4. pants

Pieaicinātā persona - Saeima - norāda, ka

apstrīdētajās normās, kas regulē pašpatēriņa kontroli,

elektroenerģijas ražotājam noteiktais pienākums iesniegt

principiālo pieslēguma shēmu attiecas uz nākotnē saņemamo valsts

atbalstu un atbilstoša tā uzraudzības mehānisma nodrošināšanu.

Apstrīdētās normas, kas regulē pašpatēriņa kontroli, pamatā esot

vērstas uz atbilstoša kontroles mehānisma nodrošināšanu turpmāk

un pašas par sevi nereglamentējot likumā ietverto principu

izpildi pagātnē.

Savukārt apstrīdētās normas, kas regulē pārkompensācijas

aprēķinu, paredzot iekšējās peļņas normas aprēķinā ņemt vērā

tikai daļu no komersanta saņemtā valsts atbalsta, proti, tikai to

atbalstu, kas piešķirts saskaņā ar Elektroenerģijas tirgus likuma

28., 28.1 vai 29. pantu. Šajā regulējumā neesot ņemts

vērā ne pieteikumā minētā "vēsturiskā" valsts atbalsta

mehānisma ietvaros sniegtais atbalsts, nedz arī valsts atbalsts,

ko ražotājs varētu būt saņēmis pirms tam, kad uzsācis

elektroenerģijas ražošanu. Tātad šis regulējums neattiecoties uz

noteiktu veidu valsts atbalstu, kas piešķirts pirms

Elektroenerģijas tirgus likuma spēkā stāšanās.

4.1. Elektroenerģijas pašpatēriņa kontrole pati par

sevi atbilstot likumdevēja gribai, kas nostiprināta

Elektroenerģijas tirgus likuma normās.

Tas, ka apstrīdētās normas nenodrošina visaptverošu kontroles

mehānisma piemērošanu attiecībā uz pagātnes periodiem,

nenozīmējot to, ka šāds kontroles mehānisms nebūtu jānodrošina,

ja nepieciešams, radot atsevišķu pārvērtēšanas mehānismu. Atbilde

uz jautājumu par to, kādā veidā šāds mehānisms vislabāk

nodrošināms, ietverot politisku izšķiršanos un lietderības

apsvērumus, kā arī nepieciešamību pēc tehniskām zināšanām.

Obligātā iepirkuma pamatprincips, ka obligātā iepirkuma

ietvaros ražotājs pārdod un publiskais tirgotājs iepērk tikai to

elektroenerģijas daudzumu, kas palicis pāri pēc konkrētajā

elektrostacijā saražotās elektroenerģijas izlietošanas tās pašas

stacijas vajadzībām, esot bijis spēkā kopš obligātā iepirkuma

iedibināšanas pirmsākumiem, tostarp laikā kopš obligātā iepirkuma

reglamentēšanas Enerģētikas likumā un Elektroenerģijas tirgus

likuma pieņemšanas tā sākotnējā redakcijā. Līdz ar to visām

obligātā iepirkuma tiesību īstenošanā iesaistītajām iestādēm un

personām bijis pienākums nodrošināt obligātā iepirkuma tiesību

izmantošanu atbilstoši likumdevēja gribai.

Ministru kabinetam jau kopš attiecīgā pilnvarojuma iekļaušanas

likumā esot bijusi plaša rīcības brīvība atbilstošākā kontroles

mehānisma izvēlē, tostarp arī efektīvas kontroles nodrošināšanas

veidu izvēlē. Tādēļ neatkarīgi no tā, kāds regulējums paredzēts

apstrīdētajās normās attiecībā uz nākotni, neesot ticis atcelts

pienākums nodrošināt valsts atbalsta sniegšanu atbilstoši

likumdevēja gribai un likumā noteiktajiem principiem.

Normatīvajam regulējumam, kas nodrošina likuma ievērošanu nākotnē

atbilstoši likumdevēja jau sākotnēji piešķirtajam pilnvarojumam,

neesot nepieciešama likumdevēja atkārtota piekrišana. Tomēr šāds

normatīvais regulējums nevarot atcelt pienākumu nodrošināt likuma

ievērošanu pagātnē, proti, nevarot mainīt likumdevēja gribu un

prasību nodrošināt obligātā iepirkuma izpildes atbilstību

likumam. Tāpat uz nākotni vērsts normatīvais regulējums

nedrīkstot padarīt neiespējamu kontroli pār obligātā iepirkuma

īstenošanas atbilstību likumam pagātnes periodos.

Likumdevējs, ietverot likumā svarīgākos ar valsts enerģētikas

politiku saistītos jautājumus, jau esot izdarījis nepieciešamās

politiskās izvēles un pieņēmis konceptuālos lēmumus, tostarp par

to, ka obligātā iepirkuma ietvaros pārdodama tikai pēc

elektrostacijas vajadzību apmierināšanas pāri palikusī

elektroenerģija. Likumā paredzēto obligātā iepirkuma tiesību

īstenošanai nepieciešamo detalizēto noteikumu izstrādei

likumdevējs pilnvarojis Ministru kabinetu. Ministru kabineta

noteikumiem, kas nodrošina obligātā iepirkuma tiesību īstenošanu

likumdevēja noteiktajā apjomā, neesot bijusi nepieciešama Saeimas

atkārtota izšķiršanās.

