109. pants
garantē iedzīvotājiem tiesības uz stabilu un

prognozējamu, kā arī efektīvu, taisnīgu un ilgtspējīgu sociālo

nodrošinājumu (sk. Satversmes tiesas 2020. gada 25. jūnija

sprieduma lietā Nr. 2019-24-03 17.2. punktu).

Konkretizējot Satversmes 109. pantā ietverto sociālā

nodrošinājuma jēdzienu, Satversmes tiesa norādījusi, ka ar to ir

saprotami dažādi sociālā atbalsta pasākumi (sal. sk.

Satversmes tiesas 2004. gada 26. marta sprieduma lietā Nr.

2003-22-01 7. punktu). Valstij ir rīcības brīvība to metožu

un mehānismu izvēlē, ar kādiem sociālās tiesības īstenojamas un

aizsargājamas (sk. Satversmes tiesas 2011. gada 18. februāra

sprieduma lietā Nr. 2010‑29‑01 14. punktu).

Satversmes tiesa ir secinājusi, ka likumdevējam ir pienākums

noteikt valsts sociālās drošības sistēmas tiesisko regulējumu un

tā pieņemtajiem lēmumiem jābūt atbilstošiem vispārējiem tiesību

principiem. Tātad, ja valsts īpaša sociālā nodrošinājuma iespēju

ir paredzējusi likumā, Satversmes 109. pants prasa, lai valsts

rīcība šajā jautājumā atbilstu no demokrātiskas tiesiskas valsts

pamatnormas atvasinātajiem vispārējiem tiesību principiem

(sal. sk. Satversmes tiesas 2017. gada 15. jūnija sprieduma

lietā Nr. 2016-11-01 14. punktu un 2019. gada 16. maija sprieduma

lietā Nr. 2018-21-01 13.3. punktu). Turklāt valstij

neatkarīgi no tās ekonomiskās situācijas saglabājas noteikts

pienākumu kopums sociālo tiesību jomā, un no šiem pienākumiem

atkāpties valsts nav tiesīga (sal. sk. Satversmes tiesas 2011.

gada 19. decembra sprieduma lietā Nr. 2011‑03‑01 15.1.

punktu).

Lai personas varētu īstenot tiesības uz sociālo nodrošinājumu,

likumdevējs dažādos normatīvajos aktos ir paredzējis pasākumus,

kas vērsti uz likumā "Par sociālo drošību" noteiktās

sociālās drošības sistēmas izveidi. Šajā sistēmā ietilpst sociālā

apdrošināšana, valsts sociālie pabalsti, kā arī sociālās

palīdzības pabalsti un sociālie pakalpojumi (sk. Satversmes

tiesas 2020. gada 25. jūnija sprieduma lietā Nr. 2019-24-03 18.2.

punktu). Valsts sociālā nodrošinājuma pabalsts ir likumdevēja

ieviests sociālās drošības sistēmas pasākums. Tātad valsts

rīcībai attiecībā uz šo pabalstu ir jāatbilst vispārējiem tiesību

principiem, tostarp Satversmes 91. pantā ietvertajiem

vienlīdzības un diskriminācijas aizlieguma principiem.

20.3. Satversmes 91. pants nosaka: "Visi cilvēki

Latvijā ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā. Cilvēka tiesības

tiek īstenotas bez jebkādas diskriminācijas." Satversmes 91.

pantā ir ietverti divi savstarpēji cieši saistīti principi:

vienlīdzības princips - panta pirmajā teikumā - un

diskriminācijas aizlieguma princips - otrajā teikumā (sk.

Satversmes tiesas 2005. gada 14. septembra sprieduma lietā Nr.

2005-02-0106 9.3. punktu).

20.3.1. Vienlīdzības principa uzdevums ir nodrošināt,

lai tiktu īstenota tāda tiesiskas valsts prasība kā likuma

aptveroša ietekme uz visām personām un lai likums tiktu piemērots

bez jebkādām privilēģijām (sk. Satversmes tiesas 2010. gada 2.

februāra sprieduma lietā Nr. 2009-46-01 7. punktu). Tomēr

vienlīdzības princips pieļauj un pat prasa atšķirīgu attieksmi

pret personām, kuras atrodas atšķirīgos apstākļos, kā arī pieļauj

atšķirīgu attieksmi pret personām, kuras atrodas vienādos

apstākļos, ja tai ir objektīvs un saprātīgs pamats (sal. sk.

Satversmes tiesas 2005. gada 13. maija sprieduma lietā Nr.

2004‑18-0106 secinājumu daļas 13. punktu). Noskaidrojot, vai

tiesību norma nav pretrunā ar vienlīdzības principu, Satversmes

tiesa ņem vērā tiesību nozari, kurā ietilpst apstrīdētā norma

(sk. Satversmes tiesas 2005. gada 11. novembra sprieduma lietā

Nr. 2005-08-01 5. punktu).

Savukārt diskriminācijas aizlieguma princips papildina,

precizē un palīdz piemērot vienlīdzības principu konkrētās

situācijās. Diskriminācijas aizlieguma būtība un mērķis ir

novērst personas pamattiesību ierobežojumus un izskaust

nevienlīdzīgu attieksmi, ja tā balstīta uz kādu nepieļaujamu

kritēriju (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2019. gada 7.

novembra sprieduma lietā Nr. 2018‑25‑01 16. punktu).

