12. pants

Izdodot noteikumus, Ministru kabinetam ir jāievēro

ar likumu noteiktā pilnvarojuma robežas.

Satversmes tiesa jau ir norādījusi, ka ar pilnvarojuma mērķi

saprot to, ko likumdevējs centies panākt, piešķirot Ministru

kabinetam tiesības noregulēt attiecīgo jautājumu (sk.

Satversmes tiesas 2007. gada 9. oktobra sprieduma lietā Nr.

2007-04-03 19. punktu). Ar likumdevēja doto pilnvarojumu

izpildvarai jāsaprot ne tikai viena konkrēta, lakoniska tiesību

norma, bet paša likuma būtība un mērķi (sk. Satversmes tiesas

2011. gada 11. janvāra sprieduma lietā Nr. 2010-40-03 10.4.

punktu). Turklāt likumdevēja dotais pilnvarojums nozīmē, ka

izpildvarai, to īstenojot, jārīkojas tiesību sistēmas

ietvaros.

Ministru kabinets ir pilnvarots noteikt "obligātā

iepirkuma un tā uzraudzības kārtību", kā arī

"elektroenerģijas cenas noteikšanas kārtību".

Satversmes tiesa jau atzinusi, ka Elektroenerģijas tirgus likumā

iekļautajā pilnvarojumā lietotais jēdziens "kārtība"

norāda uz to, ka Ministru kabinetam ir tiesības noteikumos

regulēt attiecīgā jautājuma procesuālo raksturu, proti, izstrādāt

noteiktu procedūru - norises īstenošanas veidu vai darbības

organizāciju. Savukārt pilnvarojumā lietotie jēdzieni

"nosacījumi elektroenerģijas ražošanai" un

"kritēriji ražotāju kvalifikācijai" norāda uz to, ka

Ministru kabinetam dotais pilnvarojums ir plašāks un aptver ne

tikai tiesības noteikumos regulēt obligātā iepirkuma īstenošanas

procesuālo raksturu (sal. sk. Satversmes tiesas 2015. gada 14.

oktobra sprieduma lietā Nr. 2015-05-03 13.2. punktu).

Satversmes tiesa secina, ka Ministru kabinets ir pilnvarots

noteikt elektroenerģijas obligātā iepirkuma kārtību, kas aptver

elektroenerģijas obligātā iepirkuma procedūras īstenošanu,

obligātā iepirkuma uzraudzību un elektroenerģijas cenas

noteikšanu.

Pieteikuma iesniedzējs norāda, ka Ministru kabinets, pieņemot

apstrīdētās normas, kas regulē pārkompensācijas aprēķinu, nav

bijis pilnvarots noteikt jebkādas citas cenas, tostarp to

veidošanas un korekcijas principus, kā vienīgi pamatotas cenas.

Ministru kabinetam neesot bijis arī pilnvarojuma pieņemt

apstrīdētās normas, kas regulē pašpatēriņa kontroli, jo tas

neesot bijis pilnvarots paredzēt Elektroenerģijas tirgus likumā

noteiktajam pretēju regulējumu, proti, atcelt, nepiemērot, atlikt

pašpatēriņa principa piemērošanu vai radīt šķēršļus tā

ievērošanas pārbaudei attiecībā uz pagātnes periodiem.

Ministru kabinets norāda, ka elektroenerģijas obligātā

iepirkuma īstenošanas un uzraudzības kārtības noteikšana un

pilnveidošana tieši izriet no likumdevēja noteiktā pilnvarojuma

un Ministru kabinets, pieņemot apstrīdētās normas, ir rīkojies

pilnvarojuma robežās. Elektroenerģijas tirgus likuma mērķis esot

nodrošināt to, lai visiem enerģijas lietotājiem, ievērojot

normatīvo aktu prasības, visefektīvākajā iespējamā veidā par

pamatotām cenām tiktu droši un kvalitatīvi piegādāta

elektroenerģija. Ministru kabineta ieviestais pašpatēriņa

kontroles mehānisms esot pieņemts, ievērojot pilnvarojošā likuma

mērķi, lai nodrošinātu to, ka ražotāji ievēro likumdevēja

noteiktās prasības. Ja ražotāji neievēro normatīvo aktu prasības

pašpatēriņa jautājumos, tas tiešā veidā ietekmējot

elektroenerģijas cenu, kas jāmaksā elektroenerģijas lietotājiem.

Arī paredzot nosacījumus pārkompensācijas izvērtēšanai un

novēršanai, Ministru kabinets esot nevis ieviesis jaunas

politiskās iniciatīvas, bet atbilstoši tiesisko un faktisko

apstākļu izmaiņām saskaņā ar likumdevēja izvirzīto mērķi

paredzējis izmaiņas obligātā iepirkuma īstenošanas kārtībā un

elektroenerģijas cenas noteikšanas kārtībā.

Savukārt Saeima norāda, ka Ministru kabinetam ir ne tikai

tiesības, bet arī pienākums noteikt efektīvu obligātā iepirkuma

uzraudzības kārtību. Tas nozīmējot arī kārtību, kādā efektīvi

tiek uzraudzīts tas, lai obligātā iepirkuma ietvaros tiktu

pārdota tikai tā saražotās elektroenerģijas daļa, kura atlikusi

pēc elektroenerģijas izlietošanas elektrostacijas vajadzībām.

Ministru kabinetam, izstrādājot detalizētus obligātā iepirkuma

īstenošanas un uzraudzības noteikumus, esot jānodrošina tas, lai

valsts atbalsts tiktu sniegts atbilstoši tā mērķiem un nebūtu

nepamatoti augsts.

Lai noskaidrotu, vai Ministru kabinets, pieņemot apstrīdētās

normas, ir ievērojis likumdevēja noteiktā pilnvarojuma robežas,

Satversmes tiesa noskaidros apstrīdēto normu saturu un mērķi un

pēc tam izvērtēs, vai Ministru kabinets, šīs normas pieņemot, ir

rīkojies atbilstoši likumdevēja gribai. Tiesa visupirms izvērtēs

apstrīdētās normas, kas regulē pašpatēriņa kontroli, un pēc tam -

apstrīdētās normas, kas regulē pārkompensācijas aprēķinu.