18. pants

Lai izvērtētu, vai pastāv Satversmes 105. panta

pirmajos trijos teikumos ietverto tiesību uz īpašumu

ierobežojums, nepieciešams noskaidrot, vai un kas izskatāmajā

lietā uzskatāms par īpašuma tiesību objektu un vai apstrīdētā

norma šīs tiesības ierobežo.

Pieteikuma iesniedzēja norāda, ka ar apstrīdēto normu tai

piešķirtajām tiesībām pārdot elektroenerģiju obligātā iepirkuma

ietvaros esot noteikts konkrēts termiņš, proti, 10 gadi, un

tādējādi tai esot ierobežotas Satversmes 105. panta pirmajos

trijos teikumos ietvertās tiesības uz īpašumu. Pieteikuma

iesniedzēja neesot paļāvusies uz bezgalīgi ilgu valsts atbalstu

obligātā iepirkuma komponentes formā, tomēr esot paļāvusies uz

vismaz 20 gadus ilgu atbalsta periodu, jo tiesiskais regulējums,

kas bija spēkā pirms apstrīdētās normas izdošanas, vispār neesot

paredzējis termiņu obligātā iepirkuma tiesību īstenošanai.

Ekonomikas ministrija 2009. gada 16. jūlijā pieņēma lēmumu, ar

kuru Pieteikuma iesniedzējai tika piešķirtas tiesības pārdot

koģenerācijas elektrostacijā saražoto elektroenerģiju obligātā

iepirkuma ietvaros. Secīgi 2009. gada 3. decembrī un 2012. gada

4. septembrī Ekonomikas ministrija pieņēma vēl divus lēmumus, ar

kuriem katrs iepriekšējais lēmums tika atcelts, piešķirot

Pieteikuma iesniedzējai tiesības pārdot koģenerācijas procesā

saražoto elektroenerģiju obligātā iepirkuma ietvaros jau lielākā

apmērā (sk. lietas materiālu 11. sēj. 90.-101. lp.).

Laikā, kad tika izdoti minētie administratīvie akti, tiesību

normas neparedzēja termiņu obligātā iepirkuma tiesību

īstenošanai. Proti, pirmo reizi termiņš valsts atbalsta

saņemšanai - 10 gadi - tika noteikts 2012. gada 8. septembrī, kad

stājās spēkā Noteikumu Nr. 221 53.1 punkts. Visi trīs

minētie administratīvie akti tika pieņemti, citstarp pamatojoties

uz Noteikumiem Nr. 221, un arī tajos netika noteikts termiņš

obligātā iepirkuma tiesību īstenošanai.

Atbalsta pasākumu saderības ar iekšējo tirgu izvērtēšana ir

ekskluzīva Eiropas Komisijas kompetence, un tās darbību kontrolē

Savienības tiesas (sk. Eiropas Savienības Tiesas 2020. gada 3.

marta sprieduma lietā C-75/18 "Vodafone Magyarország"

21. punktu). Eiropas Komisija 2017. gada 24. aprīlī pieņēma

lēmumu lietā SA.43140 (2015/NN), kurā norādīja, ka Latvija,

īstenojot atbalsta pasākumus pirms Eiropas Komisijas galīgā

lēmuma, nav ievērojusi LESD 108. panta 3. punktā paredzēto valsts

atbalsta īstenošanas aizliegumu (sk. Komisijas lēmuma 66.

punktu). Tomēr Komisijas lēmumā norādīts, ka tas attiecas uz

atbalstu, kas piešķirts laikposmā no 2007. gada 1. jūlija līdz

2012. gada 31. decembrim, un šajā laikposmā piešķirtais atbalsts

ir saderīgs ar iekšējo tirgu saskaņā ar LESD 107. panta 3. punkta

"c" apakšpunktu (sk. Komisijas lēmuma 6. punktu un

secinājumus). Tādējādi, lai gan Komisijas lēmumā norādīts, ka

atbalsts var tikt piešķirts tikai līdz stacijas pilnīgai

amortizācijai (sk. Komisijas lēmuma 71. punktu), būtībā ar

Komisijas lēmumu par saderīgu ar iekšējo tirgu atzīts arī tāds

atbalsts, kas tika piešķirts līdz brīdim, kad tika pieņemts

Noteikumu Nr. 221 53.1 punkts un noteikts termiņš

koģenerācijas procesā saražotās elektroenerģijas pārdošanai

obligātā iepirkuma ietvaros.

Ņemot vērā minēto, Satversmes tiesa secina, ka Pieteikuma

iesniedzēja brīdī, kad tā ieguva tiesības pārdot saražoto

elektroenerģiju obligātā iepirkuma ietvaros, varēja paļauties uz

to, ka šīs tiesības netiek ierobežotas ar kādu konkrētu termiņu,

jo termiņš vispār nebija paredzēts tolaik spēkā bijušajos

normatīvajos tiesību aktos, kā arī nebija noteikts

administratīvajos aktos, ar kuriem Pieteikuma iesniedzējai šādas

tiesības tika piešķirtas. Turklāt jāņem vērā, ka arī tāds valsts

atbalsts, kura ilgums nebija ierobežots ar konkrētu termiņu,

vēlāk ar Komisijas lēmumu tika atzīts par saderīgu ar iekšējo

tirgu. Tādējādi konkrētajos apstākļos arī prasījuma tiesības

attiecībā uz saražotās elektroenerģijas pārdošanu obligātā

iepirkuma ietvaros, kas Pieteikuma iesniedzējai piešķirtas ar

administratīvajiem aktiem, ir uzskatāmas par īpašuma tiesību

objektu Satversmes 105. panta pirmo triju teikumu izpratnē.

Pieņemot apstrīdēto normu, Ministru kabinets iepriekš minētās

tiesības ir ierobežojis, jo noteicis 10 gadu termiņu tiesībām

pārdot saražoto elektroenerģiju obligātā iepirkuma ietvaros, bet

sākotnēji nekāds termiņš normatīvajos tiesību aktos nebija

paredzēts.

Līdz ar to apstrīdētā norma

Pieteikuma iesniedzējai ierobežo Satversmes 105. panta pirmajos

trijos teikumos ietvertās tiesības uz īpašumu un tiesvedības

izbeigšanai lietā nav pamata.