7. pants

Pieaicinātā persona - Būvniecības valsts

kontroles birojs - uzskata, ka apstrīdētās normas atbilst

Satversmes 105. pantam.

Izmaksas par obligātā iepirkuma komponenti sedzot

galalietotāji. Tādējādi elektroenerģijas obligātais iepirkums

darbojoties nevis kā investīciju finansējums elektrostacijas

izveidei un darbības nodrošināšanai, bet gan kā garantēts

maksājums elektrostacijas darbības laikā. Līdz ar to visus

riskus, tostarp tos, kas saistīti ar elektrostacijas izveidi un

likumīgu darbību, uzņemoties komersants.

Tiesības pārdot elektroenerģiju obligātā iepirkuma ietvaros

esot valsts atbalsts, kas ražotājam sniedzot zināmas

priekšrocības un zināmā mērā ierobežojot konkurenci. Tiesības

saņemt šo atbalstu neesot absolūtas, bet esot priekšrocība, kas

izmantojama tikai ar tādu nosacījumu, ka tiesību normās noteiktie

priekšnoteikumi ir izpildīti pēc būtības.

Tiesiskās paļāvības aizsardzības princips neizslēdzot iespēju

grozīt pastāvošu tiesisko regulējumu. Tomēr likumdevējam, grozot

tiesību normas, vajagot ņemt vērā tās tiesības, uz kuru

saglabāšanu vai īstenošanu personai var būt izveidojusies

paļāvība. Taču izskatāmajā gadījumā Pieteikuma iesniedzējai pēc

būtības netiekot atņemtas tiesības veikt konkrētā veida

uzņēmējdarbību, proti, tā joprojām esot tiesīga pārdot

elektroenerģiju brīvajā tirgū.

Apstrīdētās normas esot izdotas tādā procedūrā, kas atbilstot

labas likumdošanas principam, jo esot notikušas konsultācijas ar

nozares pārstāvjiem, kā arī Noteikumu Nr. 221 anotācijā esot

pamatota obligātā iepirkuma termiņa noteikšanas

nepieciešamība.

Ar apstrīdētajām normām esot sabiedrības interesēs novērsts

obligātā iepirkuma komponentes neierobežots pieaugums un tādējādi

nodrošināts tas, ka elektroenerģijas galalietotāji saņem

elektroenerģiju par pamatotām cenām. Līdz ar to apstrīdētajās

normās ietvertais pamattiesību ierobežojums esot piemērots tā

leģitīmā mērķa sasniegšanai.

Valsts atbalsta pieejamība esot atkarīga gan no ražotāja

rīcības, gan politiskajiem lēmumiem, gan citiem apstākļiem,

tostarp Eiropas Savienības tiesībām. Ražotāja paļaušanās uz

nemainīgu vai nezināmi ilgu stabilu finanšu plūsmu neesot

aizsardzības vērta.