas likumdevēja virsvadībai, tā ir patstāvīgs

varas atzars. Tādējādi starp Saeimu un Ministru kabinetu principā

nepastāv kompetences norobežojums pa atsevišķām politikas jomām

(sal. sk. Valsts prezidenta Konstitucionālo tiesību komisijas

2010. gada 18. janvāra viedokli "Par Saeimas apstiprinājuma

nepieciešamību liela apjoma aizņēmumu saņemšanai". Pieejams:

https://www.vestnesis.lv/ta/id/203863).

Ministru kabineta pilnvarošanas kārtība noteikta Ministru

kabineta iekārtas likuma 31. pantā. Minētā panta pirmās daļas 1.

punkts noteic, ka Ministru kabinets var izdot ārējos normatīvos

aktus - noteikumus - tikai tad, ja likums Ministru kabinetu tam

īpaši pilnvaro, turklāt pilnvarojumā jābūt norādītiem tā

galvenajiem satura virzieniem. Tādējādi Ministru kabineta

tiesības izdot ārējos normatīvos aktus sniedzas vien tiktāl,

ciktāl šīs tiesības ir nodotas ar likumu (sk. Satversmes

tiesas 2017. gada 29. jūnija sprieduma lietā Nr. 2016-23-03 16.

punktu). Ministru kabinetam ir tiesības pieņemt tiesību

aktus, tomēr tajos nedrīkst ietvert tādas normas, kas nav

uzskatāmas par palīglīdzekļiem likuma normas īstenošanai (sk.

Satversmes tiesas 2001. gada 3. aprīļa sprieduma lietā Nr.

2000-07-0409 secinājumu daļas 5. punktu). Tāpēc Ministru

kabineta noteikumi nedrīkst ietvert tādas tiesību normas, kas bez

likumdevēja pilnvarojuma veidotu jaunas tiesiskās attiecības

(sal. sk. Satversmes tiesas 2007. gada 9. oktobra sprieduma

lietā Nr. 2007-04-03 16. punktu).

Tātad atbilstoši parlamenta virsvadības principam ir

pieļaujams tas, ka Ministru kabinetam tiek piešķirtas pilnvaras

likuma ieviešanai dzīvē nepieciešamo normu izstrādāšanai.

Savukārt Saeimas pienākums ir pašai likumdošanas kārtībā izlemt

visus svarīgākos valsts un sabiedrības dzīves jautājumus.