5. pants

Pieaicinātā persona - Ekonomikas ministrija -

uzskata Pieteikumā minētos argumentus par nepamatotiem un

apstrīdētās normas - par atbilstošām Satversmes 64. pantam.

5.1. Likumdevējs, pieņemot Elektroenerģijas tirgus

likumu, esot izlēmis ar valsts enerģētikas politiku un tās

mērķiem saistītos jautājumus, tostarp noteicis elektroenerģijas

tirgus darbību, prasības elektroenerģijas tirgus dalībniekiem un

par enerģētiku atbildīgajām institūcijām elektroenerģijas tirgus

uzraudzībā un regulēšanā. Elektroenerģijas tirgus likumā saskaņā

ar tā 2. pantā norādītajiem šā likuma mērķiem esot iekļauti arī

galvenie atbalsta jautājumi attiecībā uz atjaunojamo

energoresursu enerģiju un koģenerāciju.

Tādējādi likumdevējs esot izšķīries par to, kādai jābūt valsts

enerģētikas politikai, tostarp valsts politikai jautājumos, kas

saistīti ar valsts atbalsta mehānismu atjaunojamo energoresursu

enerģijai un koģenerācijai. Likumdevējs arī Elektroenerģijas

tirgus likuma VII nodaļā "Elektroenerģijas ražošana un cenu

noteikšana" esot noteicis galvenos valsts politikas

virzienus elektroenerģijas ražošanas un cenu noteikšanas

jautājumos.

5.2. Attiecībā uz apstrīdētajām normām, kas regulē

pārkompensācijas izvērtēšanas un novēršanas kārtību, varot

secināt, ka saskaņā ar Elektroenerģijas tirgus likuma 2. pantā

norādītajiem šā likuma mērķiem galvenie atjaunojamo energoresursu

enerģijas un koģenerācijas atbalsta jautājumi ir iekļauti šajā

likumā. Tomēr atbilstoši Elektroenerģijas tirgus likuma 28. panta

otrajai daļai un 29. panta ceturtajai daļai likumdevējs esot

pilnvarojis Ministru kabinetu noteikt obligātā iepirkuma

īstenošanas mehānismu.

Pārkompensācijas izvērtēšanas un novēršanas nosacījumi

obligātā iepirkuma īstenošanas mehānisma ietvaros neieviešot

jaunas politiskās iniciatīvas, bet faktiski esot obligātā

iepirkuma īstenošanas mehānisma neatņemama sastāvdaļa. Tāpēc šo

apstrīdēto normu pieņemšanai neesot bijusi nepieciešama

iepriekšēja Saeimas konceptuāla izšķiršanās un, ieviešot šīs

apstrīdētās normas, esot ievērots varas dalīšanas princips,

proti, saglabātas varas atzaru savstarpējās kontroles un

līdzsvara attiecības.

No Elektroenerģijas tirgus likuma 28. panta otrajā daļā,

28.1 panta otrajā daļā un 29. panta ceturtajā daļā

ietvertā pilnvarojuma satura esot konstatējams, ka likumdevējs

uzdevis Ministru kabinetam noteikt attiecīgā jautājuma procesuālo

raksturu, proti, izstrādāt procedūru, kā arī obligātā iepirkuma

un garantētās maksas īstenošanas mehānismu, ievērojot likumdevēja

noteiktās politiskās izšķiršanās. Tādējādi, ievērojot varas

dalīšanas principu, Ministru kabinetam esot dota rīcības brīvība

reaģēt uz tiesiskās vai faktiskās situācijas izmaiņām un paredzēt

obligātā iepirkuma uzraudzības kārtību un nosacījumus

elektroenerģijas iepirkuma cenas noteikšanai, kā arī kritērijus,

pēc kādiem nosakāma maksa par uzstādīto elektrisko jaudu.

Atbalsta pārkompensācijas izvērtēšanas un novēršanas jautājumi

ietilpstot obligātā iepirkuma īstenošanas un maksas par uzstādīto

elektrisko jaudu noteikšanas nosacījumos, kas atbilstot

likumdevēja noteiktajam pilnvarojumam.

Tātad Ministru kabineta kompetencē esot bijusi

pārkompensācijas izvērtēšanas un novēršanas jautājumu

noregulēšana.

