8. punkts

1Pieaicinātā persona - Reinis Āboltiņš -

2norāda, ka Saeima ir ilgstoši un nemainīgi demonstrējusi

3politisku apņēmību visupirms izveidot un pēc izveidošanas uzturēt

4enerģijas ražošanas atbalsta sistēmu, kas kopumā atbilst

5vispārpieņemtai un plaši izmantotai praksei, kuras mērķis ir

6dažādot enerģijas avotus un resursus, vairāk izmantot vietējos

7resursus, samazināt importētu fosilo energoresursu izmantošanu

8enerģijas ražošanā, uzlabot valsts enerģētisko drošību. No

9primārajiem tiesību aktiem izrietošs kontroles funkciju

10sagatavošanas un īstenošanas pilnvarojums izpildvarai esot

11atbilstošs praksei, un tam neesot bijis nepieciešams īpašs

12Saeimas lēmums.

13Tiesību normu pieņemšana vai grozījumu izdarīšana spēkā

14esošajos tiesību aktos atspoguļojot situāciju noteiktā laikā.

15Komersantiem neesot bijis iemesla neuzticēties likumiem un

16Ministru kabineta noteikumiem, kas regulē nozares darbību. Vēl

17salīdzinoši nesen enerģijas ražošanas atbalsta sistēmas

18nepieciešamība pēc būtības neesot apšaubīta. Turklāt tajā pašā

19laikā, kad atbalsta sistēma enerģijas ražošanai, kāda tā ir

20šodien, tika veidota Latvijā, līdzīgas atbalsta sistēmas

21veidojušas un ieviesušas arī citas Eiropas valstis. Dominējošais

22atbalsta veids bijis obligātais iepirkums. Katrai valstij, kas

23ieviesa atbalsta sistēmu, bijis savs pamatojums, kādēļ izraudzīta

24tieši tāda atbalsta sistēma.

25Vērtējot atbalsta sistēmu ieviešanu un darbību, esot redzams,

26ka pirms aptuveni desmit un vairāk gadiem pieņemtie lēmumi ir

27devuši rezultātu. Notikusi kurināmā maiņa - ogles tiek aizstātas

28ar citām tehnoloģijām, dominē dabasgāze un vēja enerģija. Lai arī

29dabasgāzes patēriņš joprojām mazliet augot, proporcionāli arvien

30lielāka daļa elektroenerģijas tiekot saražota, izmantojot

31atjaunojamos energoresursus, galvenokārt vēja enerģiju. Notikušas

32milzīgas investīcijas vēja parkos gan uz sauszemes, gan atkrastē,

33vēja parki sākot konkurēt tirgū bez valsts atbalsta. Tehnoloģiju

34attīstība un ieviešana esot stimulējusi elektrotīklu attīstību

35gan infrastruktūras pieejamības, gan sistēmas vadības vieduma

36virzienā.

37Enerģētikas likuma 3. panta 1. punktā noteiktais mērķis

38nodrošināt enerģijas lietotāju efektīvu, drošu un kvalitatīvu

39apgādi ar enerģiju pieprasītajā daudzumā un par pamatotām cenām,

40dažādojot izmantojamo energoresursu veidus, palielinot

41energoapgādes drošumu un ievērojot vides aizsardzības prasības,

42esot interpretējams plašāk nekā tikai vārdu "par pamatotām

43cenām" kontekstā. Šis punkts tiešā veidā pamatojot valsts

44īstenoto politiku - atbalstīt kliedēto enerģijas ražošanu,

45izmantojot citstarp atjaunojamos energoresursus. Lai šādu

46politiku īstenotu, Saeima jau pirms 20 gadiem esot pieņēmusi

47pirmos lēmumus par atbalsta sistēmas izveidošanu. Šāda mērķa

48iekļaušana Enerģētikas likuma formulējumā esot likumsakarīga un

49atspoguļojot likumdevēja pastāvīgu ieinteresētību konkrēto mērķi

50sasniegt.