Ministru kabinetam esot ne tikai tiesības, bet arī pienākums

noteikt efektīvu obligātā iepirkuma uzraudzības kārtību. Tas

nepārprotami attiecoties arī uz kārtību, kādā efektīvi tiek

uzraudzīts tas, lai obligātā iepirkuma ietvaros tiktu pārdota

tikai tā saražotās elektroenerģijas daļa, kura netiek izlietota

elektrostacijas vajadzībām. Turklāt gadījumā, kad tiek

konstatēts, ka ar iepriekš izstrādāto normatīvo regulējumu likuma

prasības izpildīt nav iespējams, Ministru kabinetam esot tiesības

un pienākums adekvāti reaģēt un savlaicīgi izstrādāt

nepieciešamos grozījumus normatīvajos aktos. Līdz ar to Ministru

kabinets esot bijis tiesīgs pieņemt apstrīdētās normas, kas

regulē pašpatēriņa kontroli.

4.2. Apstrīdētās normas, kas regulē pārkompensācijas

aprēķinu, atbilstot Enerģētikas likuma mērķim veicināt ekonomiski

pamatotu konkurenci, kā arī citiem normatīvajiem aktiem, kas

reglamentē valsts atbalsta piešķiršanas pieļaujamību un

pamatprincipus.

Komercdarbības atbalsts esot aizliegts, izņemot gadījumus, kad

atbalsta programma vai individuālais atbalsta projekts atbilst

Eiropas Savienības aktiem un tajos noteiktajām piemērojamām

procedūrām, kas izriet no Līguma par Eiropas Savienības darbību

108. panta 3. un 4. punkta vai citām starptautisko tiesību

normām. Izskatāmajā gadījumā valsts atbalsta mērķis esot veicināt

to, lai palielinātos videi draudzīgas elektroenerģijas īpatsvars

kopējā enerģijas galapatēriņā. Tādēļ Ministru kabinetam,

izstrādājot detalizētus obligātā iepirkuma īstenošanas un

uzraudzības noteikumus, esot jānodrošina tas, ka valsts atbalsts

tiek sniegts atbilstoši tā mērķim un nav nepamatoti augsts. Tas

citstarp izrietot arī no prasības nodrošināt to, ka

elektroenerģija lietotājiem ir pieejama par pamatotām cenām.

Tātad, ja Ministru kabinets secina, ka līdzšinējā obligātā

iepirkuma īstenošanas kārtība ir radījusi tādu situāciju, ka

valsts atbalsta saņēmēji pretēji šā atbalsta piešķiršanas mērķiem

ir nepamatoti pārkompensēti, Ministru kabineta pienākums esot

grozīt minēto kārtību tā, lai nodrošinātu obligātā iepirkuma

tiesību īstenošanu atbilstoši likumdevēja noteiktajam. Tas

nozīmējot arī minētās kārtības atbilstību tiem normatīvajiem

aktiem, kuri reglamentē valsts atbalsta piešķiršanu kopumā. Arī

šādiem grozījumiem obligātā iepirkuma īstenošanas kārtībā, ja

vien tie nodrošina likumdevēja jau iepriekš pieņemto lēmumu

(nosacījumu) izpildi, neesot nepieciešama atsevišķa Saeimas

politiska izšķiršanās. Ministru kabinetam esot tiesības izstrādāt

tādu regulējumu, kas kontrolētu un novērstu elektroenerģijas

ražotāja pārkompensāciju, īpaši no elektroenerģijas galalietotāja

līdzekļiem.

4.3. Ja līdzšinējais kontroles mehānisms bijis tik

neefektīvs, ka Elektroenerģijas tirgus likuma 28. panta trešajā

daļā un 30. panta 1.1 daļā noteiktā pienākuma izpildes

efektīva kontrole vispār nebija iespējama, tad pārejas perioda

noteikšana neesot bijusi pieļaujama un likuma prasību izpildi

vismaz minimālā līmenī vajadzējis nodrošināt nekavējoties.

Savukārt tad, ja kontroles veikšana ir iespējama un kontrole jau

tiek veikta, tikai nav pietiekami efektīva un tādēļ tiek ieviesti

papildu pasākumi tās efektivitātes uzlabošanai, citstarp uzliekot

elektroenerģijas ražotājam pienākumu izdarīt zināmus

ieguldījumus, pēc Saeimas ieskata, varētu tikt noteikts saprātīgs

pārejas periods jauno prasību ieviešanai.

4.4. Elektroenerģijas tirgus likuma 2. panta 2. punktā

lietotā jēdziena "pamatota cena" skaidrojums minētajā

likumā neesot ietverts. Tomēr, ņemot vērā šā likuma mērķus un

uzdevumus, par pamatotu izskatāmās lietas ietvaros varētu

uzskatīt tādu elektroenerģijas cenu, kas papildus citiem

apstākļiem, kas tirgū tiek ņemti vērā cenas noteikšanā, nodrošina

ražotājam iespēju atpelnīt veiktos ieguldījumus un gūt saprātīgu

peļņu, tādējādi veicinot arī videi draudzīgas elektroenerģijas

ražošanu.

Apstrīdētās normas pašas par sevi nedz nodrošinot, nedz arī

esot pretrunā ar mērķi veicināt to, lai visiem lietotājiem

visefektīvākajā iespējamā veidā un par pamatotām cenām tiktu

droši un kvalitatīvi piegādāta elektroenerģija. Tiesiskais

regulējums, kas nodrošina pašpatēriņa kontroli un

pārkompensācijas novēršanu (izlīdzināšanu), atbilstot

Elektroenerģijas tirgus likuma mērķim nodrošināt to, ka

elektroenerģija lietotājam ir pieejama par pamatotām cenām.

Lai nodrošinātu likumdevēja izvirzītā mērķa īstenošanu

attiecībā uz vēsturiskajiem periodiem, papildus jau izstrādātajam

pārkompensācijas izlīdzināšanas mehānismam varētu būt

nepieciešams izstrādāt tādu mehānismu, kurā būtu ņemts vērā viss

katram elektroenerģijas ražotājam sniegtais valsts atbalsts.