Par Ministru kabineta 2009. gada 22. decembra noteikumu Nr. 1605 "Noteikumi par valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta un apbedīšanas pabalsta apmēru, tā pārskatīšanas kārtību un pabalstu piešķiršanas un izmaksas kārtību" 2. punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 1. pantam, 91. panta otrajam teikumam un 109. pantam

garantē iedzīvotājiem tiesības uz stabilu un

1prognozējamu, kā arī efektīvu, taisnīgu un ilgtspējīgu sociālo

2nodrošinājumu (sk. Satversmes tiesas 2020. gada 25. jūnija

3sprieduma lietā Nr. 2019-24-03 17.2. punktu).

4Konkretizējot Satversmes 109. pantā ietverto sociālā

5nodrošinājuma jēdzienu, Satversmes tiesa norādījusi, ka ar to ir

6saprotami dažādi sociālā atbalsta pasākumi (sal. sk.

7Satversmes tiesas 2004. gada 26. marta sprieduma lietā Nr.

82003-22-01 7. punktu). Valstij ir rīcības brīvība to metožu

9un mehānismu izvēlē, ar kādiem sociālās tiesības īstenojamas un

10aizsargājamas (sk. Satversmes tiesas 2011. gada 18. februāra

11sprieduma lietā Nr. 2010‑29‑01 14. punktu).

12Satversmes tiesa ir secinājusi, ka likumdevējam ir pienākums

13noteikt valsts sociālās drošības sistēmas tiesisko regulējumu un

14tā pieņemtajiem lēmumiem jābūt atbilstošiem vispārējiem tiesību

15principiem. Tātad, ja valsts īpaša sociālā nodrošinājuma iespēju

16ir paredzējusi likumā, Satversmes 109. pants prasa, lai valsts

17rīcība šajā jautājumā atbilstu no demokrātiskas tiesiskas valsts

18pamatnormas atvasinātajiem vispārējiem tiesību principiem

19(sal. sk. Satversmes tiesas 2017. gada 15. jūnija sprieduma

20lietā Nr. 2016-11-01 14. punktu un 2019. gada 16. maija sprieduma

21lietā Nr. 2018-21-01 13.3. punktu). Turklāt valstij

22neatkarīgi no tās ekonomiskās situācijas saglabājas noteikts

23pienākumu kopums sociālo tiesību jomā, un no šiem pienākumiem

24atkāpties valsts nav tiesīga (sal. sk. Satversmes tiesas 2011.

25gada 19. decembra sprieduma lietā Nr. 2011‑03‑01 15.1.

26punktu).

27Lai personas varētu īstenot tiesības uz sociālo nodrošinājumu,

28likumdevējs dažādos normatīvajos aktos ir paredzējis pasākumus,

29kas vērsti uz likumā "Par sociālo drošību" noteiktās

30sociālās drošības sistēmas izveidi. Šajā sistēmā ietilpst sociālā

31apdrošināšana, valsts sociālie pabalsti, kā arī sociālās

32palīdzības pabalsti un sociālie pakalpojumi (sk. Satversmes

33tiesas 2020. gada 25. jūnija sprieduma lietā Nr. 2019-24-03 18.2.

34punktu). Valsts sociālā nodrošinājuma pabalsts ir likumdevēja

35ieviests sociālās drošības sistēmas pasākums. Tātad valsts

36rīcībai attiecībā uz šo pabalstu ir jāatbilst vispārējiem tiesību

37principiem, tostarp Satversmes 91. pantā ietvertajiem

38vienlīdzības un diskriminācijas aizlieguma principiem.

3920.3. Satversmes 91. pants nosaka: "Visi cilvēki

40Latvijā ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā. Cilvēka tiesības

41tiek īstenotas bez jebkādas diskriminācijas." Satversmes 91.

42pantā ir ietverti divi savstarpēji cieši saistīti principi:

43vienlīdzības princips - panta pirmajā teikumā - un

44diskriminācijas aizlieguma princips - otrajā teikumā (sk.

45Satversmes tiesas 2005. gada 14. septembra sprieduma lietā Nr.

462005-02-0106 9.3. punktu).

4720.3.1. Vienlīdzības principa uzdevums ir nodrošināt,

48lai tiktu īstenota tāda tiesiskas valsts prasība kā likuma

49aptveroša ietekme uz visām personām un lai likums tiktu piemērots

50bez jebkādām privilēģijām (sk. Satversmes tiesas 2010. gada 2.

51februāra sprieduma lietā Nr. 2009-46-01 7. punktu). Tomēr

52vienlīdzības princips pieļauj un pat prasa atšķirīgu attieksmi

53pret personām, kuras atrodas atšķirīgos apstākļos, kā arī pieļauj

54atšķirīgu attieksmi pret personām, kuras atrodas vienādos

55apstākļos, ja tai ir objektīvs un saprātīgs pamats (sal. sk.

56Satversmes tiesas 2005. gada 13. maija sprieduma lietā Nr.

572004‑18-0106 secinājumu daļas 13. punktu). Noskaidrojot, vai

58tiesību norma nav pretrunā ar vienlīdzības principu, Satversmes

59tiesa ņem vērā tiesību nozari, kurā ietilpst apstrīdētā norma

60(sk. Satversmes tiesas 2005. gada 11. novembra sprieduma lietā

61Nr. 2005-08-01 5. punktu).

62Savukārt diskriminācijas aizlieguma princips papildina,

63precizē un palīdz piemērot vienlīdzības principu konkrētās

64situācijās. Diskriminācijas aizlieguma būtība un mērķis ir

65novērst personas pamattiesību ierobežojumus un izskaust

66nevienlīdzīgu attieksmi, ja tā balstīta uz kādu nepieļaujamu

67kritēriju (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2019. gada 7.

68novembra sprieduma lietā Nr. 2018‑25‑01 16. punktu).

6920.3.2. Kritēriji, uz kuriem tiek balstīta atšķirīga

70attieksme, ir dažādi. Atkarībā gan no attiecīgā kritērija

71rakstura, gan arī konkrētās lietas faktiskajiem apstākļiem var

72atšķirties kritērija izmantošanas attaisnojamības iespēja. Proti,

73pastāv tādi kritēriji, kuru izmantošana nav attaisnojama, kā arī

74tādi kritēriji, kuru izmantošanu noteiktos gadījumos var

75attaisnot (sal. sk. Satversmes tiesas 2018. gada 29. jūnija

76sprieduma lietā Nr. 2017-28-0306 9. punktu).

77Satversmes 91. panta tekstā nav minēti kritēriji, uz kuru

78pamata diskriminācija ir aizliegta. Satversmes tiesa,

79konkretizējot Satversmes 91. panta saturu, jau ir norādījusi, ka

80šādi kritēriji var būt, piemēram, dzimums, rase, nacionālā

81piederība, reliģiskā pārliecība, piederība pie noteiktas sociālās

82grupas. Lai noteiktu, kuri kritēriji ietilpst Satversmes 91.

83panta saturā, Satversmes normas konkretizējamas citstarp

84kopsakarā ar starptautiskajos cilvēktiesību dokumentos

85ietvertajām normām, meklējot tādu risinājumu, kas nodrošinātu šo

86normu savstarpēju harmoniju (sal. sk. Satversmes tiesas 2019.

87gada 7. novembra sprieduma lietā Nr. 2018‑25‑01 17.

88punktu).

8920.3.3. Starptautiskā pakta par ekonomiskajām,

90sociālajām un kultūras tiesībām (turpmāk - Pakts) 2. panta otrajā

91daļā invaliditāte nav tieši minēta kā diskriminācijas kritērijs.

92Šī norma nosaka: "Šā pakta dalībvalstis apņemas garantēt,

93lai šajā paktā pasludinātās tiesības tiktu īstenotas bez jebkādas

94diskriminācijas - neatkarīgi no rases, ādas krāsas, dzimuma,

95valodas, reliģijas, politiskās vai citas pārliecības, tautības

96vai sociālās izcelšanās, mantiskā stāvokļa, dzimšanas vai citiem

97apstākļiem." Ekonomisko, sociālo un kultūras tiesību

98komitejas 1994. gada 9. decembra Vispārējā komentārā Nr. 5 par

99personām ar invaliditāti norādīts, ka invaliditāte ir viens no

100"citiem apstākļiem", kas minēti Pakta 2. panta otrajā

101daļā. Pakts attiecas uz pilnīgi visiem sabiedrības locekļiem, un

102personām ar invaliditāti ir visas Paktā noteiktās tiesības.

103Turklāt valstīm savu iespēju robežās ir jāveic atbilstoši

104pasākumi, lai ļautu personām ar invaliditāti bez jebkādiem

105šķēršļiem baudīt Paktā noteiktās tiesības (sk.: Committee on

106Economic, Social and Cultural Rights, General Comment No 5:

107Persons with Disabilities, 9 December 1994, U.N. Doc. E/1995/22,

108para 5).

109Konvencija par personu ar invaliditāti tiesībām (turpmāk -

110Konvencija) Latvijai ir saistoša kopš 2010. gada 31. marta.

111Konvencija par diskrimināciju invaliditātes dēļ atzīst jebkāda

112veida nošķiršanu, izslēgšanu vai ierobežošanu invaliditātes dēļ,

113kuras mērķis ir traucēt vai pilnībā nepieļaut visu politisko,

114ekonomisko, sociālo, kultūras, pilsonisko vai citu cilvēktiesību

115un pamatbrīvību atzīšanu, izmantošanu vai īstenošanu vienlīdzīgi

116ar citiem vai kurai ir tādas sekas (sk. Konvencijas 2.

117pantu). Konvencijas 5. panta otrā daļa aizliedz

118diskrimināciju invaliditātes dēļ. Saskaņā ar šā panta ceturto

119daļu īpašie pasākumi, kas ir nepieciešami, lai paātrinātu vai

120sasniegtu personu ar invaliditāti vienlīdzību, nav uzskatāmi par

121diskrimināciju. Savukārt Konvencijas 28. pants nosaka dalībvalstu

122pienākumu bez diskriminācijas īstenot personu ar invaliditāti

123sociālās tiesības.

