12. pants

Pieaicinātā persona - Latvijas Universitātes

Juridiskās fakultātes doktorante Mg. iur. Zane

Norenberga - vērš uzmanību uz Eiropas Komisijas lomu

Pieteikuma iesniedzējai piešķirtā valsts atbalsta atzīšanā par

saderīgu ar iekšējo tirgu.

Valsts atbalsta regulējums izrietot no Līguma par Eiropas

Savienības darbību (turpmāk - LESD).

Komisijas lēmumā norādīts, ka tas attiecas uz atbalstu, kas

piešķirts laikposmā no 2007. gada 1. jūlija līdz 2012. gada 31.

decembrim. Līdz ar to Eiropas Savienības tiesiskais regulējums

valsts atbalsta jomā izskatāmajā gadījumā esot piemērojams un

Komisijas lēmums attiecoties uz Pieteikuma iesniedzējai piešķirto

valsts atbalstu visā tā saņemšanas periodā.

Ievērojot LESD 107. un 108. pantu, esot atzīstams, ka ar

iekšējo tirgu nav saderīgs nekāds atbalsts, ja vien Eiropas

Komisija, pamatojoties uz LESD 107. pantā noteiktajiem

kritērijiem, neatzīst valsts atbalstu par saderīgu ar iekšējo

tirgu. Visi plāni piešķirt vai mainīt atbalstu esot jādara zināmi

Eiropas Komisijai laikus, lai tā varētu iesniegt savas piezīmes.

Attiecīgā dalībvalsts nevarot uzsākt pašas ierosinātu pasākumu

īstenošanu, kamēr šī procedūra nav beigusies ar galīgo

lēmumu.

Eiropas Savienības Tiesas prakse, kas pastāvējusi arī laikā,

kad Pieteikuma iesniedzējai tika piešķirts valsts atbalsts, esot

tāda, ka valsts atbalsta kontrole, ko Eiropas Komisija veic

saskaņā ar LESD 108. pantu, ir obligāta un ražotājiem, kas saņem

valsts atbalstu, principā tiesiskā paļāvība uz šā atbalsta

likumību var rasties tikai tad, ja tas ticis piešķirts, ievērojot

LESD 108. pantā paredzēto procedūru. Rūpīgam uzņēmējam parasti

būtu jāpārliecinās, vai šī procedūra ir ievērota.

Apstrīdētās normas esot atzīstamas par tādām, kas

nepieciešamas Eiropas Savienības pieņemto aktu īstenošanai. Tā kā

sākotnējais nacionālais regulējums neierobežoja valsts atbalsta

termiņu, tas esot bijis pretrunā ar Eiropas Savienības tiesisko

regulējumu. Pieteikuma iesniedzējai nevarējusi rasties tiesiskā

paļāvība, kas balstīta prettiesiskās tiesību normās. Tādējādi

apstrīdētās normas nepārkāpjot tiesiskās stabilitātes un

noteiktības principus.

Ja apstrīdētās normas netiktu pieņemtas, valsts atbalsts būtu

uzskatāms par prettiesisku un Pieteikuma iesniedzējai tas būtu

jāatmaksā. Tādā gadījumā, iespējams, Pieteikuma iesniedzējas

intereses, lai gan tiesiski, bet būtu skartas vairāk, nekā tās

tika skartas, pieņemot apstrīdētās normas.

Papildus Zane Norenberga vērš uzmanību uz to, ka konkurences

tiesības, tostarp attiecībā uz valsts atbalstu vides

aizsardzībai, aizsargā efektīvu konkurentu intereses. Pretēji

kopējā tirgus interesēm būtu tas, ka ar publiskiem līdzekļiem

tiktu atbalstīti tādi tirgus dalībnieki, kuru izraudzītais

komercdarbības veids nav peļņu nesošs konkrētā tirgus specifikas

un regulējuma dēļ.

Iekšējās peļņas normas maksimālās vērtības noteikšana 9 %

apmērā novēršot pārkompensāciju, taču tas nenozīmējot, ka jebkura

iekšējās peļņas normas vērtība, kas zemāka par 9 %, būtu

vērtējama pozitīvi. Ja iekšējās peļņas normas vērtība ir zema,

tas varot liecināt par to, ka ražošanas process ir neefektīvs.

Pieteikuma iesniedzējas iekšējās peļņas normas aprēķins 20 gadu

periodam esot uz pusi mazāks, nekā pieļauj tiesiskais

regulējums.

Tāpat esot jāņem vērā, ka ražotājs, kurš ražo elektroenerģiju

koģenerācijas procesā, darbojas gan elektroenerģijas tirgū, gan

siltumenerģijas tirgū. Šķērssubsidēšana no tirgus, kurā tiek

saņemts valsts labums, proti, no elektroenerģijas tirgus, uz

tirgu, kurā tas netiek saņemts, - siltumenerģijas tirgu - esot

aizliegta. Pieteikuma iesniedzējas argumentācija, ka valsts

atbalsts tai devis iespēju samazināt siltumenerģijas cenas,

liecinot par iespējamu izmaksu attiecināšanas problemātiku, kas

savukārt ietekmējot kopējo koģenerācijas stacijā ieguldīto

investīciju atpelnīšanās periodu. Līdz ar to esot iespējams, ka

Pieteikuma iesniedzējas nespēja atgūt veiktās investīcijas un gūt

saprātīgu peļņu 10 gadu periodā ir saistīta ar citiem konkurences

tiesību pārkāpumiem un cenu politiku saistītajā tirgū.

Atjaunojamo energoresursu direktīvas 6. panta 1. punktā esot

atsauce uz LESD 107. pantu, proti, šī direktīva neattiecoties uz

pielāgojumiem, kas vajadzīgi, lai tiktu ievērots LESD 107. pants.

Obligātā iepirkuma termiņa ieviešana esot šāds pielāgojums, un

tādēļ Atjaunojamo energoresursu direktīvas 6. panta 1. punkts

izskatāmajā gadījumā neesot piemērojams.