20.3.2. Kritēriji, uz kuriem tiek balstīta atšķirīga

attieksme, ir dažādi. Atkarībā gan no attiecīgā kritērija

rakstura, gan arī konkrētās lietas faktiskajiem apstākļiem var

atšķirties kritērija izmantošanas attaisnojamības iespēja. Proti,

pastāv tādi kritēriji, kuru izmantošana nav attaisnojama, kā arī

tādi kritēriji, kuru izmantošanu noteiktos gadījumos var

attaisnot (sal. sk. Satversmes tiesas 2018. gada 29. jūnija

sprieduma lietā Nr. 2017-28-0306 9. punktu).

Satversmes 91. panta tekstā nav minēti kritēriji, uz kuru

pamata diskriminācija ir aizliegta. Satversmes tiesa,

konkretizējot Satversmes 91. panta saturu, jau ir norādījusi, ka

šādi kritēriji var būt, piemēram, dzimums, rase, nacionālā

piederība, reliģiskā pārliecība, piederība pie noteiktas sociālās

grupas. Lai noteiktu, kuri kritēriji ietilpst Satversmes 91.

panta saturā, Satversmes normas konkretizējamas citstarp

kopsakarā ar starptautiskajos cilvēktiesību dokumentos

ietvertajām normām, meklējot tādu risinājumu, kas nodrošinātu šo

normu savstarpēju harmoniju (sal. sk. Satversmes tiesas 2019.

gada 7. novembra sprieduma lietā Nr. 2018‑25‑01 17.

punktu).

20.3.3. Starptautiskā pakta par ekonomiskajām,

sociālajām un kultūras tiesībām (turpmāk - Pakts) 2. panta otrajā

daļā invaliditāte nav tieši minēta kā diskriminācijas kritērijs.

Šī norma nosaka: "Šā pakta dalībvalstis apņemas garantēt,

lai šajā paktā pasludinātās tiesības tiktu īstenotas bez jebkādas

diskriminācijas - neatkarīgi no rases, ādas krāsas, dzimuma,

valodas, reliģijas, politiskās vai citas pārliecības, tautības

vai sociālās izcelšanās, mantiskā stāvokļa, dzimšanas vai citiem

apstākļiem." Ekonomisko, sociālo un kultūras tiesību

komitejas 1994. gada 9. decembra Vispārējā komentārā Nr. 5 par

personām ar invaliditāti norādīts, ka invaliditāte ir viens no

"citiem apstākļiem", kas minēti Pakta 2. panta otrajā

daļā. Pakts attiecas uz pilnīgi visiem sabiedrības locekļiem, un

personām ar invaliditāti ir visas Paktā noteiktās tiesības.

Turklāt valstīm savu iespēju robežās ir jāveic atbilstoši

pasākumi, lai ļautu personām ar invaliditāti bez jebkādiem

šķēršļiem baudīt Paktā noteiktās tiesības (sk.: Committee on

Economic, Social and Cultural Rights, General Comment No 5:

Persons with Disabilities, 9 December 1994, U.N. Doc. E/1995/22,

para 5).

Konvencija par personu ar invaliditāti tiesībām (turpmāk -

Konvencija) Latvijai ir saistoša kopš 2010. gada 31. marta.

Konvencija par diskrimināciju invaliditātes dēļ atzīst jebkāda

veida nošķiršanu, izslēgšanu vai ierobežošanu invaliditātes dēļ,

kuras mērķis ir traucēt vai pilnībā nepieļaut visu politisko,

ekonomisko, sociālo, kultūras, pilsonisko vai citu cilvēktiesību

un pamatbrīvību atzīšanu, izmantošanu vai īstenošanu vienlīdzīgi

ar citiem vai kurai ir tādas sekas (sk. Konvencijas 2.

pantu). Konvencijas 5. panta otrā daļa aizliedz

diskrimināciju invaliditātes dēļ. Saskaņā ar šā panta ceturto

daļu īpašie pasākumi, kas ir nepieciešami, lai paātrinātu vai

sasniegtu personu ar invaliditāti vienlīdzību, nav uzskatāmi par

diskrimināciju. Savukārt Konvencijas 28. pants nosaka dalībvalstu

pienākumu bez diskriminācijas īstenot personu ar invaliditāti

sociālās tiesības.

Konvencijas 3. pantā kā viens no principiem minēta iespēju

vienlīdzība. Personu ar invaliditāti tiesību komiteja norādījusi,

ka Konvencijas pamatā ir iekļaujošās vienlīdzības (angļu val.

- inclusive equality) modelis, kas paredz visaptverošu

vienlīdzības izpratni vairākās dimensijās, citstarp attiecībā uz

taisnīgu līdzekļu pārdali un personu ar invaliditāti līdzdalību

sabiedriskajos procesos, lai nodrošinātu šo personu pilnīgu

iekļaušanu sabiedrībā (sk.: Committee on the Rights of Persons

with Disabilities, General Comment No 6 (2018) on equality and

non-discrimination, 26 April 2018, U.N.Doc. CRPD/C/GC/6, para

11).

Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir atzinusi, ka Eiropas Cilvēka

tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 14. pantā minēto

atšķirīgās attieksmes kritēriju uzskaitījums nav izsmeļošs un šīs

normas tvērumā ietilpst arī diskriminācija uz invaliditātes

pamata. Atsaucoties uz Eiropas Padomes Parlamentārās asamblejas

2003. gada 29. janvārī pieņemto rekomendāciju 1592 (2003), kas

vērsta uz personu ar invaliditāti pilnīgu iekļaušanu sabiedrībā,

un Konvenciju, Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir secinājusi, ka

Eiropā un visā pasaulē pastāv vienprātība par nepieciešamību

aizsargāt personas ar invaliditāti no diskriminējošas attieksmes

(sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2009. gada 30. aprīļa

sprieduma lietā "Glor v. Switzerland", pieteikums Nr.