124Konvencijas 3. pantā kā viens no principiem minēta iespēju

125vienlīdzība. Personu ar invaliditāti tiesību komiteja norādījusi,

126ka Konvencijas pamatā ir iekļaujošās vienlīdzības (angļu val.

127- inclusive equality) modelis, kas paredz visaptverošu

128vienlīdzības izpratni vairākās dimensijās, citstarp attiecībā uz

129taisnīgu līdzekļu pārdali un personu ar invaliditāti līdzdalību

130sabiedriskajos procesos, lai nodrošinātu šo personu pilnīgu

131iekļaušanu sabiedrībā (sk.: Committee on the Rights of Persons

132with Disabilities, General Comment No 6 (2018) on equality and

133non-discrimination, 26 April 2018, U.N.Doc. CRPD/C/GC/6, para

13411).

135Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir atzinusi, ka Eiropas Cilvēka

136tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 14. pantā minēto

137atšķirīgās attieksmes kritēriju uzskaitījums nav izsmeļošs un šīs

138normas tvērumā ietilpst arī diskriminācija uz invaliditātes

139pamata. Atsaucoties uz Eiropas Padomes Parlamentārās asamblejas

1402003. gada 29. janvārī pieņemto rekomendāciju 1592 (2003), kas

141vērsta uz personu ar invaliditāti pilnīgu iekļaušanu sabiedrībā,

142un Konvenciju, Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir secinājusi, ka

143Eiropā un visā pasaulē pastāv vienprātība par nepieciešamību

144aizsargāt personas ar invaliditāti no diskriminējošas attieksmes

145(sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2009. gada 30. aprīļa

146sprieduma lietā "Glor v. Switzerland", pieteikums Nr.

14713444/04, 53. un 80. punktu). Invaliditāte kā

148diskriminācijas kritērijs izriet arī no Sociālās hartas.

149Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk - Pamattiesību

150harta) 21. panta pirmā daļa kā diskriminācijas kritēriju citstarp

151nosaka invaliditāti: "Aizliegta jebkāda veida

152diskriminācija, tostarp diskriminācija dzimuma, rases, ādas

153krāsas, etniskās vai sociālās izcelsmes, ģenētisko īpatnību,

154valodas, reliģijas vai pārliecības, politisko vai jebkuru citu

155uzskatu dēļ, diskriminācija saistībā ar piederību pie nacionālās

156minoritātes, diskriminācija īpašuma, izcelsmes, invaliditātes,

157vecuma vai dzimumorientācijas dēļ." Saskaņā ar Pamattiesību

158hartas 26. pantu Eiropas Savienība atzīst un ievēro personu ar

159invaliditāti tiesības izmantot pasākumus, kas paredzēti, lai

160nodrošinātu šo personu neatkarību, sociālo un profesionālo

161integrāciju un dalību sabiedrības dzīvē.

162Tādējādi, ņemot vērā Latvijai saistošās starptautiskās

163cilvēktiesību normas, invaliditāte ir atzīstama par vienu no tiem

164Satversmes 91. panta saturā ietilpstošajiem kritērijiem, uz kuru

165pamata diskriminācija ir aizliegta. Turklāt personas ar

166invaliditāti ir īpaši aizsargājama personu grupa un valstij

167citstarp ir jāīsteno arī īpaši pasākumi, lai nodrošinātu šīm

168personām vienlīdzīgas iespējas un likumiskās brīvības.

16920.3.4. Satversmes tiesa ir secinājusi, ka

170cilvēktiesības nosaka diskriminācijas aizliegumu personas vecuma

171dēļ. Tomēr atšķirīga attieksme vecuma dēļ var būt attaisnojama,

172ja attiecīgās valsts tiesību kontekstā tā ir objektīvi un

173saprātīgi pamatota ar leģitīmu mērķi un ja šā mērķa sasniegšanas

174līdzekļi ir atbilstīgi un nepieciešami (sal. sk. Satversmes

175tiesas 2003. gada 20. maija sprieduma lietā Nr. 2002-21-01

176secinājumu daļas 1. punktu).

177Ekonomisko, sociālo un kultūras tiesību komitejas 1995. gada

1788. decembra Vispārējā komentārā Nr. 6 par senioru ekonomiskajām,

179sociālajām un kultūras tiesībām norādīts, ka no Pakta neizriet

180vispārējs aizliegums noteikt atšķirīgu attieksmi uz vecuma pamata

181un atsevišķos gadījumos atšķirīgu attieksmi pret senioriem var

182atzīt par attaisnojamu, taču dalībvalstīm ir jāvelta īpaša

183uzmanība tam, lai tiktu veicinātas un aizsargātas senioru

184ekonomiskās, sociālās un kultūras tiesības (sk.:

185Committee on Economic, Social and Cultural Rights, General

186Comment No 6: The Economic, Social and Cultural Rights of Older

187Persons, 8 December 1995, U.N.Doc. E/1996/22, paras 12 and

18813). Ar ANO Ģenerālās asamblejas 1991. gada 16. decembra

189rezolūciju 46/91 apstiprinātajos Principos par attieksmi pret

190senioriem uzsvērta nepieciešamība veicināt viņu neatkarību,

191iesaistīšanos sabiedrības dzīvē, pašizpausmi, kā arī rūpes par

192senioriem un cieņpilnu attieksmi pret šo personu grupu.

193Eiropas Cilvēktiesību tiesa atzinusi, ka vecums ir Eiropas

194Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 14.

195panta tvērumā ietilpstošs kritērijs (sk. Eiropas Cilvēktiesību

196tiesas 2017. gada 25. jūlija sprieduma lietā "Carvalho Pinto

197de Sousa Morais v. Portugal", pieteikums Nr. 17484/15, 45.

198punktu). Savukārt Pamattiesību hartas 21. pantā vecums ir

199tieši minēts kā diskriminācijas kritērijs, bet 25. pantā

200noteikts, ka Eiropas Savienība atzīst un ievēro senioru tiesības

201dzīvot cienīgu un neatkarīgu dzīvi un piedalīties sabiedriskajā

202un kultūras dzīvē.

203Tiesību doktrīnā uzsvērts, ka diskriminācijas aizliegums

204vecuma dēļ balstās uz mūsdienu tiesībfilozofisko atziņu, ka visi

205cilvēka mūža posmi ir vienvērtīgi. Tādēļ īpašu vecuma grupu,

206piemēram, senioru, aizsardzība sociālu iemeslu dēļ ir pieļaujama

207un nepieciešama (sk.: Levits E. 91. panta komentārs.

208Grām.: Balodis R. (zin. red.) Latvijas Republikas Satversmes

209komentāri. VIII nodaļa. Cilvēka pamattiesības. Rīga: Latvijas

210Vēstnesis, 2011, 112. lpp.).

211Tādējādi arī vecums ir uzskatāms par vienu no Satversmes 91.

212panta saturā ietilpstošajiem kritērijiem un valstij ir atbilstoši

213jārūpējas par senioriem, citstarp sekmējot viņu sociālo

214iekļaušanu un mazinot viņu sociālo atstumtību.

21520.4. Ja ir apstrīdēta tiesību normas atbilstība

216vairākām Satversmes normām, tad Satversmes tiesai, ņemot vērā

217izskatāmās lietas būtību, ir jānosaka efektīvākā pieeja šīs

218atbilstības izvērtēšanai (sk., piemēram, Satversmes tiesas

2192017. gada 8. marta sprieduma lietā Nr. 2016-07-01 14.2.

220punktu).

221Izvērtējot apstrīdēto normu, ir jāņem vērā tas, ka šī norma

222nosaka valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta apmēru divām personu

223grupām, uz kurām attiecināmi Satversmes 91. panta saturā

224ietilpstoši kritēriji: pirmkārt, īpaši aizsargājamai personu

225grupai - personām ar invaliditāti - un, otrkārt, senioriem, par

226kuriem valstij ir atbilstoši jārūpējas. Savukārt lietas

227pamatjautājums, proti, jautājums par valsts sociālā nodrošinājuma

228pabalsta apmēru, ietilpst sociālo tiesību jomā. Tāpēc Satversmes

229tiesa, citstarp ņemot vērā Latvijai saistošās starptautiskās

230cilvēktiesību normas, izvērtēs apstrīdētās normas atbilstību

231Satversmes 91. pantā ietvertajiem vienlīdzības un diskriminācijas

232aizlieguma principiem kopsakarā ar Satversmes 1. un 109.

233pantu.

23421. Ņemot vērā to, ka abi Satversmes 91. pantā

235ietvertie principi ir cieši saistīti un panta otrajā teikumā

236ietvertais diskriminācijas aizlieguma princips papildina pirmajā

237teikumā ietverto vienlīdzības principu, Satversmes tiesa izvērtēs

238apstrīdētās normas atbilstību visam Satversmes 91. pantam. Tātad

239Satversmes tiesai jānoskaidro:

2401) vai un kuras personas (personu grupas) atrodas vienādos un

241pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos;

2422) vai apstrīdētā norma paredz vienādu vai atšķirīgu attieksmi

243pret šīm personām;

2443) vai šāda attieksme ir noteikta ar normatīvajos aktos

245paredzētā kārtībā pieņemtu tiesību normu;

2464) vai šāda attieksme ir attaisnojama, proti, vai tai ir

247objektīvs un saprātīgs pamats (sal. sk., piemēram, Satversmes

248tiesas 2019. gada 7. novembra sprieduma lietā Nr. 2018-25-01 18.

249punktu).

25022. Lai konstatētu, vai un kuras personu grupas atrodas

251vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos, ir

252jānoskaidro valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta būtība un tā

253saņēmēju loks.

