17. pants

Satversmes 105. pants nosaka: "Ikvienam ir

tiesības uz īpašumu. Īpašumu nedrīkst izmantot pretēji

sabiedrības interesēm. Īpašuma tiesības var ierobežot vienīgi

saskaņā ar likumu. Īpašuma piespiedu atsavināšana sabiedrības

vajadzībām pieļaujama tikai izņēmuma gadījumos uz atsevišķa

likuma pamata pret taisnīgu atlīdzību."

Izskatāmā lieta neattiecas uz īpašuma piespiedu atsavināšanu

sabiedrības vajadzībām, tāpēc Satversmes tiesai ir jāizvērtē, vai

ar apstrīdēto normu ir ierobežotas tādas Pieteikuma iesniedzējas

pamattiesības, kas ietilpst Satversmes 105. panta pirmajos trijos

teikumos ietverto īpašuma tiesību tvērumā.

17.1. Ar tiesībām uz īpašumu Satversmes 105. panta

izpratnē saprotamas visas mantiska rakstura tiesības, kuras

persona var izlietot par labu sev un ar kurām tā var rīkoties pēc

savas gribas, tostarp personas ekonomiskās intereses, kas

saistītas ar komercdarbības veikšanu (sk., piemēram,

Satversmes tiesas 2020. gada 12. februāra sprieduma lietā Nr.

2019-05-01 17.1. punktu).

Satversmes tiesa ir atzinusi, ka tiesības uz īpašumu ietver

līgumu tiesības ar ekonomisku vērtību (sk. Satversmes tiesas

2010. gada 20. aprīļa lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr.

2009-100-03 8.2. punktu). Tiesības uz īpašumu aizsargā arī ar

Ekonomikas ministrijas izdoto administratīvo aktu un ar publisko

tirgotāju noslēgto līgumu piešķirtās tiesības pārdot saražoto

elektroenerģiju par paaugstinātu cenu (sk. Satversmes tiesas

2015. gada 3. jūlija sprieduma lietā Nr. 2014-12-01 14.1. punktu

un 2021. gada 28. maija lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā

Nr. 2020-52-01 13.1. punktu).

17.2. Atbilstoši Satversmes vienotības principam

Satversmes tiesai, lai gan izskatāmā lieta ir ierosināta par

apstrīdētās normas atbilstību vienīgi Satversmes 105. pantam,

jāņem vērā arī vispārējie tiesību principi un citās Satversmes

normās ietvertās tiesības, tostarp Satversmes 1. panta tvērumā

ietilpstošais no demokrātiskas tiesiskas valsts pamatnormas

atvasinātais tiesiskās paļāvības aizsardzības princips (sk.

Satversmes tiesas 2018. gada 18. decembra sprieduma lietā

2016-04-03 18.3. punktu). Tiesiskās paļāvības aizsardzības

princips prasa aizsargāt paļāvību, kas personai radusies uz

noteiktu tās tiesību saglabāšanu vai īstenošanu (sk.

Satversmes tiesas 2010. gada 15. aprīļa sprieduma lietā Nr.

2009-88-01 15. punktu).

Tiesiskās paļāvības aizsardzības principam var būt nozīme,

nosakot arī to, vai apstrīdētā norma skar tādas tiesības, kas

uzskatāmas par īpašuma tiesību objektu Satversmes 105. panta

pirmo triju teikumu izpratnē, jo šā panta tvērumā ietilpst arī

tādas mantiska rakstura tiesības, uz kurām personai ir radusies

tiesiskā paļāvība (sal. sk. Satversmes tiesas 2018. gada 18.

decembra sprieduma lietā Nr. 2016-04-03 18.5. punktu). Arī

Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir atzinusi: lai konstatētu, vai

tiesības uz īpašumu ir ierobežotas, nozīme var būt tiesiskās

paļāvības aizsardzības principam (sk., piemēram, Eiropas

Cilvēktiesību tiesas 1995. gada 20. novembra sprieduma lietā

"Pressos Compania Naviera S.A. and Others v. Belgium",

pieteikums Nr. 17849/91, 31. punktu).

Apstrīdētā norma attiecas uz valsts atbalstu elektroenerģijas

ražotājam obligātā iepirkuma sistēmas ietvaros. Obligātā

iepirkuma sistēma ir valsts atbalsta mehānisms, atbilstoši kuram

ar attiecīgas atļaujas saņemšanu elektroenerģijas ražotājam tiek

piešķirtas tiesības pārdot elektroenerģiju par noteiktu tarifu

(sk. Satversmes tiesas 2022. gada 27. oktobra sprieduma lietā

Nr. 2021-31-0103 20. punktu). Latvijā valsts atbalsts

obligātā iepirkuma veidā tiek īstenots, ievērojot prasības, kas

izriet no Eiropas Savienības tiesību aktiem vai nu saistībā ar

elektroenerģijas ražošanu koģenerācijā, vai arī elektroenerģijas

ražošanu, izmantojot atjaunīgos energoresursus (sal. sk.

Satversmes tiesas 2019. gada 18. aprīļa sprieduma lietā Nr.

2018-16-03 10. punktu).

Latvijai, apzinoties Satversmes 68. panta otrajā daļā ietverto

Eiropas Savienības tiesību pārākumu un pieņemot un piemērojot

nacionālās tiesību normas, ir jāņem vērā demokrātiju stiprinoši

Eiropas Savienības tiesību akti un Eiropas Savienības Tiesas

judikatūrā nostiprinātā to interpretācija (sal. sk. Satversmes

tiesas 2019. gada 6. marta sprieduma lietā Nr. 2018-11-01 16.2.

punktu). Eiropas Savienības Tiesa ir atzinusi, ka tad, kad

dalībvalstis nosaka pasākumus Eiropas Savienības tiesību

īstenošanai, tām jāievēro arī tiesiskās paļāvības aizsardzības

princips. Tiesības atsaukties uz šo principu ir ikvienam tiesību

subjektam, kuram kāda valsts iestāde radījusi pamatotas cerības,

kas balstītas uz konkrētiem solījumiem (sal. sk. Eiropas

Savienības Tiesas 2019. gada 11. jūlija sprieduma apvienotajās

lietās C-180/18 u. c. "Agrenergy" 28., 29. un 31.

punktu).

Tādējādi izskatāmajā lietā, nosakot to, vai ar apstrīdēto

normu ir ierobežotas tādas Pieteikuma iesniedzējas tiesības, kas

ietilpst Satversmes 105. panta pirmajos trijos teikumos ietverto

tiesību uz īpašumu tvērumā, nozīme ir arī tiesiskās paļāvības

aizsardzības principam.