13444/04, 53. un 80. punktu). Invaliditāte kā

diskriminācijas kritērijs izriet arī no Sociālās hartas.

Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk - Pamattiesību

harta) 21. panta pirmā daļa kā diskriminācijas kritēriju citstarp

nosaka invaliditāti: "Aizliegta jebkāda veida

diskriminācija, tostarp diskriminācija dzimuma, rases, ādas

krāsas, etniskās vai sociālās izcelsmes, ģenētisko īpatnību,

valodas, reliģijas vai pārliecības, politisko vai jebkuru citu

uzskatu dēļ, diskriminācija saistībā ar piederību pie nacionālās

minoritātes, diskriminācija īpašuma, izcelsmes, invaliditātes,

vecuma vai dzimumorientācijas dēļ." Saskaņā ar Pamattiesību

hartas 26. pantu Eiropas Savienība atzīst un ievēro personu ar

invaliditāti tiesības izmantot pasākumus, kas paredzēti, lai

nodrošinātu šo personu neatkarību, sociālo un profesionālo

integrāciju un dalību sabiedrības dzīvē.

Tādējādi, ņemot vērā Latvijai saistošās starptautiskās

cilvēktiesību normas, invaliditāte ir atzīstama par vienu no tiem

Satversmes 91. panta saturā ietilpstošajiem kritērijiem, uz kuru

pamata diskriminācija ir aizliegta. Turklāt personas ar

invaliditāti ir īpaši aizsargājama personu grupa un valstij

citstarp ir jāīsteno arī īpaši pasākumi, lai nodrošinātu šīm

personām vienlīdzīgas iespējas un likumiskās brīvības.

20.3.4. Satversmes tiesa ir secinājusi, ka

cilvēktiesības nosaka diskriminācijas aizliegumu personas vecuma

dēļ. Tomēr atšķirīga attieksme vecuma dēļ var būt attaisnojama,

ja attiecīgās valsts tiesību kontekstā tā ir objektīvi un

saprātīgi pamatota ar leģitīmu mērķi un ja šā mērķa sasniegšanas

līdzekļi ir atbilstīgi un nepieciešami (sal. sk. Satversmes

tiesas 2003. gada 20. maija sprieduma lietā Nr. 2002-21-01

secinājumu daļas 1. punktu).

Ekonomisko, sociālo un kultūras tiesību komitejas 1995. gada

8. decembra Vispārējā komentārā Nr. 6 par senioru ekonomiskajām,

sociālajām un kultūras tiesībām norādīts, ka no Pakta neizriet

vispārējs aizliegums noteikt atšķirīgu attieksmi uz vecuma pamata

un atsevišķos gadījumos atšķirīgu attieksmi pret senioriem var

atzīt par attaisnojamu, taču dalībvalstīm ir jāvelta īpaša

uzmanība tam, lai tiktu veicinātas un aizsargātas senioru

ekonomiskās, sociālās un kultūras tiesības (sk.:

Committee on Economic, Social and Cultural Rights, General

Comment No 6: The Economic, Social and Cultural Rights of Older

Persons, 8 December 1995, U.N.Doc. E/1996/22, paras 12 and

13). Ar ANO Ģenerālās asamblejas 1991. gada 16. decembra

rezolūciju 46/91 apstiprinātajos Principos par attieksmi pret

senioriem uzsvērta nepieciešamība veicināt viņu neatkarību,

iesaistīšanos sabiedrības dzīvē, pašizpausmi, kā arī rūpes par

senioriem un cieņpilnu attieksmi pret šo personu grupu.

Eiropas Cilvēktiesību tiesa atzinusi, ka vecums ir Eiropas

Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 14.

panta tvērumā ietilpstošs kritērijs (sk. Eiropas Cilvēktiesību

tiesas 2017. gada 25. jūlija sprieduma lietā "Carvalho Pinto

de Sousa Morais v. Portugal", pieteikums Nr. 17484/15, 45.

punktu). Savukārt Pamattiesību hartas 21. pantā vecums ir

tieši minēts kā diskriminācijas kritērijs, bet 25. pantā

noteikts, ka Eiropas Savienība atzīst un ievēro senioru tiesības

dzīvot cienīgu un neatkarīgu dzīvi un piedalīties sabiedriskajā

un kultūras dzīvē.

Tiesību doktrīnā uzsvērts, ka diskriminācijas aizliegums

vecuma dēļ balstās uz mūsdienu tiesībfilozofisko atziņu, ka visi

cilvēka mūža posmi ir vienvērtīgi. Tādēļ īpašu vecuma grupu,

piemēram, senioru, aizsardzība sociālu iemeslu dēļ ir pieļaujama

un nepieciešama (sk.: Levits E. 91. panta komentārs.

Grām.: Balodis R. (zin. red.) Latvijas Republikas Satversmes

komentāri. VIII nodaļa. Cilvēka pamattiesības. Rīga: Latvijas

Vēstnesis, 2011, 112. lpp.).

Tādējādi arī vecums ir uzskatāms par vienu no Satversmes 91.

panta saturā ietilpstošajiem kritērijiem un valstij ir atbilstoši

jārūpējas par senioriem, citstarp sekmējot viņu sociālo

iekļaušanu un mazinot viņu sociālo atstumtību.