51Enerģija esot jāsaražo un to varot izdarīt, valstīm izvēloties

52un izmantojot dažādas tehnoloģijas, enerģijas resursus un

53risinājumus. Enerģijas kā preces specifika esot tā, ka gan

54elektroenerģija, gan siltumenerģija jāsaražo tieši tad, kad tā

55nepieciešama, tieši nepieciešamajā apjomā un tur, kur tā

56nepieciešama. Savukārt enerģētikas sektora specifika esot tā, ka

57ieguldījumi tehnoloģijās, ražošanā, pārvadē un sadalē atmaksājas

58ilgākā laikā. Lai mazinātu nesakritību starp lielu ieguldījumu

59tūlītēju nepieciešamību un iespēju atpelnīt ieguldītos līdzekļus,

60tiekot izmantoti enerģijas ražošanas atbalsta mehānismi.

61No energosistēmas attīstības plānošanas un ieguldījumu

62plānošanas viedokļa esot ļoti svarīgi tas, lai ieviestie atbalsta

63mehānismi nodrošinātu skaidrus nosacījumus nozares dalībniekiem

64un lai izmaiņas, ja tādas ir nepieciešamas, tiktu noteiktas

65savlaicīgi, ievērojot tiesiskās paļāvības un samērīguma

66principus.

67Pārmērīgs enerģijas ražošanas atbalsta tiesiskā regulējuma

68mainīgums radot neskaidru un grūti paredzamu vidi investīciju

69veikšanai enerģētikas sektorā, kavējot jaunu tehnoloģiju

70ieviešanu, ierobežojot enerģijas portfeļa dažādošanu un

71enerģētiskās drošības risku mazināšanu.

72Pārkompensācijas tiesiskā regulējuma mērķis esot veikt tādus

73pasākumus, kas samazinātu apgrozījumu un peļņu komersantiem,

74kuriem, kā uzskata konkrēti lēmumu pieņēmēji, par enerģijas

75ražošanu atbalsta sistēmas ietvaros tiek maksāts "pārāk

76daudz" jeb tik daudz, ka tas, pēc šo personu ieskata,

77neatbilst Enerģētikas likumā lietotajam jēdzienam "pamatota

78cena".

79Tas, ka samazināsies obligātā iepirkuma komponente par

80atjaunojamiem energoresursiem, gan tagad, gan arī turpmāk tikai

81minimāli ietekmēšot maksu par elektrību. Daudz būtiskāka ietekme

82uz maksu par elektrību esot pavisam citām šo maksu veidojošajām

83sadaļām - pašai elektrības cenai, piegādes izmaksām un

84pievienotās vērtības nodoklim, kas veidojot lielāko daļu

85patērētāja rēķina par elektrību, kā arī - un tas esot ne mazāk

86svarīgi - paša patērētāja paradumiem saistībā ar elektroenerģijas

87patēriņu un attieksmei pret enerģijas efektīvu izmantošanu un

88brīva elektrības tirgus priekšrocību izmantošanu. Lietojot

89jēdzienu "pamatota cena", likumdevējs esot domājis

90"maksu par elektrību", bet tā neesot tas pats, kas

91"elektrības cena". Abos minētajos likumos pat būtu

92bijis pareizāk lietot jēdzienu "pamatota maksa par

93elektroenerģiju". Brīva elektroenerģijas tirgus apstākļos

94nebūtu loģiski ar likumu noteikt "pamatotu elektroenerģijas

95cenu", jo tirgus dalībnieki, vērtējot pieprasījumu un

96piedāvājumu, nonākot pie elektroenerģijas tirgus cenas.

97Līdz ar to jēdziens "pamatota cena" būtu jāattiecina

98uz visām tām maksu par elektrību veidojošajām daļām, kas šo maksu

99ietekmē visvairāk. Šādas daļas esot pārvades un sadales izmaksas,

100kā arī pievienotās vērtības nodoklis.