5.3. Atbalsts, ko dalībvalstis piešķir no valsts

līdzekļiem, esot jāsaskaņo ar Eiropas Komisiju, kura atbilstoši

Līguma par Eiropas Savienības darbību 108. panta 3. punktam

sniedzot savu vērtējumu par to, vai attiecīgais atbalsts ir

saderīgs ar iekšējo tirgu. Atbalsta atzīšana par saderīgu ar

iekšējo tirgu esot priekšnosacījums attiecīgā atbalsta

īstenošanai. Lai atbilstoši Līguma par Eiropas Savienības darbību

108. panta 3. punktam saņemtu Eiropas Komisijas lēmumu par

atbalsta pasākuma atbilstību iekšējam tirgum, Latvijai bijis

nepieciešams ieviest mehānismu atbalsta saņēmēja projekta

pārkompensācijas konstatēšanai un novēršanai. Tāpēc esot grozīti

noteikumi Nr. 262 un noteikumi Nr. 221.

Ar Ministru kabineta 2016. gada 5. jūlija noteikumiem Nr. 443

"Grozījumi Ministru kabineta 2009. gada 10. marta noteikumos

Nr. 221 "Noteikumi par elektroenerģijas ražošanu un cenu

noteikšanu, ražojot elektroenerģiju koģenerācijā""

(turpmāk - noteikumi Nr. 443) un Ministru kabineta 2016. gada 5.

jūlija noteikumiem Nr. 444 "Grozījumi Ministru kabineta

2010. gada 16. marta noteikumos Nr. 262 "Noteikumi par

elektroenerģijas ražošanu, izmantojot atjaunojamos

energoresursus, un cenu noteikšanas kārtību"" (turpmāk

- noteikumi Nr. 444) ieviestas apstrīdētās normas - noteikumu Nr.

221 8. pielikuma 2. punkts, noteikumu Nr. 262 63.8

punkta pēdējais teikums un 10. pielikuma 2. punkts, kas nosaka

mehānismu pārkompensācijas novēršanai. Ministru kabinets esot

rīkojies atbilstoši likumdevēja noteiktajam pilnvarojumam un

Elektroenerģijas tirgus likuma 2. panta 1. un 2. punktā

noteiktajiem mērķiem.

Eiropas Komisija Latvijas īstenoto mehānismu pārkompensācijas

riska novēršanai esot atzinusi par saderīgu ar iekšējo tirgu.

Ņemot vērā minēto, vajagot atzīt, ka Ministru kabinetam bija

kompetence precizēt obligātā iepirkuma īstenošanas mehānismu un

noteikt pārkompensācijas novēršanas mehānismu.

Pirms elektroenerģijas tirgus atvēršanas Latvijā piešķirtajam

atbalstam neesot varējusi būt kropļojoša ietekme uz konkurenci

Eiropas Savienības iekšējā tirgū, tāpēc tas neatbilstot

komercdarbības atbalsta pazīmēm un nevarot tikt uzskatīts par

valsts atbalstu. Tādējādi atbalsts, tiesības uz kuru piešķirtas

pirms 2007. gada 1. jūlija, neesot bijis jāsaskaņo ar Eiropas

Komisiju un tas attiecīgi neesot vērtēts valsts atbalsta lietas

Nr. SA.43140 ietvaros. Tātad tas arī neesot bijis ņemams vērā,

ieviešot pārkompensācijas novēršanas mehānismu, kas bija

priekšnosacījums minētās valsts atbalsta lietas saskaņojumam.

5.4. Atbilstoši Elektroenerģijas tirgus likuma 30.

panta 1.1 daļai jau no 2008. gada 15. maija bijusi

spēkā likumdevēja noteiktā prasība, ka ražotāji, izmantojot

atjaunojamos energoresursus vai ražojot elektroenerģiju

koģenerācijā, ir tiesīgi obligātā iepirkuma ietvaros pārdot tikai

to saražoto elektroenerģiju, kas palikusi pāri pēc tās

izlietošanas elektrostacijas vajadzībām.