20.4. Ja ir apstrīdēta tiesību normas atbilstība

vairākām Satversmes normām, tad Satversmes tiesai, ņemot vērā

izskatāmās lietas būtību, ir jānosaka efektīvākā pieeja šīs

atbilstības izvērtēšanai (sk., piemēram, Satversmes tiesas

2017. gada 8. marta sprieduma lietā Nr. 2016-07-01 14.2.

punktu).

Izvērtējot apstrīdēto normu, ir jāņem vērā tas, ka šī norma

nosaka valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta apmēru divām personu

grupām, uz kurām attiecināmi Satversmes 91. panta saturā

ietilpstoši kritēriji: pirmkārt, īpaši aizsargājamai personu

grupai - personām ar invaliditāti - un, otrkārt, senioriem, par

kuriem valstij ir atbilstoši jārūpējas. Savukārt lietas

pamatjautājums, proti, jautājums par valsts sociālā nodrošinājuma

pabalsta apmēru, ietilpst sociālo tiesību jomā. Tāpēc Satversmes

tiesa, citstarp ņemot vērā Latvijai saistošās starptautiskās

cilvēktiesību normas, izvērtēs apstrīdētās normas atbilstību

Satversmes 91. pantā ietvertajiem vienlīdzības un diskriminācijas

aizlieguma principiem kopsakarā ar Satversmes 1. un 109.

pantu.

21. Ņemot vērā to, ka abi Satversmes 91. pantā

ietvertie principi ir cieši saistīti un panta otrajā teikumā

ietvertais diskriminācijas aizlieguma princips papildina pirmajā

teikumā ietverto vienlīdzības principu, Satversmes tiesa izvērtēs

apstrīdētās normas atbilstību visam Satversmes 91. pantam. Tātad

Satversmes tiesai jānoskaidro:

1) vai un kuras personas (personu grupas) atrodas vienādos un

pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos;

2) vai apstrīdētā norma paredz vienādu vai atšķirīgu attieksmi

pret šīm personām;

3) vai šāda attieksme ir noteikta ar normatīvajos aktos

paredzētā kārtībā pieņemtu tiesību normu;

4) vai šāda attieksme ir attaisnojama, proti, vai tai ir

objektīvs un saprātīgs pamats (sal. sk., piemēram, Satversmes

tiesas 2019. gada 7. novembra sprieduma lietā Nr. 2018-25-01 18.

punktu).

22. Lai konstatētu, vai un kuras personu grupas atrodas

vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos, ir

jānoskaidro valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta būtība un tā

saņēmēju loks.

22.1. Valsts sociālie pabalsti ir sociālās drošības

sistēmas daļa. Pabalstu likuma 2. pants noteic, ka valsts

sociālie pabalsti ir vienreizējs vai regulāri izmaksājams valsts

atbalsts naudas izmaksu veidā, kas tiek piešķirts pie noteiktām

iedzīvotāju grupām piederīgām personām situācijās, kad tām

nepieciešami papildu izdevumi vai kad šīs personas nespēj gūt

ienākumus.

Saskaņā ar Pabalstu likuma 13. panta pirmo daļu "[v]alsts

sociālā nodrošinājuma pabalstu piešķir personai, kurai nav

tiesību saņemt valsts pensiju (izņemot apgādnieka zaudējuma

pensiju invalīdam) vai apdrošināšanas atlīdzību sakarā ar

nelaimes gadījumu darbā vai arodslimību, ja persona:

1) nav nodarbināta (nav uzskatāma par darba ņēmēju vai

pašnodarbināto saskaņā ar likumu "Par valsts sociālo

apdrošināšanu") un ir sasniegusi vecumu, kāds saskaņā ar

likumu "Par valsts pensijām" noteikts personai, lai tā

iegūtu tiesības uz vecuma pensiju. Šīm personām valsts sociālā

nodrošinājuma pabalstu piešķir uz mūžu;

2) atzīta par invalīdu un pārsniegusi 18 gadu vecumu. Šīm

personām valsts sociālā nodrošinājuma pabalstu piešķir uz

noteikto invaliditātes laiku."

No šīs tiesību normas izriet, ka tiesību uz valsts sociālā

nodrošinājuma pabalstu nav senioriem, kuri ir nodarbinātie -

darba ņēmēji vai pašnodarbinātie saskaņā ar likumu "Par

valsts sociālo apdrošināšanu" - un attiecīgi gūst ienākumus,

piemēram, darba samaksas vai ienākumu no saimnieciskās darbības

formā. Savukārt personas ar invaliditāti ir tiesīgas saņemt

pabalstu arī tad, ja tās pabalsta saņemšanas laikā ir

nodarbinātas.

Tātad visas personas, kurām saskaņā ar Pabalstu likuma 13.

panta pirmās daļas 1. un 2. punktu ir tiesības uz valsts sociālā

nodrošinājuma pabalstu, var sagrupēt šādi:

1) personas ar invaliditāti, kuras pabalsta saņemšanas laikā

ir nodarbinātas un gūst ienākumus;

2) personas ar invaliditāti, kuras pabalsta saņemšanas laikā

nav nodarbinātas un negūst ienākumus;

3) seniori, kuri pabalsta saņemšanas laikā nav nodarbināti un

negūst ienākumus.

Saskaņā ar Labklājības ministrijas sniegto informāciju valsts

sociālā nodrošinājuma pabalsts 2020. gada janvārī bija piešķirts

19 707 personām ar invaliditāti, no kurām nodarbināta bija 5421

persona, kā arī 1711 senioriem (sk. lietas materiālu 3. sēj.