25422.1. Valsts sociālie pabalsti ir sociālās drošības

255sistēmas daļa. Pabalstu likuma 2. pants noteic, ka valsts

256sociālie pabalsti ir vienreizējs vai regulāri izmaksājams valsts

257atbalsts naudas izmaksu veidā, kas tiek piešķirts pie noteiktām

258iedzīvotāju grupām piederīgām personām situācijās, kad tām

259nepieciešami papildu izdevumi vai kad šīs personas nespēj gūt

260ienākumus.

261Saskaņā ar Pabalstu likuma 13. panta pirmo daļu "[v]alsts

262sociālā nodrošinājuma pabalstu piešķir personai, kurai nav

263tiesību saņemt valsts pensiju (izņemot apgādnieka zaudējuma

264pensiju invalīdam) vai apdrošināšanas atlīdzību sakarā ar

265nelaimes gadījumu darbā vai arodslimību, ja persona:

2661) nav nodarbināta (nav uzskatāma par darba ņēmēju vai

267pašnodarbināto saskaņā ar likumu "Par valsts sociālo

268apdrošināšanu") un ir sasniegusi vecumu, kāds saskaņā ar

269likumu "Par valsts pensijām" noteikts personai, lai tā

270iegūtu tiesības uz vecuma pensiju. Šīm personām valsts sociālā

271nodrošinājuma pabalstu piešķir uz mūžu;

2722) atzīta par invalīdu un pārsniegusi 18 gadu vecumu. Šīm

273personām valsts sociālā nodrošinājuma pabalstu piešķir uz

274noteikto invaliditātes laiku."

275No šīs tiesību normas izriet, ka tiesību uz valsts sociālā

276nodrošinājuma pabalstu nav senioriem, kuri ir nodarbinātie -

277darba ņēmēji vai pašnodarbinātie saskaņā ar likumu "Par

278valsts sociālo apdrošināšanu" - un attiecīgi gūst ienākumus,

279piemēram, darba samaksas vai ienākumu no saimnieciskās darbības

280formā. Savukārt personas ar invaliditāti ir tiesīgas saņemt

281pabalstu arī tad, ja tās pabalsta saņemšanas laikā ir

282nodarbinātas.

283Tātad visas personas, kurām saskaņā ar Pabalstu likuma 13.

284panta pirmās daļas 1. un 2. punktu ir tiesības uz valsts sociālā

285nodrošinājuma pabalstu, var sagrupēt šādi:

2861) personas ar invaliditāti, kuras pabalsta saņemšanas laikā

287ir nodarbinātas un gūst ienākumus;

2882) personas ar invaliditāti, kuras pabalsta saņemšanas laikā

289nav nodarbinātas un negūst ienākumus;

2903) seniori, kuri pabalsta saņemšanas laikā nav nodarbināti un

291negūst ienākumus.

292Saskaņā ar Labklājības ministrijas sniegto informāciju valsts

293sociālā nodrošinājuma pabalsts 2020. gada janvārī bija piešķirts

29419 707 personām ar invaliditāti, no kurām nodarbināta bija 5421

295persona, kā arī 1711 senioriem (sk. lietas materiālu 3. sēj.

29638. lp.). Tātad ievērojams skaits - gandrīz 16 tūkstoši -

297pabalsta saņēmēju nebija nodarbināti un neguva ienākumus.

29822.2. Lietas dalībnieki un pieaicinātās personas

299izteikuši dažādus, pat pretrunīgus viedokļus par valsts sociālā

300nodrošinājuma pabalsta mērķi. Tiesībsargs norādījis, ka ar šo

301pabalstu būtu jānodrošina personas pamatvajadzības. Savukārt

302Ministru kabineta un Labklājības ministrijas pārstāves tiesas

303sēdē norādīja, ka pabalsta mērķis ir sniegt papildu atbalstu

304konkrētai personu grupai noteiktā dzīves situācijā, kad šīm

305personām rodas papildu izdevumi, taču pabalsta mērķis nav segt

306konkrētas personas pamatvajadzības.

307Latvijas Pensionāru federācijas priekšsēdētāja, bijusī Saeimas

308deputāte un Sociālo un darba lietu komisijas priekšsēdētāja Aija

309Barča tiesas sēdē norādīja, ka pabalsts ieviests ar mērķi

310aizvietot iztikas līdzekļu avotu nestrādājošai personai (sk.

3112020. gada 3. jūnija tiesas sēdes stenogrammu lietas materiālu 4.

312sēj. 40. un 41. lp.). Arī Saeimas 2010. gada 4. marta sēdē,

313kad otrajā lasījumā tika apspriests likumprojekts "Grozījumi

314Valsts sociālo pabalstu likumā", deputāte Dagnija Staķe,

315runājot Sociālo un darba lietu komisijas vārdā, norādīja, ka

316valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta mērķis, tāpat kā

317invaliditātes pensijas mērķis, ir aizvietot tā saņēmēja ienākumus

318(sk. 9. Saeimas 2010. gada 4. marta sēdes

319stenogrammu).

320Savukārt nodibinājuma "APEIRONS" pārstāve Daina

321Podziņa tiesas sēdē uzsvēra, ka nodarbinātie un nenodarbinātie

322pabalsta saņēmēji, proti, tie, kuri ienākumus gūst, un tie, kuri

323negūst, atrodas atšķirīgā situācijā (sk. 2020. gada 9. jūnija

324tiesas sēdes stenogrammu lietas materiālu 4. sēj. 76. un 79.

325lp.).

326Satversmes tiesa secina, ka lietas dalībnieku un pieaicināto

327personu atšķirīgie argumenti par pabalsta mērķi sniegti attiecībā

328uz dažādām pabalsta saņēmēju grupām. Proti, Ministru kabineta un

329Labklājības ministrijas argumenti attiecas galvenokārt uz

330nodarbinātiem pabalsta saņēmējiem. Savukārt tiesībsarga, tāpat

331arī vairāku pieaicināto personu, tostarp nodibinājuma

332"APEIRONS", biedrības "EAPN-Latvia", Jāņa

333Lazdiņa un Aijas Riebas, argumenti attiecas lielākoties uz tiem

334pabalsta saņēmējiem, kuri nav nodarbināti un negūst

335ienākumus.

336Pabalsta saņēmējiem - personām ar invaliditāti, kuras ir

337nodarbinātas un tādējādi gūst ienākumus, - pabalsts ir papildu

338atbalsts, kuru persona var izlietot pēc saviem ieskatiem. Līdz ar

339to šajā gadījumā pabalsts uzskatāms par īpašo pasākumu, ar kuru

340valsts sekmē personu ar invaliditāti dzīves kvalitātes

341paaugstināšanos un sociālo iekļaušanu. No tiesas sēdē Ministru

342kabineta un Labklājības ministrijas pārstāvju paustajiem

343viedokļiem izriet, ka tieši šāds arī, viņuprāt, ir valsts sociālā

344nodrošinājuma pabalsta mērķis un būtība.

345Tomēr ne katrai personai ar invaliditāti ir iespēja būt

346nodarbinātai un gūt ienākumus. Šādu iespēju var liegt objektīvi

347iemesli - funkcionāli traucējumi, kas noved pie darbspēju zuduma,

348kā arī tas apstāklis, ka darba tirgus ir ierobežots un nav

349speciāli piemērots personām ar invaliditāti. Savukārt senioriem

350pabalsts tiek izmaksāts vienīgi tādā gadījumā, ja viņi nav

351nodarbinātie. Šīm personām pabalsts ir pamata iztikas līdzekļu

352avots, kam visupirms jākalpo pamatvajadzību apmierināšanai.

35322.3. Termins "pamatvajadzības" primāri tiek

354lietots saistībā ar personai sniegto sociālo palīdzību. Saskaņā

355ar Sociālās palīdzības likuma 4. panta pirmajā daļā un 32. pantā

356noteikto sociālā palīdzība personai tiek sniegta, pamatojoties uz

357tās individuālo vajadzību un resursu novērtējumu, un ir vērsta uz

358personas pamatvajadzību nodrošināšanu.

359Satversmes tiesa ir secinājusi: lai dzīvotu tādu dzīvi, kas

360atbilstu cilvēka cieņai, personai ir jāspēj nodrošināt sev vismaz

361pārtiku, apģērbu, mājokli un medicīnisko palīdzību - visu to, kas

362ir nepieciešams elementāras izdzīvošanas garantēšanai jebkuram

363cilvēkam, kā arī iespēju izmantot savas tiesības uz

364pamatizglītību. Tāpat personai jābūt iespējai piedalīties

365sociālajā, politiskajā un kultūras dzīvē, tādējādi nodrošinot sev

366pilnvērtīga sabiedrības locekļa statusu (sal. sk. Satversmes

367tiesas 2020. gada 25. jūnija sprieduma lietā Nr. 2019‑24-03 17.3.

368punktu). Savukārt attiecībā uz sociāli neapdrošinātām

369personām ar invaliditāti Satversmes tiesa ir atzinusi, ka šo

370personu tiesības uz sociālo nodrošinājumu tiek īstenotas vienā no

371alternatīviem veidiem: saņemot valsts sociālā nodrošinājuma

372pabalstu vai atrodoties pilnā valsts apgādībā. Atrašanās pilnā

373valsts apgādībā nozīmē to, ka persona atrodas no valsts

374pamatbudžeta finansētā iestādē, kura tiesību normās paredzētajā

375kārtībā nodrošina personas pamatvajadzību apmierināšanu (sk.

376Satversmes tiesas 2012. gada 21. jūnija sprieduma lietā Nr.

3772011-20-01 12.1. un 14. punktu).