101Savukārt jēdziens "pašpatēriņa kontrole" raksturojot

102atbalstu piešķirošās un/vai "pamatotas cenas"

103noteikšanā iesaistītās institūcijas vai institūciju

104nepieciešamību un pienākumu uzraudzīt gan atbalstu saņemošā

105ražotāja enerģijas ražošanas procesu un rezultātu, gan šā

106komersanta pienākumu noteiktā kārtībā sniegt atskaiti par

107enerģijas ražošanu. Šādu sistēmu varot dēvēt par uzraudzības

108sistēmu. Neesot šaubu par to, ka uzraudzības sistēma ir gan

109nepieciešama, gan arī ir jādarbina. Katram uzraudzības sistēmā

110iesaistītajam esot sava loma un pienākumi, kas jāveic gan tādēļ,

111lai pildītu normatīvo aktu prasības, gan tādēļ, lai situāciju

112uzraudzītu pēc būtības un ar pieejamo informāciju rīkotos tā, ka

113atbalsta sistēmas nepilnības tiek novērstas ar vismazākajiem

114zaudējumiem iesaistītajām pusēm, bet jo īpaši patērētājiem,

115kuriem ar likumu uzlikts slogs segt ar atbalsta sistēmas

116uzturēšanu saistītās izmaksas.

117Politiskās gribas saturu veidojot personas, kurām ir noteikts

118viedoklis par atbalstu enerģijas ražošanai, izmantojot

119atjaunojamos energoresursus, un lielas jaudas koģenerācijas

120stacijās, izmantojot dabasgāzi. Ar atbalsta sistēmas

121nepieciešamību un saturu saistīto uzskatu maiņa esot iespējama un

122esot notikusi, taču tas nenozīmējot, ka jāizdara tādi tūlītēji un

123radikāli grozījumi regulējumā, kuri turpmāk liegtu veidot

124atbalsta sistēmu elektroenerģijas ražošanai.

125Princips, ka enerģijas ražošana tiek atbalstīta, esot

126leģitīms, jo kalpojot konkrētam nolūkam. Par nolūka būtību

127likumdevējs jau esot lēmis vairākkārt. Dažas personas uzskatot,

128ka elektroenerģiju dārgu padara obligātā iepirkuma komponente.

129Šāds uzskats neesot pamatots.

130Vērtējot likumdevēja gribu atbalsta sistēmas veidošanas

131pirmsākumos, esot konstatējams tas, ka likumdevējam bijis

132konkrēts mērķis - izveidot tādu atbalsta sistēmu, kuras

133īstenošanas rezultātā Latvijā būtu vairāk vietējās enerģijas un

134samazinātos importējamā kurināmā vai enerģijas apjoms. Šis mērķis

135bijis leģitīms, tas esot saistīts arī ar valsts drošību, un

136neesot iemesla uzskatīt, ka izmaksas par obligāto iepirkumu ir

137nepamatotas. Izmaksas esot bijušas pamatotas - skaidras un

138saprotamas, piemērotas konkrēta mērķa sasniegšanai. Likuma normu

139ievērošana neesot saistīta ar atbalsta mērķa leģitimitāti.

140Savukārt princips, ka obligātā iepirkuma komponentē tiek

141ietverts maksājums par lielas jaudas koģenerāciju, neesot bijis

142pareizs. Iekļaut tajā arī maksājumu par uzstādīto jaudu lielas

143jaudas gāzes koģenerācijas stacijām esot atbalsta sistēmai

144neraksturīgs risinājums un darbojies bez sasaistes ar atbalsta

145sistēmu tehnoloģiskajiem risinājumiem, kas vērsti tieši uz

146atjaunojamo energoresursu tehnoloģiju izmantošanu enerģijas

147ražošanā.

148Valsts esot daudzkārt mainījusi enerģētikas tiesisko

149regulējumu. Elektroenerģijas tirgus cenas dinamikas un obligātā

150iepirkuma komponentes apmēra mijiedarbības analīze rādot, ka

151elektroenerģijas tirgus cenas svārstībām ir potenciāli lielāka

152ietekme uz elektroenerģijas gala cenu nekā obligātā iepirkuma

153komponentei. Iespējams, ka lielais regulējuma mainīgums pats par

154sevi neizraisītu negatīvas sekas, taču tādā gadījumā, ja katrs

155nākamais lēmums ir mēģinājums labot iepriekšējo, neņemot vērā

156plašāku kontekstu, situācija ar katru jaunu lēmumu kļūstot

157aizvien sarežģītāka. Šāda pieeja radot nelabvēlīgu vidi turpmākām

158investīcijām.

159Secinājumu

160daļa