38. lp.). Tātad ievērojams skaits - gandrīz 16 tūkstoši -

pabalsta saņēmēju nebija nodarbināti un neguva ienākumus.

22.2. Lietas dalībnieki un pieaicinātās personas

izteikuši dažādus, pat pretrunīgus viedokļus par valsts sociālā

nodrošinājuma pabalsta mērķi. Tiesībsargs norādījis, ka ar šo

pabalstu būtu jānodrošina personas pamatvajadzības. Savukārt

Ministru kabineta un Labklājības ministrijas pārstāves tiesas

sēdē norādīja, ka pabalsta mērķis ir sniegt papildu atbalstu

konkrētai personu grupai noteiktā dzīves situācijā, kad šīm

personām rodas papildu izdevumi, taču pabalsta mērķis nav segt

konkrētas personas pamatvajadzības.

Latvijas Pensionāru federācijas priekšsēdētāja, bijusī Saeimas

deputāte un Sociālo un darba lietu komisijas priekšsēdētāja Aija

Barča tiesas sēdē norādīja, ka pabalsts ieviests ar mērķi

aizvietot iztikas līdzekļu avotu nestrādājošai personai (sk.

2020. gada 3. jūnija tiesas sēdes stenogrammu lietas materiālu 4.

sēj. 40. un 41. lp.). Arī Saeimas 2010. gada 4. marta sēdē,

kad otrajā lasījumā tika apspriests likumprojekts "Grozījumi

Valsts sociālo pabalstu likumā", deputāte Dagnija Staķe,

runājot Sociālo un darba lietu komisijas vārdā, norādīja, ka

valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta mērķis, tāpat kā

invaliditātes pensijas mērķis, ir aizvietot tā saņēmēja ienākumus

(sk. 9. Saeimas 2010. gada 4. marta sēdes

stenogrammu).

Savukārt nodibinājuma "APEIRONS" pārstāve Daina

Podziņa tiesas sēdē uzsvēra, ka nodarbinātie un nenodarbinātie

pabalsta saņēmēji, proti, tie, kuri ienākumus gūst, un tie, kuri

negūst, atrodas atšķirīgā situācijā (sk. 2020. gada 9. jūnija

tiesas sēdes stenogrammu lietas materiālu 4. sēj. 76. un 79.

lp.).

Satversmes tiesa secina, ka lietas dalībnieku un pieaicināto

personu atšķirīgie argumenti par pabalsta mērķi sniegti attiecībā

uz dažādām pabalsta saņēmēju grupām. Proti, Ministru kabineta un

Labklājības ministrijas argumenti attiecas galvenokārt uz

nodarbinātiem pabalsta saņēmējiem. Savukārt tiesībsarga, tāpat

arī vairāku pieaicināto personu, tostarp nodibinājuma

"APEIRONS", biedrības "EAPN-Latvia", Jāņa

Lazdiņa un Aijas Riebas, argumenti attiecas lielākoties uz tiem

pabalsta saņēmējiem, kuri nav nodarbināti un negūst

ienākumus.

Pabalsta saņēmējiem - personām ar invaliditāti, kuras ir

nodarbinātas un tādējādi gūst ienākumus, - pabalsts ir papildu

atbalsts, kuru persona var izlietot pēc saviem ieskatiem. Līdz ar

to šajā gadījumā pabalsts uzskatāms par īpašo pasākumu, ar kuru

valsts sekmē personu ar invaliditāti dzīves kvalitātes

paaugstināšanos un sociālo iekļaušanu. No tiesas sēdē Ministru

kabineta un Labklājības ministrijas pārstāvju paustajiem

viedokļiem izriet, ka tieši šāds arī, viņuprāt, ir valsts sociālā

nodrošinājuma pabalsta mērķis un būtība.

Tomēr ne katrai personai ar invaliditāti ir iespēja būt

nodarbinātai un gūt ienākumus. Šādu iespēju var liegt objektīvi

iemesli - funkcionāli traucējumi, kas noved pie darbspēju zuduma,

kā arī tas apstāklis, ka darba tirgus ir ierobežots un nav

speciāli piemērots personām ar invaliditāti. Savukārt senioriem

pabalsts tiek izmaksāts vienīgi tādā gadījumā, ja viņi nav

nodarbinātie. Šīm personām pabalsts ir pamata iztikas līdzekļu

avots, kam visupirms jākalpo pamatvajadzību apmierināšanai.

22.3. Termins "pamatvajadzības" primāri tiek

lietots saistībā ar personai sniegto sociālo palīdzību. Saskaņā

ar Sociālās palīdzības likuma 4. panta pirmajā daļā un 32. pantā

noteikto sociālā palīdzība personai tiek sniegta, pamatojoties uz

tās individuālo vajadzību un resursu novērtējumu, un ir vērsta uz

personas pamatvajadzību nodrošināšanu.

Satversmes tiesa ir secinājusi: lai dzīvotu tādu dzīvi, kas

atbilstu cilvēka cieņai, personai ir jāspēj nodrošināt sev vismaz

pārtiku, apģērbu, mājokli un medicīnisko palīdzību - visu to, kas

ir nepieciešams elementāras izdzīvošanas garantēšanai jebkuram

cilvēkam, kā arī iespēju izmantot savas tiesības uz

pamatizglītību. Tāpat personai jābūt iespējai piedalīties

sociālajā, politiskajā un kultūras dzīvē, tādējādi nodrošinot sev

pilnvērtīga sabiedrības locekļa statusu (sal. sk. Satversmes

tiesas 2020. gada 25. jūnija sprieduma lietā Nr. 2019‑24-03 17.3.

punktu). Savukārt attiecībā uz sociāli neapdrošinātām

personām ar invaliditāti Satversmes tiesa ir atzinusi, ka šo

personu tiesības uz sociālo nodrošinājumu tiek īstenotas vienā no

alternatīviem veidiem: saņemot valsts sociālā nodrošinājuma

pabalstu vai atrodoties pilnā valsts apgādībā. Atrašanās pilnā

valsts apgādībā nozīmē to, ka persona atrodas no valsts

pamatbudžeta finansētā iestādē, kura tiesību normās paredzētajā

kārtībā nodrošina personas pamatvajadzību apmierināšanu (sk.