378Satversmes tiesa piekrīt tiesībsarga viedoklim, ka

379nenodarbinātiem pabalsta saņēmējiem pabalsts primāri kalpo

380pamatvajadzību apmierināšanai. Situācijā, kad valsts sociālā

381nodrošinājuma pabalsts tā saņēmējam ir pamata iztikas līdzekļu

382avots, visupirms tas tiks izmantots pamatvajadzību

383apmierināšanai. Tātad nenodarbinātie un nodarbinātie pabalsta

384saņēmēji atrodas atšķirīgos apstākļos.

385Tādējādi likumdevējs tiesības saņemt valsts sociālā

386nodrošinājuma pabalstu ir attiecinājis uz vairākām atšķirīgos

387apstākļos esošām personu grupām: pirmkārt, uz nodarbinātiem

388pabalsta saņēmējiem - personām ar invaliditāti - un, otrkārt, uz

389nenodarbinātiem pabalsta saņēmējiem - personām ar invaliditāti un

390senioriem. Turklāt gan nenodarbinātās personas ar invaliditāti,

391gan seniori uzskatāmi par tādām personu grupām, kas faktiskās

392situācijas un tiesiskās aizsardzības ziņā atrodas atšķirīgos

393apstākļos un savstarpēji nav salīdzināmas. Šīs grupas Satversmes

39491. panta ietvarā vērtējamas atsevišķi, jo uz katru no tām

395attiecas cits šīs normas saturā ietilpstošs kritērijs.

39623. No apstrīdētās normas izriet, ka valsts sociālā

397nodrošinājuma pabalsta apmērs personām ar invaliditāti kopš

398bērnības ir 122,69 euro mēnesī, pārējām personām ar

399invaliditāti - 80 euro mēnesī, bet senioriem - 64,03

400euro mēnesī.

401Saskaņā ar Noteikumu Nr. 1605 2.1 punktu personām

402ar I invaliditātes grupu pabalsta apmērs tiek noteikts,

403piemērojot koeficientu 1,3, bet personām ar II invaliditātes

404grupu - koeficientu 1,2. Tādējādi Noteikumos Nr. 1605 ir noteikts

405atšķirīgs pabalsta apmērs senioriem un personām ar invaliditāti,

406kā arī personām ar invaliditāti atkarībā no invaliditātes grupas.

407Taču ne apstrīdētā norma, nedz arī kāda cita tiesību norma

408nediferencē pabalsta apmēru atkarībā no tā, vai pabalsts tā

409saņēmējam ir galvenais iztikas līdzekļu avots vai arī tikai

410papildu iztikas līdzekļu avots, jo viņš ir nodarbināts un gūst

411ienākumus. Tātad Ministru kabinets, nosakot valsts sociālā

412nodrošinājuma pabalsta apmēru, nav ņēmis vērā to, vai šā pabalsta

413saņēmējs ir nodarbināts un gūst ienākumus.

414Tādējādi ar apstrīdēto normu ir

415pieļauta vienāda attieksme pret atšķirīgos apstākļos esošām

416personu grupām.

41724. Vienāda attieksme pret atšķirīgā situācijā esošām

418personu grupām var tikt noteikta saskaņā ar likumu (sal.

419sk. Satversmes tiesas 2018. gada 28. jūnija sprieduma lietā

420Nr. 2017-28-0306 14. punktu). Vārds "likums" nav

421interpretējams gramatiski un aptver ne tikai Saeimas pieņemtus

422likumus to formālajā nozīmē, bet arī citus ārējos normatīvos

423aktus, ja vien tie:

4241) izdoti, pamatojoties uz likumu un ievērojot normatīvajos

425aktos paredzēto kārtību;

4262) ir publicēti un publiski pieejami atbilstoši normatīvo aktu

427prasībām;

4283) ir pietiekami skaidri formulēti, lai persona varētu izprast

429no tiem izrietošo tiesību un pienākumu saturu un paredzēt to

430piemērošanas sekas, kā arī nodrošina aizsardzību pret to

431patvaļīgu piemērošanu (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2018.

432gada 18. decembra sprieduma lietā Nr. 2016-04-03 20.

433punktu).

434Lietas dalībnieki un pieaicinātās personas nav apšaubījuši to,

435ka apstrīdētā norma atbilst minētajām prasībām. Noteikumi Nr.

4361605 ir publicēti un publiski pieejami atbilstoši normatīvo aktu

437prasībām, kā arī pietiekami skaidri formulēti.

438Noteikumos Nr. 1605 ir norādīts, ka tie izdoti citstarp

439saskaņā ar Pabalstu likuma 15. panta pirmo daļu, kas noteic, ka

440valsts sociālo pabalstu apmēru un pārskatīšanas kārtību nosaka

441šis likums un Ministru kabinets. Tātad likumdevējs ir pilnvarojis

442Ministru kabinetu noteikt valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta

443apmēru likumdevēja noteiktajiem pabalsta saņēmējiem. Savukārt

444tas, vai Ministru kabinets, izdodot apstrīdēto normu, ir

445ievērojis tam Saeimas piešķirto pilnvarojumu, izvērtējams,

446noskaidrojot, vai ar apstrīdēto normu noteiktā vienādā attieksme

447pret atšķirīgos apstākļos esošām personu grupām ir pieļaujama pēc

448būtības.

449Tādējādi tas, vai vienādā attieksme pret atšķirīgos apstākļos

450esošām personu grupām ir noteikta ar normatīvajos aktos paredzētā

451kārtībā pieņemtu tiesību normu, tiks noskaidrots, vērtējot, vai

452ar apstrīdēto normu noteiktā attieksme ir attaisnojama, proti,

453vai tai ir objektīvs un saprātīgs pamats.

45425. Satversmes tiesa ir secinājusi, ka likumdevējam ir

455pienākums izstrādāt tādas normas, kas paredz atšķirīgu attieksmi

456pret personām, kuras atrodas atšķirīgos apstākļos, ja vien nav

457kādu saprātīgu un objektīvu iemeslu to nedarīt (sal. sk.

458Satversmes tiesas 2015. gada 23. novembra sprieduma lietā Nr.

4592015‑10‑01 15. punktu).

460Savukārt tiesību doktrīnā atzīts, ka gadījumā, ja divās

461dažādās situācijās konstatēta vienāda attieksme, tā uzskatāma par

462prettiesisku vienlīdzības principa pārkāpumu tad, ja šī vienādā

463attieksme ir patvaļīga, tas ir, noteikta bez jebkāda saprātīga

464pamatojuma. Likumdevējam šādā gadījumā ir pienākums attiecīgo

465attieksmi mainīt, nosakot diferencētāku regulējumu katrai

466atšķirīgajai situācijai (sk.: Levits E. 91. panta

467komentārs. Grām.: Balodis R. (zin. red.) Latvijas

468Republikas Satversmes komentāri. VIII nodaļa. Cilvēka

469pamattiesības. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2011, 117.

470lpp.).

471Vērtējot to, vai vienādā attieksme pret atšķirīgos apstākļos

472esošām personu grupām ir attaisnojama, proti, vai tai ir

473objektīvs un saprātīgs pamats, izskatāmajā lietā vērā ņemams tas,

474ka apstrīdētā norma attiecas, pirmkārt, uz nenodarbinātām

475personām ar invaliditāti, proti, īpaši aizsargājamu personu

476grupu, kuras vienlīdzīgo iespēju, un likumisko brīvību

477nodrošināšanai valstij ir jāveic īpaši pasākumi, un, otrkārt, uz

478senioriem, par kuriem valstij ir atbilstoši jārūpējas. Turklāt

479abas šīs personu grupas uzskatāmas par tādām, kas īpaši pakļautas

480nabadzības un sociālās atstumtības riskam.

48125.1. Tiesību doktrīnā ir atzīts, ka tiesības uz

482sociālo nodrošinājumu ir jo īpaši būtiskas gadījumā, kad persona

483pati nevar nodrošināt sev pietiekamu dzīves standartu, jo

484bezdarba, vecuma vai invaliditātes dēļ nestrādā un nenopelna sev

485iztiku (sk.: Rodriguez-Pinzón D., Martin C. The International

486Human Rights Status of Elderly Persons. American University

487International Law Review, 2003, Vol. 18, Issue 4, p.

488958).

489Nabadzības un sociālās atstumtības riskam īpaši ir pakļautas

490personas, kurām dažādu sociālu vai ekonomisku faktoru,

491diskriminācijas vai piederības pie noteiktas sociālās grupas dēļ,

492ir ierobežotas iespējas gūt ienākumus, kas nepieciešami, lai

493nodrošinātu savu pamatvajadzību apmierināšanu. Valsts kontrole

494arī atzinusi, ka valstī nepieciešams pilnveidot sadarbības

495mehānismu vienotai un koordinētai sociālās iekļaušanas politikas

496uzraudzībai. Turklāt, neveicot kompleksus pasākumus nabadzības

497vai sociālās atstumtības riskam pakļauto iedzīvotāju vajadzību

498apmierināšanai, būtiski uzlabojumi nav sagaidāmi (sk. Valsts

499kontroles revīzijas ziņojumu "Vai valstī īstenotā sociālās

500iekļaušanas politika sasniedz tai izvirzītos mērķus nabadzības

501mazināšanas jomā?", 2020, 11. un 39. lpp.).

502Uz Latvijā pastāvošajām problēmām nabadzības un sociālās

503atstumtības mazināšanas jomā norādījušas arī dažādas

504starptautiskās organizācijas. Tā, piemēram, Eiropas Sociālo

505tiesību komiteja ir atzinusi, ka situācija Latvijā neatbilst

506Sociālās hartas 30. pantam. Šī norma paredz tiesības uz

507aizsardzību pret trūkumu un sociālo nevienlīdzību, kā arī valsts

508pienākumu veikt vispārējus un koordinētus pasākumus sistēmas

509ietvaros, lai personas un to ģimenes, kas dzīvo trūkumā vai ir

510pakļautas riskam dzīvot trūkumā vai sociālās nevienlīdzības

511apstākļos, nodrošinātu galvenokārt ar darbu, dzīvesvietu,

512apmācību, izglītību, kultūru un sociālo un medicīnisko aprūpi.

