17. punkts

1Satversmes 105. pants nosaka: "Ikvienam ir

2tiesības uz īpašumu. Īpašumu nedrīkst izmantot pretēji

3sabiedrības interesēm. Īpašuma tiesības var ierobežot vienīgi

4saskaņā ar likumu. Īpašuma piespiedu atsavināšana sabiedrības

5vajadzībām pieļaujama tikai izņēmuma gadījumos uz atsevišķa

6likuma pamata pret taisnīgu atlīdzību."

7Izskatāmā lieta neattiecas uz īpašuma piespiedu atsavināšanu

8sabiedrības vajadzībām, tāpēc Satversmes tiesai ir jāizvērtē, vai

9ar apstrīdēto normu ir ierobežotas tādas Pieteikuma iesniedzējas

10pamattiesības, kas ietilpst Satversmes 105. panta pirmajos trijos

11teikumos ietverto īpašuma tiesību tvērumā.

1217.1. Ar tiesībām uz īpašumu Satversmes 105. panta

13izpratnē saprotamas visas mantiska rakstura tiesības, kuras

14persona var izlietot par labu sev un ar kurām tā var rīkoties pēc

15savas gribas, tostarp personas ekonomiskās intereses, kas

16saistītas ar komercdarbības veikšanu (sk., piemēram,

17Satversmes tiesas 2020. gada 12. februāra sprieduma lietā Nr.

182019-05-01 17.1. punktu).

19Satversmes tiesa ir atzinusi, ka tiesības uz īpašumu ietver

20līgumu tiesības ar ekonomisku vērtību (sk. Satversmes tiesas

212010. gada 20. aprīļa lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr.

222009-100-03 8.2. punktu). Tiesības uz īpašumu aizsargā arī ar

23Ekonomikas ministrijas izdoto administratīvo aktu un ar publisko

24tirgotāju noslēgto līgumu piešķirtās tiesības pārdot saražoto

25elektroenerģiju par paaugstinātu cenu (sk. Satversmes tiesas

262015. gada 3. jūlija sprieduma lietā Nr. 2014-12-01 14.1. punktu

27un 2021. gada 28. maija lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā

28Nr. 2020-52-01 13.1. punktu).

2917.2. Atbilstoši Satversmes vienotības principam

30Satversmes tiesai, lai gan izskatāmā lieta ir ierosināta par

31apstrīdētās normas atbilstību vienīgi Satversmes 105. pantam,

32jāņem vērā arī vispārējie tiesību principi un citās Satversmes

33normās ietvertās tiesības, tostarp Satversmes 1. panta tvērumā

34ietilpstošais no demokrātiskas tiesiskas valsts pamatnormas

35atvasinātais tiesiskās paļāvības aizsardzības princips (sk.

36Satversmes tiesas 2018. gada 18. decembra sprieduma lietā

372016-04-03 18.3. punktu). Tiesiskās paļāvības aizsardzības

38princips prasa aizsargāt paļāvību, kas personai radusies uz

39noteiktu tās tiesību saglabāšanu vai īstenošanu (sk.

40Satversmes tiesas 2010. gada 15. aprīļa sprieduma lietā Nr.

412009-88-01 15. punktu).

42Tiesiskās paļāvības aizsardzības principam var būt nozīme,

43nosakot arī to, vai apstrīdētā norma skar tādas tiesības, kas

44uzskatāmas par īpašuma tiesību objektu Satversmes 105. panta

45pirmo triju teikumu izpratnē, jo šā panta tvērumā ietilpst arī

46tādas mantiska rakstura tiesības, uz kurām personai ir radusies

47tiesiskā paļāvība (sal. sk. Satversmes tiesas 2018. gada 18.

48decembra sprieduma lietā Nr. 2016-04-03 18.5. punktu). Arī

49Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir atzinusi: lai konstatētu, vai

50tiesības uz īpašumu ir ierobežotas, nozīme var būt tiesiskās

51paļāvības aizsardzības principam (sk., piemēram, Eiropas

52Cilvēktiesību tiesas 1995. gada 20. novembra sprieduma lietā

53"Pressos Compania Naviera S.A. and Others v. Belgium",

54pieteikums Nr. 17849/91, 31. punktu).

55Apstrīdētā norma attiecas uz valsts atbalstu elektroenerģijas

56ražotājam obligātā iepirkuma sistēmas ietvaros. Obligātā

57iepirkuma sistēma ir valsts atbalsta mehānisms, atbilstoši kuram

58ar attiecīgas atļaujas saņemšanu elektroenerģijas ražotājam tiek

59piešķirtas tiesības pārdot elektroenerģiju par noteiktu tarifu

60(sk. Satversmes tiesas 2022. gada 27. oktobra sprieduma lietā

61Nr. 2021-31-0103 20. punktu). Latvijā valsts atbalsts

62obligātā iepirkuma veidā tiek īstenots, ievērojot prasības, kas

63izriet no Eiropas Savienības tiesību aktiem vai nu saistībā ar

64elektroenerģijas ražošanu koģenerācijā, vai arī elektroenerģijas

65ražošanu, izmantojot atjaunīgos energoresursus (sal. sk.

66Satversmes tiesas 2019. gada 18. aprīļa sprieduma lietā Nr.

672018-16-03 10. punktu).

68Latvijai, apzinoties Satversmes 68. panta otrajā daļā ietverto

69Eiropas Savienības tiesību pārākumu un pieņemot un piemērojot

70nacionālās tiesību normas, ir jāņem vērā demokrātiju stiprinoši

71Eiropas Savienības tiesību akti un Eiropas Savienības Tiesas

72judikatūrā nostiprinātā to interpretācija (sal. sk. Satversmes

73tiesas 2019. gada 6. marta sprieduma lietā Nr. 2018-11-01 16.2.

74punktu). Eiropas Savienības Tiesa ir atzinusi, ka tad, kad

75dalībvalstis nosaka pasākumus Eiropas Savienības tiesību

76īstenošanai, tām jāievēro arī tiesiskās paļāvības aizsardzības

77princips. Tiesības atsaukties uz šo principu ir ikvienam tiesību

78subjektam, kuram kāda valsts iestāde radījusi pamatotas cerības,

79kas balstītas uz konkrētiem solījumiem (sal. sk. Eiropas

80Savienības Tiesas 2019. gada 11. jūlija sprieduma apvienotajās

81lietās C-180/18 u. c. "Agrenergy" 28., 29. un 31.

82punktu).

83Tādējādi izskatāmajā lietā, nosakot to, vai ar apstrīdēto

84normu ir ierobežotas tādas Pieteikuma iesniedzējas tiesības, kas

85ietilpst Satversmes 105. panta pirmajos trijos teikumos ietverto

86tiesību uz īpašumu tvērumā, nozīme ir arī tiesiskās paļāvības

87aizsardzības principam.