14. pants

Pārejas periods ir laika posms, kas nepieciešams

personai, lai tā mainītu savu rīcību, pakārtotu savu uzvedības

modeli jaunām prasībām (sal. sk. Satversmes tiesas 2009. gada

26. novembra sprieduma lietā Nr. 2009-08-01 25. punktu). Tas,

cik ilgam jābūt pārejas periodam, ir atkarīgs no konkrētās

regulējamās situācijas apstākļiem, citstarp no regulējuma

nepieciešamības un rīcības neatliekamības. Pārejas perioda

noteikšanā likumdevējam ir plaša rīcības brīvība, līdzsvarojot

privātpersonu un publiskās intereses.

Noteikumi Nr. 214 un noteikumi Nr. 215 stājās spēkā 2018. gada

27. aprīlī. Tādējādi ar apstrīdētajām normām, kas regulē

pašpatēriņa kontroli, ir paredzēts pārejas periods jauno prasību

ieviešanai līdz 2019. gada 1. jūnijam un noteikts, ka tādā

gadījumā, ja komersants līdz šim datumam neiesniedz principiālo

pieslēguma shēmu, publiskais tirgotājs ar 2019. gada 1. jūliju

pārtrauc saražotās elektroenerģijas iepirkumu obligātā iepirkuma

ietvaros.

Noteikumu Nr. 214 un noteikumu Nr. 215 anotācijās norādīts, ka

pārejas periods jauno prasību ieviešanai paredzēts tādēļ, ka

elektroenerģijas pašpatēriņa uzskaites nodrošināšanai var būt

nepieciešama elektrostaciju tehnoloģiska pielāgošana, kā arī

paskaidrots, ka elektrostacijas principiālā elektriskā pieslēguma

shēma ir grafisks dokuments, kurā ar vispārpieņemtiem elementu

apzīmējumiem un burtciparu kodiem attēlota elektrostacijas

uzbūve. Principiālās shēmas nolūks esot iespējami skaidri parādīt

elektrostacijas darbības principu un piederības robežas. Ar

minētās prasības izpildi varot būt saistīta nepieciešamība veikt

izmaiņas elektrostaciju pieslēgumā sistēmas operatoram, kā arī

tīklā nodotās un no tīkla saņemtās elektroenerģijas uzskaitē, ko

veic sistēmas operators.

Satversmes tiesa no lietas materiāliem secina, ka

elektrostaciju tehnoloģiskas pielāgošanas un principiālo

pieslēguma shēmu izstrādes procesā var būt nepieciešama papildu

pasākumu veikšana un jauno prasību izpildei var būt nepieciešami

papildu personāla un tehniskie resursi, kā arī saprātīgs laiks,

lai personas varētu pārorientēties uz jaunajā tiesiskajā

regulējumā paredzēto kārtību (sal. sk. Satversmes tiesas 2009.

gada 26. novembra sprieduma lietā Nr. 2009-08-01 25. punktu).

Tomēr valstij ir pienākums pastāvīgi pārbaudīt un, ja

nepieciešams, pilnveidot valsts pārvaldes sistēmu (sk.

Satversmes tiesas 2006. gada 16. oktobra sprieduma lietā Nr.

2006-05-01 18. punktu).

Satversmes tiesa secina, ka, samērojot šīs divas pretējās

intereses, Ministru kabinets varēja noteikt pārejas periodu jauno

administratīvo un tehnoloģiskās pielāgošanas prasību

piemērošanai. Papildu kontroles mehānismu ieviešanai noteiktais

pārejas periods nav arī nesamērīgi īss vai pārmēru ilgs, kas

vairs neatbilstu regulējuma mērķiem, turklāt tas ievēro, ka jauno

prasību neievērošanas gadījumā tiks liegtas tiesības pārdot

elektroenerģiju obligātā iepirkuma ietvaros.

Savukārt Pieteikuma iesniedzēja arguments, ka ar noteikto

pārejas periodu ir atcelta vai atlikta likuma prasību izpilde vai

radīti šķēršļi pārbaužu veikšanai attiecībā uz pagātnes

periodiem, nav pamatots. Tas, ka Ministru kabineta noteiktā

papildu prasība pēc principiālās pieslēguma shēmas iesniegšanas

citstarp ir reakcija uz konstatētajiem gadījumiem, kad tiesības

tika izmantotas negodprātīgi, neatbrīvo valsts pārvaldes iestādes

no tām noteiktā uzdevuma kontrolēt pašpatēriņa principa

ievērošanu. Elektroenerģijas tirgus likumā ietvertais

ierobežojums, kas ļauj obligātā iepirkuma ietvaros pārdot tikai

to saražotās elektroenerģijas daļu, kas palikusi pāri pēc

elektroenerģijas izlietošanas elektrostacijas darbības

nodrošināšanai, pastāv neatkarīgi no noteikumiem, kurus izdevis

Ministru kabinets šīs likuma prasības īstenošanai. Pārejas

periodā, kas noteikts attiecībā uz regulējumu, ar kuru tiks

ieviests pašpatēriņa principa ievērošanas kontroles papildu

mehānisms, nav ierobežota nedz prasība ievērot pašpatēriņa

principu, nedz arī atbildīgo institūciju pienākums efektīvi veikt

nepieciešamās pārbaudes.

Ievērojot visu iepriekš minēto, Satversmes tiesa secina, ka

Ministru kabinets ar apstrīdētajām normām, kas regulē pašpatēriņa

kontroli, ir pamatoti noteicis pārejas periodu tādas kārtības

ieviešanai, saskaņā ar kuru elektroenerģijas ražotājiem, kuri

vēlas pārdot elektroenerģiju obligātā elektroenerģijas iepirkuma

ietvaros, būs jāiesniedz sistēmas operatoram, publiskajam

tirgotājam un ministrijai elektrostacijas principiālā elektriskā

pieslēguma shēma un publiskajam tirgotājam jāpārtrauc obligātais

iepirkums, ja komersants tam noteiktajā termiņā šo shēmu

neiesniedz. Tādējādi Ministru kabinets, pieņemot apstrīdētās

normas, kas regulē pašpatēriņa kontroli, ir rīkojies likumdevēja

noteiktā pilnvarojuma ietvaros.

Līdz ar to apstrīdētās normas, kas

regulē pašpatēriņa kontroli, atbilst Satversmes 64. pantam.