513Komiteja secinājusi, ka Latvijā nav visaptverošas un koordinētas

514pieejas nabadzības un sociālās atstumtības mazināšanai, kā arī

515norādījusi, ka daudzu personu ar invaliditāti un senioru rīcībā

516esošie iztikas līdzekļi ir būtiski zemāki par nabadzības slieksni

517(sk.: European Committee of Social Rights, Conclusions 2017:

518Articles 3, 11, 12, 13, 14, 23 and 30 of the European Social

519Charter, January 2018, p. 664). Savā ziņojumā par Latvijas

520nepieņemtajiem Sociālās hartas noteikumiem Eiropas Sociālo

521tiesību komiteja rekomendējusi Latvijai atzīt par saistošu arī

522Sociālās hartas 23. pantu, kas nosaka senioru tiesības uz sociālo

523aizsardzību (sk.: European Committee of Social Rights, First

524report on the non-accepted provisions of the European Social

525Charter by Latvia, September 2018, p. 20).

526Savukārt Personu ar invaliditāti tiesību komiteja 2017. gadā

527paudusi bažas par personām ar invaliditāti piešķirto sociālo

528pabalstu un pensiju apmēru. Komiteja citstarp Latvijai rekomendē

529nodrošināt pienācīgu dzīves līmeni personām ar invaliditāti un to

530ģimenēm, tostarp garantējot, ka sociālās aizsardzības un

531nabadzības mazināšanas programmās tiek ņemtas vērā ar

532invaliditāti saistītās papildu izmaksas (sk.: Committee on the

533Rights of Persons with Disabilities, Concluding Observations on

534the initial report of Latvia, 28 August 2017, U.N.Doc.

535CRPD/C/LVA/1, paras 48 and 49).

53625.2. Nabadzības un sociālās atstumtības mazināšana ir

537izvirzīta par vienu no prioritārajiem mērķiem Eiropas Savienības

538stratēģijā "Eiropa 2020", kā arī Latvijas Nacionālajā

539reformu programmā šīs stratēģijas īstenošanai. Arī Latvijas

540ilgtermiņa un vidēja termiņa politikas plānošanas dokumentos

541izvirzīta šāda prioritāte. 2010. gadā pieņemtajā Latvijas

542ilgtspējīgas attīstības stratēģijā līdz 2030. gadam norādīts: lai

543pilnībā izmantotu savā rīcībā esošo cilvēkkapitālu, valstij

544jāstrādā pie nabadzības, sociālās atstumtības un

545sociālekonomiskās nevienlīdzības strukturālo cēloņu novēršanas,

546radot visiem sabiedrības locekļiem vienlīdzīgas iespējas

547iesaistīties sabiedriskajos, ekonomiskajos un kultūras procesos

548(sk. Latvijas ilgtspējīgas attīstības stratēģijas līdz 2030.

549gadam 106. punktu).

550Latvijas mērķi attiecībā uz nabadzības mazināšanu ir noteikti

551arī Nacionālajā attīstības plānā 2014.-2020. gadam. Arī ar

552Saeimas 2020. gada 2. jūlija lēmumu apstiprinātajā Nacionālajā

553attīstības plānā 2020.-2027. gadam kā viens no rīcības virzieniem

554prioritātes "Stipras ģimenes, veseli un aktīvi cilvēki"

555ietvaros paredzēta sociālā iekļaušana, citstarp mazinot

556nabadzību, materiālo nenodrošinātību un ienākumu nevienlīdzību,

557īpaši nabadzības riskam visvairāk pakļauto iedzīvotāju - personu

558ar invaliditāti un senioru - vidū (sk.: Nacionālais attīstības

559plāns 2020.-2027., 25. un 28. lpp.).

560Koordinējošais rīcībpolitikas dokuments nabadzības riska

561mazināšanai un šim riskam visvairāk pakļauto iedzīvotāju sociālās

562situācijas uzlabošanai ir Labklājības ministrijas izstrādātā un

563ar Ministru kabineta 2014. gada 30. oktobra rīkojumu Nr. 619

564apstiprinātā koncepcija "Par minimālā ienākuma līmeņa

565noteikšanu" (turpmāk - Koncepcija). Tajā konstatēts, ka

566Latvijā jau ilgstoši saglabājas relatīvi augsts nabadzības risks,

567jo iedzīvotāju minimālie ienākumi gan no algota darba, gan

568sociālās drošības sistēmas, tostarp valsts sociālā nodrošinājuma

569pabalsta, nav pietiekami, lai mazinātu nabadzību valstī. Kā viena

570no problēmjomām Koncepcijā atzīmēta valsts un pašvaldību sniegtā

571atbalsta mērķētības trūkums. Tāpat uzsvērta nepieciešamība

572pilnveidot atbalstu trūcīgākajiem iedzīvotājiem. Savukārt starp

573galvenajām mērķgrupām, kuru atbalsta pasākumus nepieciešams

574pilnveidot, minētas personas ar invaliditāti un seniori. Šo

575personu situāciju citstarp bija plānots uzlabot, izvērtējot

576valsts un pašvaldību ieviesto atbalsta pasākumu mērķi un

577efektivitāti.

578Ar Ministru kabineta 2019. gada 22. augusta rīkojumu Nr. 408

579tika apstiprināts politikas plānošanas dokuments "Plāns

580minimālo ienākumu atbalsta sistēmas pilnveidošanai 2020.-2021.

581gadam" (turpmāk - Plāns). Tas ir īstermiņa plānošanas

582dokuments, kas tika izstrādāts, lai noteiktu konkrētus pasākumus

583pakāpeniskai Koncepcijas īstenošanai. Ar šiem pasākumiem plānots

584pilnveidot minimālo ienākumu atbalsta sistēmu, lai palielinātu

585ienākuma atbalstu nabadzības un ienākumu nevienlīdzības riskiem

586visvairāk pakļautajām sabiedrības grupām. Viens no Plānā

587paredzētajiem pasākumiem ir 2020. gada pirmajā pusgadā palielināt

588valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta bāzes apmēru līdz 99

589euro.

590Arī Deklārācijā par Artura Krišjāņa Kariņa vadītā Ministru

591kabineta iecerēto darbību ietverts mērķis pakāpeniski pilnveidot

592minimālo ienākumu atbalsta sistēmu, citstarp palielinot valsts

593sociālā nodrošinājuma pabalstu, tostarp personām ar invaliditāti,

594un veicot pabalsta ikgadēju indeksāciju ar patēriņa cenu indeksu.

595Tāpat plānots sadarbībā ar pašvaldībām pārskatīt sociālās

596palīdzības sistēmu, lai nodrošinātu iedzīvotājiem adekvātu

597atbalstu un vienlaikus motivētu cilvēkus uzlabot savu situāciju

598un iesaistīties darba tirgū (sk. Deklarācijas par Artura

599Krišjāņa Kariņa vadītā Ministru kabineta iecerēto darbību 111.

600punktu).

601Tādējādi dažādos valsts politikas plānošanas dokumentos

602nabadzības riskam pakļauto personu, tostarp nenodarbinātu personu

603ar invaliditāti un senioru, situācijas uzlabošana ietverta kā

604viena no valsts prioritātēm.

605Noteikumu Nr. 603 anotācijā norādīts, ka to izstrādāšanas

606pamats ir Plāns, kurā paredzēta valsts sociālā nodrošinājuma

607pabalsta apmēra palielināšana (sk. Ministru kabineta

608noteikumu projekta "Grozījumi Ministru kabineta 2009. gada

60922. decembra noteikumos Nr. 1605 "Noteikumi par valsts

610sociālā nodrošinājuma pabalsta un apbedīšanas pabalsta apmēru, tā

611pārskatīšanas kārtību un pabalstu piešķiršanas un izmaksas

612kārtību"" anotāciju, 2. lpp.). Satversmes tiesa jau

613secināja, ka apstrīdētā norma nosaka atšķirīgu pabalsta apmēru

614dažādām personu grupām, taču nediferencē šo apmēru atkarībā no

615tā, vai pabalsta saņēmējs ir nodarbināts vai nav (sk. šā

616sprieduma 23. punktu).

617Lai noskaidrotu, vai ar apstrīdēto normu noteiktā vienādā

618attieksme ir attaisnojama, Satversmes tiesa katras pabalsta

619saņēmēju grupas, proti, nenodarbināto personu ar invaliditāti un

620senioru, situāciju vērtēs atsevišķi, jo abas šīs grupas atrodas

621atšķirīgos apstākļos.

62226. Valsts īpašie pasākumi personu ar invaliditāti

623vienlīdzīgo iespēju un likumisko brīvību nodrošināšanai izpaužas

624kā zināmu priekšrocību noteikšana šīm personām, lai mazinātu

625vēsturiski vai sistēmiski radušos tiesību ierobežojumus. Šādi

626pasākumi ietver, piemēram, dažāda veida informācijas un atbalsta

627programmas, resursu, aprūpes un palīglīdzekļu piešķiršanu,

628pasākumus nodarbinātības jomā. Pārsvarā tie ir pagaidu rakstura

629pasākumi, taču dažkārt nepieciešami arī pastāvīgi īpašie

630pasākumi, ņemot vērā konkrēto situāciju un apstākļus, citstarp

631nozīmīgas problēmas vai strukturālas barjeras sabiedrībā (sk.:

632Committee on the Rights of Persons with Disabilities, General

633Comment No 6 (2018) on equality and non-discrimination, 26 April

6342018, U.N.Doc. CRPD/C/GC/6, paras 25(c) and 28).

635Satversmes tiesa secina, ka valsts īstenotajiem pasākumiem

636jābūt visaptverošiem un vērstiem uz personu ar invaliditāti

637vienlīdzīgo iespēju un likumisko brīvību nodrošināšanu. Tādējādi

638tiek veicināta personu ar invaliditāti sociālā iekļaušana, kā arī

639mazināta nabadzība un sociālā atstumtība, sekmējot iekļaujošās

640vienlīdzības mērķu sasniegšanu.

