8. pants

Pieaicinātā persona - Reinis Āboltiņš -

norāda, ka Saeima ir ilgstoši un nemainīgi demonstrējusi

politisku apņēmību visupirms izveidot un pēc izveidošanas uzturēt

enerģijas ražošanas atbalsta sistēmu, kas kopumā atbilst

vispārpieņemtai un plaši izmantotai praksei, kuras mērķis ir

dažādot enerģijas avotus un resursus, vairāk izmantot vietējos

resursus, samazināt importētu fosilo energoresursu izmantošanu

enerģijas ražošanā, uzlabot valsts enerģētisko drošību. No

primārajiem tiesību aktiem izrietošs kontroles funkciju

sagatavošanas un īstenošanas pilnvarojums izpildvarai esot

atbilstošs praksei, un tam neesot bijis nepieciešams īpašs

Saeimas lēmums.

Tiesību normu pieņemšana vai grozījumu izdarīšana spēkā

esošajos tiesību aktos atspoguļojot situāciju noteiktā laikā.

Komersantiem neesot bijis iemesla neuzticēties likumiem un

Ministru kabineta noteikumiem, kas regulē nozares darbību. Vēl

salīdzinoši nesen enerģijas ražošanas atbalsta sistēmas

nepieciešamība pēc būtības neesot apšaubīta. Turklāt tajā pašā

laikā, kad atbalsta sistēma enerģijas ražošanai, kāda tā ir

šodien, tika veidota Latvijā, līdzīgas atbalsta sistēmas

veidojušas un ieviesušas arī citas Eiropas valstis. Dominējošais

atbalsta veids bijis obligātais iepirkums. Katrai valstij, kas

ieviesa atbalsta sistēmu, bijis savs pamatojums, kādēļ izraudzīta

tieši tāda atbalsta sistēma.

Vērtējot atbalsta sistēmu ieviešanu un darbību, esot redzams,

ka pirms aptuveni desmit un vairāk gadiem pieņemtie lēmumi ir

devuši rezultātu. Notikusi kurināmā maiņa - ogles tiek aizstātas

ar citām tehnoloģijām, dominē dabasgāze un vēja enerģija. Lai arī

dabasgāzes patēriņš joprojām mazliet augot, proporcionāli arvien

lielāka daļa elektroenerģijas tiekot saražota, izmantojot

atjaunojamos energoresursus, galvenokārt vēja enerģiju. Notikušas

milzīgas investīcijas vēja parkos gan uz sauszemes, gan atkrastē,

vēja parki sākot konkurēt tirgū bez valsts atbalsta. Tehnoloģiju

attīstība un ieviešana esot stimulējusi elektrotīklu attīstību

gan infrastruktūras pieejamības, gan sistēmas vadības vieduma

virzienā.

Enerģētikas likuma 3. panta 1. punktā noteiktais mērķis

nodrošināt enerģijas lietotāju efektīvu, drošu un kvalitatīvu

apgādi ar enerģiju pieprasītajā daudzumā un par pamatotām cenām,

dažādojot izmantojamo energoresursu veidus, palielinot

energoapgādes drošumu un ievērojot vides aizsardzības prasības,

esot interpretējams plašāk nekā tikai vārdu "par pamatotām

cenām" kontekstā. Šis punkts tiešā veidā pamatojot valsts

īstenoto politiku - atbalstīt kliedēto enerģijas ražošanu,

izmantojot citstarp atjaunojamos energoresursus. Lai šādu

politiku īstenotu, Saeima jau pirms 20 gadiem esot pieņēmusi

pirmos lēmumus par atbalsta sistēmas izveidošanu. Šāda mērķa

iekļaušana Enerģētikas likuma formulējumā esot likumsakarīga un

atspoguļojot likumdevēja pastāvīgu ieinteresētību konkrēto mērķi

sasniegt.