Satversmes tiesas 2012. gada 21. jūnija sprieduma lietā Nr.

2011-20-01 12.1. un 14. punktu).

Satversmes tiesa piekrīt tiesībsarga viedoklim, ka

nenodarbinātiem pabalsta saņēmējiem pabalsts primāri kalpo

pamatvajadzību apmierināšanai. Situācijā, kad valsts sociālā

nodrošinājuma pabalsts tā saņēmējam ir pamata iztikas līdzekļu

avots, visupirms tas tiks izmantots pamatvajadzību

apmierināšanai. Tātad nenodarbinātie un nodarbinātie pabalsta

saņēmēji atrodas atšķirīgos apstākļos.

Tādējādi likumdevējs tiesības saņemt valsts sociālā

nodrošinājuma pabalstu ir attiecinājis uz vairākām atšķirīgos

apstākļos esošām personu grupām: pirmkārt, uz nodarbinātiem

pabalsta saņēmējiem - personām ar invaliditāti - un, otrkārt, uz

nenodarbinātiem pabalsta saņēmējiem - personām ar invaliditāti un

senioriem. Turklāt gan nenodarbinātās personas ar invaliditāti,

gan seniori uzskatāmi par tādām personu grupām, kas faktiskās

situācijas un tiesiskās aizsardzības ziņā atrodas atšķirīgos

apstākļos un savstarpēji nav salīdzināmas. Šīs grupas Satversmes

91. panta ietvarā vērtējamas atsevišķi, jo uz katru no tām

attiecas cits šīs normas saturā ietilpstošs kritērijs.

23. No apstrīdētās normas izriet, ka valsts sociālā

nodrošinājuma pabalsta apmērs personām ar invaliditāti kopš

bērnības ir 122,69 euro mēnesī, pārējām personām ar

invaliditāti - 80 euro mēnesī, bet senioriem - 64,03

euro mēnesī.

Saskaņā ar Noteikumu Nr. 1605 2.1 punktu personām

ar I invaliditātes grupu pabalsta apmērs tiek noteikts,

piemērojot koeficientu 1,3, bet personām ar II invaliditātes

grupu - koeficientu 1,2. Tādējādi Noteikumos Nr. 1605 ir noteikts

atšķirīgs pabalsta apmērs senioriem un personām ar invaliditāti,

kā arī personām ar invaliditāti atkarībā no invaliditātes grupas.

Taču ne apstrīdētā norma, nedz arī kāda cita tiesību norma

nediferencē pabalsta apmēru atkarībā no tā, vai pabalsts tā

saņēmējam ir galvenais iztikas līdzekļu avots vai arī tikai

papildu iztikas līdzekļu avots, jo viņš ir nodarbināts un gūst

ienākumus. Tātad Ministru kabinets, nosakot valsts sociālā

nodrošinājuma pabalsta apmēru, nav ņēmis vērā to, vai šā pabalsta

saņēmējs ir nodarbināts un gūst ienākumus.

Tādējādi ar apstrīdēto normu ir

pieļauta vienāda attieksme pret atšķirīgos apstākļos esošām

personu grupām.

24. Vienāda attieksme pret atšķirīgā situācijā esošām

personu grupām var tikt noteikta saskaņā ar likumu (sal.

sk. Satversmes tiesas 2018. gada 28. jūnija sprieduma lietā

Nr. 2017-28-0306 14. punktu). Vārds "likums" nav

interpretējams gramatiski un aptver ne tikai Saeimas pieņemtus

likumus to formālajā nozīmē, bet arī citus ārējos normatīvos

aktus, ja vien tie:

1) izdoti, pamatojoties uz likumu un ievērojot normatīvajos

aktos paredzēto kārtību;

2) ir publicēti un publiski pieejami atbilstoši normatīvo aktu

prasībām;

3) ir pietiekami skaidri formulēti, lai persona varētu izprast

no tiem izrietošo tiesību un pienākumu saturu un paredzēt to

piemērošanas sekas, kā arī nodrošina aizsardzību pret to

patvaļīgu piemērošanu (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2018.

gada 18. decembra sprieduma lietā Nr. 2016-04-03 20.

punktu).

Lietas dalībnieki un pieaicinātās personas nav apšaubījuši to,

ka apstrīdētā norma atbilst minētajām prasībām. Noteikumi Nr.

1605 ir publicēti un publiski pieejami atbilstoši normatīvo aktu

prasībām, kā arī pietiekami skaidri formulēti.