64126.1. Ministru kabinets atbildes rakstā un pieaicinātās

642personas, tostarp Labklājības ministrija un Tieslietu ministrija,

643savos rakstveida viedokļos, kā arī tiesas sēdē uzsvēra, ka

644apstrīdētajā normā noteiktais pabalsta apmērs nevar tikt aplūkots

645atrauti no pārējiem valsts un pašvaldību sociālā atbalsta

646pasākumiem, kas tiek nodrošināti personām ar invaliditāti. Šo

647pasākumu mērķis neesot aizstāt pabalstu, bet tie atvieglojot

648personas iespējas stiprināt savu finansiālo kapacitāti un radot

649tiešu, pozitīvu ietekmi uz ikdienas vajadzību nodrošināšanu

650(sk. lietas materiālu 1. sēj. 65. un 74. lp., 2. sēj. 38. un

651139. lp.).

652Papildus valsts sociālā nodrošinājuma pabalstam nenodarbinātai

653personai ar invaliditāti ir pieejami arī citi valsts un

654pašvaldību atbalsta pasākumi. Šāda persona var saņemt citus

655regulāri izmaksājamos vai vienreizējos noteiktās situācijās

656izmaksājamos valsts sociālos pabalstus, piemēram, ģimenes valsts

657pabalstu, bērna piedzimšanas pabalstu. Persona ar invaliditāti

658var saņemt arī pabalstu transporta izdevumu kompensēšanai, ja tai

659ir apgrūtināta pārvietošanās, īpašās kopšanas pabalstu smagu

660funkcionālo traucējumu gadījumā, kā arī pabalstu par asistenta

661izmantošanu personai ar I grupas redzes invaliditāti.

662Ja personai noteikts trūcīgas vai maznodrošinātas personas

663statuss, tā var saņemt dažādus valsts un pašvaldību atbalsta

664pasākumus gan monetārā, gan pakalpojumu un atvieglojumu veidā.

665Saskaņā ar Sociālās palīdzības likuma 35. panta pirmo un otro

666daļu pašvaldība var izmaksāt šādus sociālās palīdzības pabalstus:

667pabalstu GMI līmeņa nodrošināšanai, dzīvokļa pabalstu, kā arī

668pabalstu krīzes situācijā. Savukārt šā panta trešā daļa noteic:

669ja ir apmierināts pamatots pašvaldības iedzīvotāju pieprasījums

670pēc pabalsta GMI līmeņa nodrošināšanai un dzīvokļa pabalsta,

671pašvaldība, izvērtējot personas ienākumus, ir tiesīga no

672pašvaldības pamatbudžeta izmaksāt arī citus pabalstus personas

673pamatvajadzību apmierināšanai.

674Personām ar invaliditāti pieejami arī citi valsts un

675pašvaldības nodrošināti atbalsta pasākumi un atvieglojumi,

676piemēram, asistenta pakalpojumi izglītības iestādē, tehniskie

677palīglīdzekļi, surdotulka pakalpojumi, Nodarbinātības valsts

678aģentūras un Sociālās integrācijas valsts aģentūras sniegtie

679pakalpojumi. Tādējādi valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta

680saņēmējiem - nenodarbinātām personām ar invaliditāti - ir

681paredzēta virkne dažāda veida valsts un pašvaldības sniegtu

682sociālās drošības sistēmas pasākumu.

68326.2. Satversmes tiesa secina: katrs sociālās drošības

684sistēmas pasākums, kas pieejams nenodarbinātām personām ar

685invaliditāti, ir nozīmīgs, tomēr katram no šiem pasākumiem ir

686savs mērķis.

687No Labklājības ministrijas sniegtās informācijas izriet, ka

688nodarbināti ir tikai 27,5 procenti no pabalsta saņēmējiem -

689personām ar invaliditāti (sk. lietas materiālu 3. sēj. 38.

690lp.). Savukārt pieaicinātā persona Aija Rieba norāda, ka no

691viņas pētījuma izlasē ietvertajiem pabalsta saņēmējiem gandrīz 70

692procentiem ir piešķirts trūcīgas personas statuss (sk. lietas

693materiālu 2. sēj. 123. lp.). Satversmes tiesa ir secinājusi,

694ka trūcīgām personām pieejamo valsts sociālo pabalstu mērķis ir

695sniegt atbalstu pie noteiktām iedzīvotāju grupām piederīgām

696personām konkrētās situācijās un tie nav vērsti uz personas

697pamatvajadzību apmierināšanu. Tāpēc šādu pabalstu esība pati par

698sevi neapliecina to, ka likumdevējs būtu nodrošinājis trūcīgām

699personām iespēju izmantot sociālās tiesības vismaz minimālā

700apmērā. Savukārt sociālās palīdzības ietvaros personu tiesības

701saņemt sociālo atbalstu ir atšķirīgas un atkarīgas no

702pašvaldības, kurā persona deklarējusi savu dzīvesvietu (sal.

703sk. Satversmes tiesas 2020. gada 25. jūnija sprieduma lietā Nr.

7042019-24-03 22.5. punktu).

705Turklāt Ministru kabineta noteiktais GMI līmenis šobrīd ir 64

706euro, bet apstrīdētajā normā noteiktais zemākais valsts

707sociālā nodrošinājuma pabalsta apmērs personām ar invaliditāti -

70880 euro. Tādējādi nenodarbinātam valsts sociālā

709nodrošinājuma pabalsta saņēmējam pabalsts GMI līmeņa

710nodrošināšanai var tikt piešķirts vienīgi tādā gadījumā, ja viņš

711dzīvo pašvaldībā, kas ir noteikusi augstāku GMI līmeni par valsts

712noteikto. Tiesības noteikt augstāku GMI līmeni 2018. gadā

713izmantojušas 27 pašvaldības jeb 22,7 procenti no visām

714pašvaldībām (sk. Satversmes tiesas 2020. gada 25. jūnija

715sprieduma lietā Nr. 2019-24-03 18.1. punktu).

716Satversmes tiesa, vērtējot GMI līmeņa atbilstību Satversmei,

717ir secinājusi, ka personas pamatvajadzību apmierināšanai

718nepieciešamo izdevumu, kā arī sociālo pakalpojumu un normatīvajos

719aktos noteikto atvieglojumu novērtējums, kas ļautu pārliecināties

720par to, cik lielā mērā šādi atbalsta pasākumi sasniedz mērķgrupas

721vajadzības un ļauj nodrošināt ikvienai personai iespēju dzīvot

722tādu dzīvi, kas atbilst cilvēka cieņai, valstī nav veikts

723(sal. sk. Satversmes tiesas 2020. gada 25. jūnija sprieduma

724lietā Nr. 2019-24-03 22.4. un 22.5. punktu). Šis secinājums

725izskatāmajā lietā attiecināms arī uz pabalsta saņēmējiem -

726nenodarbinātām personām ar invaliditāti. No lietas materiāliem un

727arī tiesas sēdē paustajiem viedokļiem neizriet, ka Latvijā būtu

728veikts visaptverošs novērtējums par nenodarbinātām personām ar

729invaliditāti pieejamo valsts un pašvaldību atbalsta pasākumu

730atbilstību šo personu vienlīdzīgo iespēju un likumisko brīvību

731nodrošināšanai, tostarp to, cik lielā mērā šīs personas var

732apmierināt savas pamatvajadzības. Arī Personu ar invaliditāti

733tiesību komiteja ir norādījusi uz tādu datu trūkumu, kas attiecas

734uz nabadzības apstākļos dzīvojošām personām ar invaliditāti

735(sk.: Committee on the Rights of Persons with Disabilities,

736Concluding Observations on the initial report of Latvia, 28

737August 2017, U.N.Doc. CRPD/C/LVA/1, para 48).

73826.3. Vērtējot Ministru kabineta noteikto GMI līmeni,

739Satversmes tiesa arī secināja, ka no cilvēka cieņā balstītas

740sociāli atbildīgas valsts principa izriet Ministru kabineta

741pienākums noteikt šo līmeni pēc pamatotas un argumentētas

742metodes, jo tikai tādā veidā iespējams pārliecināties par to, ka

743tas kalpo cilvēka cieņas aizsardzībai, sociālās nevienlīdzības

744mazināšanai un valsts ilgtspējīgai attīstībai. Proti, valstij

745sava izvēle jābalsta uz konstitucionāli pamatotiem apsvērumiem un

746pierādījumos balstītu metodoloģiju (sal. sk. Satversmes tiesas

7472020. gada 25. jūnija sprieduma lietā Nr. 2019-24-03 19.2. un

74822.4. punktu).

749Noteikumu Nr. 603 projekta anotācijā norādīts, ka, pārskatot

750valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta apmēru, plānots palielināt

751valsts sniegto finansiālo atbalstu vienai no nabadzības un

752sociālās atstumtības riskam visvairāk pakļautajām sabiedrības

753grupām - personām ar invaliditāti. Tomēr valsts fiskālās telpas

754ierobežojumu dēļ Ministru kabinets nav pilnā apmērā izpildījis

755Plānā paredzēto (sk. Ministru kabineta noteikumu

756projekta "Grozījumi Ministru kabineta 2009. gada 22.

757decembra noteikumos Nr. 1605 "Noteikumi par valsts sociālā

758nodrošinājuma pabalsta un apbedīšanas pabalsta apmēru, tā

759pārskatīšanas kārtību un pabalstu piešķiršanas un izmaksas

760kārtību"" anotāciju, 1. un 2. lpp.). Proti, ar

761Noteikumiem Nr. 603 pabalsta bāzes apmērs netika palielināts līdz

76299 euro, bet tika noteikts, ka personām ar III

763invaliditātes grupu tas ir 80 euro. Attiecīgi mazāki par

764Plānā paredzēto ir arī personām ar I un II invaliditātes grupu

765piešķiramā pabalsta apmēri.