Enerģija esot jāsaražo un to varot izdarīt, valstīm izvēloties

un izmantojot dažādas tehnoloģijas, enerģijas resursus un

risinājumus. Enerģijas kā preces specifika esot tā, ka gan

elektroenerģija, gan siltumenerģija jāsaražo tieši tad, kad tā

nepieciešama, tieši nepieciešamajā apjomā un tur, kur tā

nepieciešama. Savukārt enerģētikas sektora specifika esot tā, ka

ieguldījumi tehnoloģijās, ražošanā, pārvadē un sadalē atmaksājas

ilgākā laikā. Lai mazinātu nesakritību starp lielu ieguldījumu

tūlītēju nepieciešamību un iespēju atpelnīt ieguldītos līdzekļus,

tiekot izmantoti enerģijas ražošanas atbalsta mehānismi.

No energosistēmas attīstības plānošanas un ieguldījumu

plānošanas viedokļa esot ļoti svarīgi tas, lai ieviestie atbalsta

mehānismi nodrošinātu skaidrus nosacījumus nozares dalībniekiem

un lai izmaiņas, ja tādas ir nepieciešamas, tiktu noteiktas

savlaicīgi, ievērojot tiesiskās paļāvības un samērīguma

principus.

Pārmērīgs enerģijas ražošanas atbalsta tiesiskā regulējuma

mainīgums radot neskaidru un grūti paredzamu vidi investīciju

veikšanai enerģētikas sektorā, kavējot jaunu tehnoloģiju

ieviešanu, ierobežojot enerģijas portfeļa dažādošanu un

enerģētiskās drošības risku mazināšanu.

Pārkompensācijas tiesiskā regulējuma mērķis esot veikt tādus

pasākumus, kas samazinātu apgrozījumu un peļņu komersantiem,

kuriem, kā uzskata konkrēti lēmumu pieņēmēji, par enerģijas

ražošanu atbalsta sistēmas ietvaros tiek maksāts "pārāk

daudz" jeb tik daudz, ka tas, pēc šo personu ieskata,

neatbilst Enerģētikas likumā lietotajam jēdzienam "pamatota

cena".

Tas, ka samazināsies obligātā iepirkuma komponente par

atjaunojamiem energoresursiem, gan tagad, gan arī turpmāk tikai

minimāli ietekmēšot maksu par elektrību. Daudz būtiskāka ietekme

uz maksu par elektrību esot pavisam citām šo maksu veidojošajām

sadaļām - pašai elektrības cenai, piegādes izmaksām un

pievienotās vērtības nodoklim, kas veidojot lielāko daļu

patērētāja rēķina par elektrību, kā arī - un tas esot ne mazāk

svarīgi - paša patērētāja paradumiem saistībā ar elektroenerģijas

patēriņu un attieksmei pret enerģijas efektīvu izmantošanu un

brīva elektrības tirgus priekšrocību izmantošanu. Lietojot

jēdzienu "pamatota cena", likumdevējs esot domājis

"maksu par elektrību", bet tā neesot tas pats, kas

"elektrības cena". Abos minētajos likumos pat būtu

bijis pareizāk lietot jēdzienu "pamatota maksa par

elektroenerģiju". Brīva elektroenerģijas tirgus apstākļos

nebūtu loģiski ar likumu noteikt "pamatotu elektroenerģijas

cenu", jo tirgus dalībnieki, vērtējot pieprasījumu un

piedāvājumu, nonākot pie elektroenerģijas tirgus cenas.

Līdz ar to jēdziens "pamatota cena" būtu jāattiecina

uz visām tām maksu par elektrību veidojošajām daļām, kas šo maksu

ietekmē visvairāk. Šādas daļas esot pārvades un sadales izmaksas,

kā arī pievienotās vērtības nodoklis.