Noteikumos Nr. 1605 ir norādīts, ka tie izdoti citstarp

saskaņā ar Pabalstu likuma 15. panta pirmo daļu, kas noteic, ka

valsts sociālo pabalstu apmēru un pārskatīšanas kārtību nosaka

šis likums un Ministru kabinets. Tātad likumdevējs ir pilnvarojis

Ministru kabinetu noteikt valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta

apmēru likumdevēja noteiktajiem pabalsta saņēmējiem. Savukārt

tas, vai Ministru kabinets, izdodot apstrīdēto normu, ir

ievērojis tam Saeimas piešķirto pilnvarojumu, izvērtējams,

noskaidrojot, vai ar apstrīdēto normu noteiktā vienādā attieksme

pret atšķirīgos apstākļos esošām personu grupām ir pieļaujama pēc

būtības.

Tādējādi tas, vai vienādā attieksme pret atšķirīgos apstākļos

esošām personu grupām ir noteikta ar normatīvajos aktos paredzētā

kārtībā pieņemtu tiesību normu, tiks noskaidrots, vērtējot, vai

ar apstrīdēto normu noteiktā attieksme ir attaisnojama, proti,

vai tai ir objektīvs un saprātīgs pamats.

25. Satversmes tiesa ir secinājusi, ka likumdevējam ir

pienākums izstrādāt tādas normas, kas paredz atšķirīgu attieksmi

pret personām, kuras atrodas atšķirīgos apstākļos, ja vien nav

kādu saprātīgu un objektīvu iemeslu to nedarīt (sal. sk.

Satversmes tiesas 2015. gada 23. novembra sprieduma lietā Nr.

2015‑10‑01 15. punktu).

Savukārt tiesību doktrīnā atzīts, ka gadījumā, ja divās

dažādās situācijās konstatēta vienāda attieksme, tā uzskatāma par

prettiesisku vienlīdzības principa pārkāpumu tad, ja šī vienādā

attieksme ir patvaļīga, tas ir, noteikta bez jebkāda saprātīga

pamatojuma. Likumdevējam šādā gadījumā ir pienākums attiecīgo

attieksmi mainīt, nosakot diferencētāku regulējumu katrai

atšķirīgajai situācijai (sk.: Levits E. 91. panta

komentārs. Grām.: Balodis R. (zin. red.) Latvijas

Republikas Satversmes komentāri. VIII nodaļa. Cilvēka

pamattiesības. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2011, 117.

lpp.).

Vērtējot to, vai vienādā attieksme pret atšķirīgos apstākļos

esošām personu grupām ir attaisnojama, proti, vai tai ir

objektīvs un saprātīgs pamats, izskatāmajā lietā vērā ņemams tas,

ka apstrīdētā norma attiecas, pirmkārt, uz nenodarbinātām

personām ar invaliditāti, proti, īpaši aizsargājamu personu

grupu, kuras vienlīdzīgo iespēju, un likumisko brīvību

nodrošināšanai valstij ir jāveic īpaši pasākumi, un, otrkārt, uz

senioriem, par kuriem valstij ir atbilstoši jārūpējas. Turklāt

abas šīs personu grupas uzskatāmas par tādām, kas īpaši pakļautas

nabadzības un sociālās atstumtības riskam.

25.1. Tiesību doktrīnā ir atzīts, ka tiesības uz

sociālo nodrošinājumu ir jo īpaši būtiskas gadījumā, kad persona

pati nevar nodrošināt sev pietiekamu dzīves standartu, jo

bezdarba, vecuma vai invaliditātes dēļ nestrādā un nenopelna sev

iztiku (sk.: Rodriguez-Pinzón D., Martin C. The International

Human Rights Status of Elderly Persons. American University

International Law Review, 2003, Vol. 18, Issue 4, p.

958).

Nabadzības un sociālās atstumtības riskam īpaši ir pakļautas

personas, kurām dažādu sociālu vai ekonomisku faktoru,

diskriminācijas vai piederības pie noteiktas sociālās grupas dēļ,

ir ierobežotas iespējas gūt ienākumus, kas nepieciešami, lai

nodrošinātu savu pamatvajadzību apmierināšanu. Valsts kontrole

arī atzinusi, ka valstī nepieciešams pilnveidot sadarbības

mehānismu vienotai un koordinētai sociālās iekļaušanas politikas

uzraudzībai. Turklāt, neveicot kompleksus pasākumus nabadzības

vai sociālās atstumtības riskam pakļauto iedzīvotāju vajadzību

apmierināšanai, būtiski uzlabojumi nav sagaidāmi (sk. Valsts

kontroles revīzijas ziņojumu "Vai valstī īstenotā sociālās

iekļaušanas politika sasniedz tai izvirzītos mērķus nabadzības

mazināšanas jomā?", 2020, 11. un 39. lpp.).

Uz Latvijā pastāvošajām problēmām nabadzības un sociālās

atstumtības mazināšanas jomā norādījušas arī dažādas

starptautiskās organizācijas. Tā, piemēram, Eiropas Sociālo

tiesību komiteja ir atzinusi, ka situācija Latvijā neatbilst

Sociālās hartas 30. pantam. Šī norma paredz tiesības uz

aizsardzību pret trūkumu un sociālo nevienlīdzību, kā arī valsts

pienākumu veikt vispārējus un koordinētus pasākumus sistēmas

ietvaros, lai personas un to ģimenes, kas dzīvo trūkumā vai ir

pakļautas riskam dzīvot trūkumā vai sociālās nevienlīdzības

apstākļos, nodrošinātu galvenokārt ar darbu, dzīvesvietu,

apmācību, izglītību, kultūru un sociālo un medicīnisko aprūpi.