766Satversmes tiesa secina, ka Ministru kabinets, nosakot valsts

767sociālā nodrošinājuma pabalsta apmēru, gadiem ilgi ir noteicis

768pabalsta apmēru atkarībā no valsts budžeta iespējām, neizvērtējot

769ekonomisko situāciju valstī un neņemot vērā Centrālās statistikas

770pārvaldes noteikto vidējo faktisko patēriņa cenu indeksu, kā tas

771paredzēts Noteikumu Nr. 1605 3. punktā. To tiesas sēdē atzina gan

772Ministru kabineta, gan Labklājības ministrijas pārstāves, un tas

773izriet arī no apstrīdētās normas izstrādes materiāliem. Tādējādi

774Ministru kabinets nav paredzējis kritērijus, kas ļautu objektīvi

775noteikt tādu pabalsta apmēru, kas kopsakarā ar citiem sociālās

776drošības sistēmas pasākumiem nodrošinātu tā saņēmēja

777pamatvajadzību apmierināšanu un ļautu viņam dzīvot tādu dzīvi,

778kas atbilst cilvēka cieņai.

77926.4. Ministru kabineta pārstāve Jana Muižniece,

780Saeimas pārstāvis Jānis Priekulis un Labklājības ministrijas

781pārstāve Elīna Celmiņa tiesas sēdē uzsvēra personas pašas

782atbildību par savu labklājību, kā arī ģimenes pienākumu rūpēties

783par savu tuvinieku - personu ar invaliditāti (sk. 2020. gada

7842. jūnija tiesas sēdes stenogrammu lietas materiālu 3. sēj. 91.,

78593., 125., 143. un 144. lp.). Savukārt nodibinājuma

786"APEIRONS" pārstāve Daina Podziņa tiesas sēdē norādīja,

787ka Latvijā izveidotā atbalsta sistēma neļauj personai ar

788invaliditāti dzīvot patstāvīgi, piemēram, atsevišķi no vecākiem,

789un tādējādi ierobežo šādas personas neatkarību un tiesības uz

790privātautonomiju (sk. 2020. gada 9. jūnija tiesas sēdes

791stenogrammu lietas materiālu 4. sēj. 77. lp.). Latvijai

792saistošās starptautiskās cilvēktiesību normas uzsver to, cik

793nozīmīga personai ar invaliditāti ir neatkarība, personīgās

794izvēles brīvība un pilnvērtīga dalība visās dzīves jomās, tostarp

795tiesības izvēlēties dzīvesvietu, proti, tiesības izvēlēties, kur

796un ar ko kopā dzīvot (sk., piemēram, Konvencijas 3. un 19.

797pantu).

798Valstij ir pienākums izveidot visaptverošu personām ar

799invaliditāti paredzētu sociālā nodrošinājuma standartu. Šim

800standartam ir jāsekmē ikvienas personas ar invaliditāti sociālā

801iekļaušana, kā arī jāmazina šādu personu un to ģimenes locekļu

802nabadzība un sociālā atstumtība neatkarīgi no tā, kurā pašvaldībā

803šīs personas dzīvo. Šobrīd valsts sociālā nodrošinājuma pabalsts

804ir vienīgais valsts piešķirtais sociālā atbalsta pasākums

805nenodarbinātu personu ar invaliditāti pamatvajadzību

806nodrošināšanai. Šis pabalsts visā valstī tiek izmaksāts pēc

807vienotiem kritērijiem visām pabalsta saņēmēju grupām neatkarīgi

808no tā, vai pabalsta saņēmēji ir vai nav nodarbināti. Satversmes

809tiesa nav guvusi apstiprinājumu tam, ka valsts sociālā

810nodrošinājuma pabalsts kopsakarā ar pārējiem pieejamiem valsts un

811pašvaldību atbalsta pasākumiem pabalsta saņēmējiem -

812nenodarbinātām personām ar invaliditāti - ļautu apmierināt vismaz

813viņu pamatvajadzības un dotu šīm personām iespēju dzīvot tādu

814dzīvi, kas atbilst cilvēka cieņai. Tādējādi nevar atzīt, ka

815valsts būtu izpildījusi savu pienākumu īstenot īpašos pasākumus

816attiecībā uz personām ar invaliditāti kā īpaši aizsargājamu

817personu grupu un sekmēt iekļaujošās vienlīdzības mērķu

818sasniegšanu.

819Satversmes tiesa secina, ka ar apstrīdēto normu pieļautā

820attieksme pret pabalsta saņēmējiem - nenodarbinātām personām ar

821invaliditāti - nav attaisnojama, proti, tai nav objektīva un

822saprātīga pamata.

82326.5. No tiesiskuma un varas dalīšanas principiem kā

824demokrātiskas tiesiskas valsts eksistences pamata, kā arī no

825racionāla likumdevēja principa izriet tas, ka Ministru kabinets

826drīkst izdot tikai tādas normas, kas sasniedz likumdevēja

827noteikto mērķi un nav pretrunā ar vispārējiem tiesību principiem

828un citām Satversmes normām, kā arī citiem likumiem. Ministru

829kabinetam, raugoties, vai tā izdotās tiesību normas atbilst

830likumdevēja piešķirtajam pilnvarojumam, jāņem vērā tas, ka

831likumdevējs pieņem savstarpēji saskaņotas tiesību normas, kas

832harmoniski darbojas visas tiesību sistēmas ietvaros (sal. sk.

833Satversmes tiesas 2020. gada 20. marta sprieduma lietā Nr.

8342019‑10‑0103 32.3.1. punktu). Tikai interpretējot likumdevēja

835doto pilnvarojumu visas tiesību sistēmas ietvarā, Ministru

836kabinets var izdot ilgtspējīgu tiesisko regulējumu, kas citstarp

837tādējādi atbilst labas likumdošanas principam (sal. sk.

838Satversmes tiesas 2019. gada 6. marta sprieduma lietā Nr.

8392018‑11‑01 18.1. punktu).

840Saeima, piešķirot Ministru kabinetam pilnvarojumu noteikt

841valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta apmēru, atbilstoši

842racionāla likumdevēja principam nevarēja būt vēlējusies, lai

843Ministru kabinets pieļauj vienādu attieksmi pret atšķirīgos

844apstākļos esošām personu grupām, proti, nodarbinātajiem un

845nenodarbinātajiem pabalsta saņēmējiem. Tādējādi Ministru

846kabinets, izdodot apstrīdēto normu, nav ievērojis likumdevēja

847pilnvarojumu. Tātad no apstrīdētās normas izrietošā attieksme

848pret nenodarbinātām personām ar invaliditāti nav noteikta ar

849normatīvajos aktos paredzētā kārtībā pieņemtu tiesību normu.

850Līdz ar to apstrīdētā norma, ciktāl

851tā nosaka valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta apmēru

852nenodarbinātām personām ar invaliditāti, neatbilst Satversmes 91.

853pantam kopsakarā ar Satversmes 1. un 109. pantu.

85427. Satversmes tiesai vēl jāizvērtē, vai no apstrīdētās

855normas izrietošā attieksme pret pabalsta saņēmējiem - senioriem -

856ir attaisnojama, proti, vai valsts ir atbilstoši rūpējusies par

857senioriem, citstarp sekmējot viņu sociālo iekļaušanu un mazinot

858nabadzību un sociālo atstumtību. To vērtējot, vērā ņemami

859Satversmes tiesas argumenti par personām ar invaliditāti

860pieejamiem sociālās drošības sistēmas pasākumiem un to ietekmi uz

861personas pamatvajadzību nodrošināšanu, ciktāl šie pasākumi

862senioriem ir pieejami un neattiecas vienīgi uz personām ar

863invaliditāti.

864Satversmes tiesa ir secinājusi, ka valstij ir jānodrošina

865senioriem iespēja dzīvot tādu dzīvi, kas atbilst cilvēka cieņai,

866tostarp iespēja aktīvi piedalīties valsts sabiedriskajā,

867sociālajā un kultūras dzīvē (sal. sk. Satversmes tiesas 2009.

868gada 21. decembra sprieduma lietā Nr. 2009-43-01 31. punktu).

869Satversme neparedz personas tiesības uz konkrētu pabalsta summu.

870Cilvēka cieņā balstītas sociāli atbildīgas valsts pienākums ir

871izveidot tādu sociālās drošības sistēmu, kas vērsta uz cilvēka

872cieņas aizsardzību, sociālās nevienlīdzības mazināšanu un valsts

873ilgtspējīgu attīstību, turklāt ne tikai formālā nozīmē, bet arī

874nodrošinot šīs atbalsta sistēmas efektīvu funkcionēšanu (sk.

875Satversmes tiesas 2020. gada 25. jūnija sprieduma lietā Nr.

8762019-24-03 19.1. punktu).

877Atšķirībā no Plānā paredzētā valsts sociālā nodrošinājuma

878pabalsta apmēra pieauguma līdz 99 euro, pabalsta apmērs

879senioriem ar Noteikumiem Nr. 603 netika palielināts un palika

880līdzšinējā līmenī - 64,03 euro. Noteikumu Nr. 603

881anotācijā norādīts, ka apsvērumi, kuru dēļ nolemts pieejamā

882finansējuma ietvaros nepalielināt pabalsta apmēru senioriem, ir

883saistīti ar to, ka viņiem nav bijusi noteikta invaliditāte un

884darbspēju zudums, tātad viņiem esot bijusi iespēja gūt

885patstāvīgus un pastāvīgus ienākumus, uzkrājot nepieciešamo

886apdrošināšanas stāžu, lai iegūtu tiesības saņemt vecuma pensiju.