Savukārt jēdziens "pašpatēriņa kontrole" raksturojot

atbalstu piešķirošās un/vai "pamatotas cenas"

noteikšanā iesaistītās institūcijas vai institūciju

nepieciešamību un pienākumu uzraudzīt gan atbalstu saņemošā

ražotāja enerģijas ražošanas procesu un rezultātu, gan šā

komersanta pienākumu noteiktā kārtībā sniegt atskaiti par

enerģijas ražošanu. Šādu sistēmu varot dēvēt par uzraudzības

sistēmu. Neesot šaubu par to, ka uzraudzības sistēma ir gan

nepieciešama, gan arī ir jādarbina. Katram uzraudzības sistēmā

iesaistītajam esot sava loma un pienākumi, kas jāveic gan tādēļ,

lai pildītu normatīvo aktu prasības, gan tādēļ, lai situāciju

uzraudzītu pēc būtības un ar pieejamo informāciju rīkotos tā, ka

atbalsta sistēmas nepilnības tiek novērstas ar vismazākajiem

zaudējumiem iesaistītajām pusēm, bet jo īpaši patērētājiem,

kuriem ar likumu uzlikts slogs segt ar atbalsta sistēmas

uzturēšanu saistītās izmaksas.

Politiskās gribas saturu veidojot personas, kurām ir noteikts

viedoklis par atbalstu enerģijas ražošanai, izmantojot

atjaunojamos energoresursus, un lielas jaudas koģenerācijas

stacijās, izmantojot dabasgāzi. Ar atbalsta sistēmas

nepieciešamību un saturu saistīto uzskatu maiņa esot iespējama un

esot notikusi, taču tas nenozīmējot, ka jāizdara tādi tūlītēji un

radikāli grozījumi regulējumā, kuri turpmāk liegtu veidot

atbalsta sistēmu elektroenerģijas ražošanai.

Princips, ka enerģijas ražošana tiek atbalstīta, esot

leģitīms, jo kalpojot konkrētam nolūkam. Par nolūka būtību

likumdevējs jau esot lēmis vairākkārt. Dažas personas uzskatot,

ka elektroenerģiju dārgu padara obligātā iepirkuma komponente.

Šāds uzskats neesot pamatots.

Vērtējot likumdevēja gribu atbalsta sistēmas veidošanas

pirmsākumos, esot konstatējams tas, ka likumdevējam bijis

konkrēts mērķis - izveidot tādu atbalsta sistēmu, kuras

īstenošanas rezultātā Latvijā būtu vairāk vietējās enerģijas un

samazinātos importējamā kurināmā vai enerģijas apjoms. Šis mērķis

bijis leģitīms, tas esot saistīts arī ar valsts drošību, un

neesot iemesla uzskatīt, ka izmaksas par obligāto iepirkumu ir

nepamatotas. Izmaksas esot bijušas pamatotas - skaidras un

saprotamas, piemērotas konkrēta mērķa sasniegšanai. Likuma normu

ievērošana neesot saistīta ar atbalsta mērķa leģitimitāti.

Savukārt princips, ka obligātā iepirkuma komponentē tiek

ietverts maksājums par lielas jaudas koģenerāciju, neesot bijis

pareizs. Iekļaut tajā arī maksājumu par uzstādīto jaudu lielas

jaudas gāzes koģenerācijas stacijām esot atbalsta sistēmai

neraksturīgs risinājums un darbojies bez sasaistes ar atbalsta

sistēmu tehnoloģiskajiem risinājumiem, kas vērsti tieši uz

atjaunojamo energoresursu tehnoloģiju izmantošanu enerģijas

ražošanā.

Valsts esot daudzkārt mainījusi enerģētikas tiesisko

regulējumu. Elektroenerģijas tirgus cenas dinamikas un obligātā

iepirkuma komponentes apmēra mijiedarbības analīze rādot, ka

elektroenerģijas tirgus cenas svārstībām ir potenciāli lielāka

ietekme uz elektroenerģijas gala cenu nekā obligātā iepirkuma

komponentei. Iespējams, ka lielais regulējuma mainīgums pats par

sevi neizraisītu negatīvas sekas, taču tādā gadījumā, ja katrs

nākamais lēmums ir mēģinājums labot iepriekšējo, neņemot vērā

plašāku kontekstu, situācija ar katru jaunu lēmumu kļūstot

aizvien sarežģītāka. Šāda pieeja radot nelabvēlīgu vidi turpmākām

investīcijām.

Secinājumu

daļa