Savukārt tiesību norma, kas nosaka elektroenerģijas ražošanas

kārtību koģenerācijas stacijās, kuru uzstādītā elektriskā jauda

nepārsniedz četrus megavatus, esot ietverta Elektroenerģijas

tirgus likuma pamata redakcijā. Tātad no minētās normas spēkā

stāšanās brīža ražotāji, kas ražo elektroenerģiju koģenerācijas

stacijās, kuru elektriskā jauda nepārsniedz četrus megavatus,

bijuši tiesīgi pārdot tikai to saražoto elektroenerģiju, kas

palikusi pāri pēc tās izlietošanas koģenerācijas vajadzībām.

Atbilstoši Elektroenerģijas tirgus likuma 28. panta otrajai

daļai un 29. panta ceturtajai daļai likumdevējs esot uzdevis

Ministru kabinetam noteikt atsevišķu pasākumu īstenošanas

kārtību, tostarp obligātā iepirkuma un tā uzraudzības kārtību.

Ņemot vērā minēto, esot jāatzīst, ka elektroenerģijas obligātā

iepirkuma uzraudzības kārtības noteikšana un pilnveidošana tieši

izriet no likumdevēja dotā pilnvarojuma un Ministru kabinetam

bija kompetence noteikt pašpatēriņa kontroles tiesisko

regulējumu.

Noteikumu Nr. 214 un noteikumu Nr. 215 sākotnējās ietekmes

novērtējuma ziņojumos esot izklāstītas identificētās problēmas,

tostarp norādīts, ka attiecīgā regulējuma leģitīmais mērķis ir

nodrošināt efektīvu kontroli pār valsts atbalsta saņemšanu, kā

arī nodrošināt tiesisko attiecību stabilitāti, ņemot vērā to, ka

atsevišķos gadījumos komersanti izmantojuši pastāvošā normatīvā

regulējuma robus. Tādējādi nolūkā nodrošināt valsts spēju reaģēt

uz mainīgajiem dzīves apstākļiem un sasniegt Elektroenerģijas

tirgus likuma mērķi - izveidot priekšnoteikumus efektīvi

funkcionējoša elektroenerģijas tirgus darbībai -, Ministru

kabinets esot pilnveidojis obligātā iepirkuma īstenošanas un

uzraudzības procesu, lai nodrošinātu pirktās elektroenerģijas

apjoma precīzu kontroli.

Ministru kabinets, ieviešot mehānismu uzraudzībai pār to, lai

tiktu ievērota likumdevēja noteiktā prasība, ka ražotāji ir

tiesīgi pārdot vienīgi to elektroenerģiju, kas palikusi pāri pēc

elektroenerģijas izlietošanas elektrostacijas vai koģenerācijas

stacijas vajadzībām, esot vērtējis ar attiecīgā uzraudzības

mehānisma īstenošanu saistīto finanšu un laika resursu

ieguldījumu, kas būtu attiecināms gan uz ražotājiem, gan uz

sadales sistēmas operatoru. Ministru kabinets, izvērtējot visus

apstākļus, kas saistīti ar šā uzraudzības mehānisma ieviešanu, un

nosakot pārejas periodu tā ieviešanai, esot rīkojies atbilstoši

labas pārvaldības principam un paredzējis procedūras īstenošanu

saprātīgā laikā.

Izveidotais mehānisms neierobežojot iespējas pārliecināties

par Elektroenerģijas tirgus likuma prasību ievērošanu

vēsturiskajos periodos.

5.5. Elektroenerģijas galapatērētāju maksātās

elektroenerģijas cenas veidošanās mehānisms esot noteikts Latvijā

spēkā esošajos normatīvajos aktos, un šo cenu veidojot šādi

elementi: elektroenerģijas vairumtirdzniecības cena, kas tiekot

noteikta, elektroenerģijas ražotājiem, tirgotājiem un lietotājiem

savstarpēji vienojoties, izņemot Elektroenerģijas tirgus likumā

paredzētos gadījumus; Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas

komisijas regulēts tarifs par elektroenerģijas pārvades un

sadales pakalpojumiem; šīs komisijas apstiprinātās obligātā

iepirkuma komponentes. Turklāt elektroenerģijas cena ietverot

pievienotās vērtības nodokli 21 procenta apmērā. Par pamatotu

elektroenerģijas cenu varot tikt uzskatīta tāda cena, kas

veidota, ievērojot iepriekš minētos nosacījumus.