887Ierobežota finansējuma apstākļos valsts esot tiesīga primāri

888atbalstu sniegt iedzīvotājiem, kuriem ir objektīvi iemesli, kas

889traucē gūt ienākumus pilnvērtīgā apmērā un nodrošināt savas

890materiālās situācijas uzlabošanos (sk. Ministru

891kabineta noteikumu projekta "Grozījumi Ministru kabineta

8922009. gada 22. decembra noteikumos Nr. 1605 "Noteikumi par

893valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta un apbedīšanas pabalsta

894apmēru, tā pārskatīšanas kārtību un pabalstu piešķiršanas un

895izmaksas kārtību"" anotāciju, 4. un 5. lpp.).

896Tādējādi pabalsta apmērs senioriem nav paaugstināts jau gandrīz

89715 gadus, kopš 2006. gada 1. janvāra, neraugoties uz valsts

898ekonomisko izaugsmi un faktisko patēriņa cenu pieaugumu šajā

899laikā.

900Satversmes tiesa ar 2020. gada 25. jūnija spriedumu lietā Nr.

9012019-24-03 atzina par neatbilstošu Satversmei Ministru kabineta

902noteikto GMI līmeni, kurš saskaņā ar Ministru kabineta 2012. gada

90318. decembra noteikumu Nr. 913 "Noteikumi par garantēto

904minimālo ienākumu līmeni" 2. punktu ir 64 euro, tātad

905faktiski tāds pats kā senioriem noteiktā valsts sociālā

906nodrošinājuma pabalsta apmērs. Satversmes tiesa citstarp atzina,

907ka tas nav pietiekami, lai segtu trūcīgas personas izdevumus kaut

908vai tikai par pārtiku (sk. Satversmes tiesas 2020. gada 25.

909jūnija sprieduma lietā Nr. 2019-24-03 22.5. un 23. punktu).

910Senioriem tiesības saņemt pabalstu GMI līmeņa nodrošināšanai ir

911tikai tādā gadījumā, ja attiecīgā pašvaldība noteikusi augstāku

912GMI līmeni par valsts noteikto. Tātad parasti seniors saņem vienu

913no šiem pabalstiem - vai nu valsts sociālā nodrošinājuma

914pabalstu, vai pabalstu GMI līmeņa nodrošināšanai - un Satversmes

915tiesas argumentus par GMI līmeņa satversmību var attiecināt arī

916uz valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta apmēru.

917Satversmes tiesa atzīst, ka valsts izveidotajai sociālās

918drošības sistēmai citstarp ir jābūt taisnīgai un jāmotivē

919darbspējīgās personas stāties darba tiesiskajās attiecībās. Tomēr

920tajos atsevišķajos gadījumos, kad persona nav varējusi uzkrāt

921likumā vecuma pensijas saņemšanai noteikto darba stāžu, valstij

922ir pienākums nodrošināt to, lai persona ar tai pieejamiem

923sociālās drošības sistēmas pasākumiem varētu apmierināt vismaz

924savas pamatvajadzības, tādējādi mazinot sociālo nevienlīdzību un

925veicinot šādu personu sociālo iekļaušanu. Turklāt jāņem vērā arī

926tas, ka pastāvošā sociālās apdrošināšanas sistēma pat

927nodarbinātajiem nesniedz vienlīdzīgas garantijas. Piemēram, kā

928tiesas sēdē norādīja Valsts kontroles pārstāve Inga Vārava,

929atsevišķām grupām piederoši nodokļu maksātāji minimālās pensijas

930slieksni varētu nesasniegt (sk. 2020. gada 3. jūnija tiesas

931sēdes stenogrammu lietas materiālu 4. sēj. 16. lp.). Tātad

932arī personas, kuras ir nodarbinātas, nākotnē var kļūt par valsts

933sociālā nodrošinājuma pabalsta saņēmējiem.

934Satversmes tiesa nav guvusi apstiprinājumu tam, ka valsts

935sociālā nodrošinājuma pabalsts kopsakarā ar citiem valsts un

936pašvaldību sociālā atbalsta pasākumiem nodrošinātu pabalsta

937saņēmēju - senioru - pamatvajadzību apmierināšanu un dotu šīm

938personām iespēju dzīvot tādu dzīvi, kas atbilst cilvēka cieņai.

939Šāda valsts attieksme neveicina senioru sociālo iekļaušanu un

940nemazina viņu sociālo atstumtību, tāpēc nav vērtējama kā

941atbilstošas rūpes par senioriem un nav attaisnojama, proti, tai

942nav objektīva un saprātīga pamata.

943Turklāt Satversmes tiesa jau secināja, ka Ministru kabinets,

944izdodot apstrīdēto normu, nav ievērojis likumdevēja pilnvarojumu

945(sk. šā sprieduma 26.5. punktu). Tātad no apstrīdētās

946normas izrietošā attieksme pret senioriem nav noteikta ar

947normatīvajos aktos paredzētā kārtībā pieņemtu tiesību normu.

948Līdz ar to apstrīdētā norma, ciktāl

949tā nosaka valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta apmēru senioriem,

950neatbilst Satversmes 91. pantam kopsakarā ar Satversmes 1. un

951109. pantu.

95228. Atbilstoši Satversmes tiesas likuma 32. panta

953trešajai daļai tiesību norma, kuru Satversmes tiesa atzinusi par

954neatbilstošu augstāka juridiska spēka tiesību normai, uzskatāma

955par spēkā neesošu no Satversmes tiesas sprieduma publicēšanas

956dienas, ja Satversmes tiesa nav noteikusi citādi. Minētā

957Satversmes tiesas likuma norma Satversmes tiesai piešķir plašu

958rīcības brīvību izlemt, no kura brīža spēku zaudē tāda norma, kas

959atzīta par neatbilstošu augstāka juridiska spēka tiesību

960normai.

961Izmantojot Satversmes tiesas likuma 32. panta trešajā daļā

962piešķirtās tiesības, Satversmes tiesai iespēju robežās jāgādā par

963to, lai situācija, kāda varētu veidoties no brīža, kad apstrīdētā

964norma zaudē spēku, neradītu personām Satversmē garantēto

965pamattiesību aizskārumu, kā arī nenodarītu būtisku kaitējumu

966valsts vai sabiedrības interesēm (sk. Satversmes tiesas 2005.

967gada 16. decembra sprieduma lietā Nr. 2005-12-0103 25. punktu un

9682015. gada 16. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2014-13-01 22.

969punktu). Proti, likums tiesai ne vien dod pilnvaras, bet arī

970uzliek atbildību par to, lai tās spriedumi sociālajā realitātē

971nodrošinātu tiesisko stabilitāti, skaidrību un mieru (sk.

972Satversmes tiesas 2009. gada 21. decembra sprieduma lietā Nr.

9732009-43-01 35.1. punktu).

974Izskatāmajā lietā jāņem vērā tas, ka apstrīdētā norma attiecas

975uz sociāli nozīmīgu jomu, proti, tā noteic valsts sociālā

976nodrošinājuma pabalsta apmēru nenodarbinātām personām ar

977invaliditāti un senioriem, kuriem nav tiesību uz valsts pensiju.

978Ja Satversmes tiesa lemtu, ka apstrīdētā norma atzīstama par

979spēkā neesošu no sprieduma pasludināšanas brīža, tad normatīvajos

980aktos vispār nebūtu noteikts pabalsta apmērs, kas liegtu šīm

981personām pabalstu izmaksāt. Tas radītu būtisku apdraudējumu

982cilvēkiem, nevis nodrošinātu sociālajā realitātē tiesisko

983stabilitāti, skaidrību un mieru.

984Lemjot par sprieduma spēku laikā, jāņem vērā arī tas, ka

985valsts budžets ir nozīmīga valsts darbības joma, pabalsta apmēra

986noteikšana ir cieši saistīta ar valsts budžetā paredzētajiem

987izdevumiem un to plānošanu un valsts budžetam ir ietekme uz

988tautsaimniecību kopumā (sal. sk. Satversmes tiesas 2020. gada

98925. jūnija sprieduma lietā Nr. 2019-24-03 25. punktu). Tādēļ

990apstrīdētās normas atzīšana par spēkā neesošu no kāda brīža

991pagātnē izraisītu tiesiskās drošības principa apdraudējumu.

992Izskatāmajā lietā ir nepieciešams un pieļaujams tas, ka

993Satversmei neatbilstošā norma vēl noteiktu laiku paliek spēkā,

994lai dotu iespēju Ministru kabinetam, ievērojot šajā spriedumā

995secināto, pieņemt jaunu tiesisko regulējumu, ievērojot katras

996pabalsta saņēmēju grupas atšķirīgos apstākļus. Tā kā attiecīgās

997izmaiņas ir iespējams saskaņot ar valsts budžetu nākamajam

998saimnieciskajam gadam, apstrīdētā norma atzīstama par spēkā

999neesošu no 2021. gada 1. janvāra.

1000Nolēmumu

1001daļa

1002Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 30.-32. pantu,

1003Satversmes tiesa

1004nosprieda:

1005atzīt Ministru kabineta 2009. gada 22. decembra

1006noteikumu Nr. 1605 "Noteikumi par valsts sociālā

1007nodrošinājuma pabalsta un apbedīšanas pabalsta apmēru, tā

1008pārskatīšanas kārtību un pabalstu piešķiršanas un izmaksas

1009kārtību" 2. punktu, ciktāl tas nosaka valsts sociālā

1010nodrošinājuma pabalsta apmēru nenodarbinātām personām ar

1011invaliditāti un senioriem, par neatbilstošu Latvijas Republikas

1012Satversmes 1., 91. un 109. pantam un spēkā neesošu no 2021. gada

10131. janvāra.

1014Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams.

1015Spriedums pasludināts Rīgā 2020. gada 9. jūlijā.

1016Spriedums stājas spēkā tā pasludināšanas brīdī.

1017Tiesas sēdes priekšsēdētāja I.

1018Ziemele