14. pants

Pieaicinātā persona - Mg. iur. Solvita

Harbaceviča - vērš uzmanību uz to, ka lietas pamatā ir

Eiropas Savienības tiesību institūts - valsts atbalsts -, tādēļ

esot nepieciešams paturēt prātā vairākas valsts atbalsta

regulējuma pamatnostādnes Eiropas Savienībā.

Saskaņā ar LESD nosacījumiem valsts atbalsts esot aizliegts,

ja vien tas nav atļauts. Atbilstoši Eiropas Savienības Tiesas

judikatūrai komersantam pēc būtības neesot tiesību uz valsts

atbalstu, ja vien tas netiek piešķirts noteiktu apstākļu dēļ.

Turklāt tā esot pilnīgi normāla prakse, ka kāda no valsts

atbalsta shēmām tiek atcelta vai grozīta. Tas varot tikt darīts,

piemēram, tad, ja tiek konstatēts, ka attiecīgā shēma nav

pietiekami efektīva definēto mērķu sasniegšanā, vai tādēļ, ka

situācija Eiropas Savienības iekšējā tirgū ir mainījusies. Ņemot

vērā minēto, esot apšaubāms tas, ka valsts atbalsta jomā tiesības

uz īpašumu varētu tikt analizētas to klasiskajā izpratnē.

Saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas judikatūru tiesības

atsaukties uz tiesiskās paļāvības aizsardzības principu esot

ikvienai privātpersonai, kurai Savienības iestāde, dodot tai

precīzus solījumus, ir radījusi pamatotu paļāvību. Par šādiem

solījumiem esot uzskatāma jebkādā veidā paziņota konkrēta,

beznosacījumu un saskaņota informācija. Turklāt šiem solījumiem

esot jāizriet no kompetentiem un uzticamiem avotiem un tiesisko

paļāvību varot radīt tikai tādas garantijas, kas atbilst

piemērojamām tiesību normām. Ja rūpīgs un piesardzīgs komersants

var paredzēt tāda Eiropas Savienības pasākuma pieņemšanu, kas var

skart tā intereses, tad tas uz tiesiskās paļāvības aizsardzības

principu nevarot atsaukties tad, kad attiecīgais pasākums ir

pieņemts. Visbeidzot, ja Eiropas Savienības iestādes ir radījušas

tādu situāciju, kurā privātpersonai var rasties tiesiskā

paļāvība, tā tomēr varot tikt izslēgta, ja attiecīgā iestāde

pierāda, ka pastāv sevišķi svarīgas sabiedrības intereses, kas

prevalē pār skartajām privātajām interesēm.

Secinājumu

daļa