Komiteja secinājusi, ka Latvijā nav visaptverošas un koordinētas

pieejas nabadzības un sociālās atstumtības mazināšanai, kā arī

norādījusi, ka daudzu personu ar invaliditāti un senioru rīcībā

esošie iztikas līdzekļi ir būtiski zemāki par nabadzības slieksni

(sk.: European Committee of Social Rights, Conclusions 2017:

Articles 3, 11, 12, 13, 14, 23 and 30 of the European Social

Charter, January 2018, p. 664). Savā ziņojumā par Latvijas

nepieņemtajiem Sociālās hartas noteikumiem Eiropas Sociālo

tiesību komiteja rekomendējusi Latvijai atzīt par saistošu arī

Sociālās hartas 23. pantu, kas nosaka senioru tiesības uz sociālo

aizsardzību (sk.: European Committee of Social Rights, First

report on the non-accepted provisions of the European Social

Charter by Latvia, September 2018, p. 20).

Savukārt Personu ar invaliditāti tiesību komiteja 2017. gadā

paudusi bažas par personām ar invaliditāti piešķirto sociālo

pabalstu un pensiju apmēru. Komiteja citstarp Latvijai rekomendē

nodrošināt pienācīgu dzīves līmeni personām ar invaliditāti un to

ģimenēm, tostarp garantējot, ka sociālās aizsardzības un

nabadzības mazināšanas programmās tiek ņemtas vērā ar

invaliditāti saistītās papildu izmaksas (sk.: Committee on the

Rights of Persons with Disabilities, Concluding Observations on

the initial report of Latvia, 28 August 2017, U.N.Doc.

CRPD/C/LVA/1, paras 48 and 49).

25.2. Nabadzības un sociālās atstumtības mazināšana ir

izvirzīta par vienu no prioritārajiem mērķiem Eiropas Savienības

stratēģijā "Eiropa 2020", kā arī Latvijas Nacionālajā

reformu programmā šīs stratēģijas īstenošanai. Arī Latvijas

ilgtermiņa un vidēja termiņa politikas plānošanas dokumentos

izvirzīta šāda prioritāte. 2010. gadā pieņemtajā Latvijas

ilgtspējīgas attīstības stratēģijā līdz 2030. gadam norādīts: lai

pilnībā izmantotu savā rīcībā esošo cilvēkkapitālu, valstij

jāstrādā pie nabadzības, sociālās atstumtības un

sociālekonomiskās nevienlīdzības strukturālo cēloņu novēršanas,

radot visiem sabiedrības locekļiem vienlīdzīgas iespējas

iesaistīties sabiedriskajos, ekonomiskajos un kultūras procesos

(sk. Latvijas ilgtspējīgas attīstības stratēģijas līdz 2030.

gadam 106. punktu).

Latvijas mērķi attiecībā uz nabadzības mazināšanu ir noteikti

arī Nacionālajā attīstības plānā 2014.-2020. gadam. Arī ar

Saeimas 2020. gada 2. jūlija lēmumu apstiprinātajā Nacionālajā

attīstības plānā 2020.-2027. gadam kā viens no rīcības virzieniem

prioritātes "Stipras ģimenes, veseli un aktīvi cilvēki"

ietvaros paredzēta sociālā iekļaušana, citstarp mazinot

nabadzību, materiālo nenodrošinātību un ienākumu nevienlīdzību,

īpaši nabadzības riskam visvairāk pakļauto iedzīvotāju - personu

ar invaliditāti un senioru - vidū (sk.: Nacionālais attīstības

plāns 2020.-2027., 25. un 28. lpp.).

Koordinējošais rīcībpolitikas dokuments nabadzības riska

mazināšanai un šim riskam visvairāk pakļauto iedzīvotāju sociālās

situācijas uzlabošanai ir Labklājības ministrijas izstrādātā un

ar Ministru kabineta 2014. gada 30. oktobra rīkojumu Nr. 619

apstiprinātā koncepcija "Par minimālā ienākuma līmeņa

noteikšanu" (turpmāk - Koncepcija). Tajā konstatēts, ka

Latvijā jau ilgstoši saglabājas relatīvi augsts nabadzības risks,

jo iedzīvotāju minimālie ienākumi gan no algota darba, gan

sociālās drošības sistēmas, tostarp valsts sociālā nodrošinājuma

pabalsta, nav pietiekami, lai mazinātu nabadzību valstī. Kā viena

no problēmjomām Koncepcijā atzīmēta valsts un pašvaldību sniegtā

atbalsta mērķētības trūkums. Tāpat uzsvērta nepieciešamība

pilnveidot atbalstu trūcīgākajiem iedzīvotājiem. Savukārt starp

galvenajām mērķgrupām, kuru atbalsta pasākumus nepieciešams

pilnveidot, minētas personas ar invaliditāti un seniori. Šo

personu situāciju citstarp bija plānots uzlabot, izvērtējot

valsts un pašvaldību ieviesto atbalsta pasākumu mērķi un

efektivitāti.

Ar Ministru kabineta 2019. gada 22. augusta rīkojumu Nr. 408

tika apstiprināts politikas plānošanas dokuments "Plāns

minimālo ienākumu atbalsta sistēmas pilnveidošanai 2020.-2021.

gadam" (turpmāk - Plāns). Tas ir īstermiņa plānošanas

dokuments, kas tika izstrādāts, lai noteiktu konkrētus pasākumus

pakāpeniskai Koncepcijas īstenošanai. Ar šiem pasākumiem plānots

pilnveidot minimālo ienākumu atbalsta sistēmu, lai palielinātu

ienākuma atbalstu nabadzības un ienākumu nevienlīdzības riskiem

visvairāk pakļautajām sabiedrības grupām. Viens no Plānā

paredzētajiem pasākumiem ir 2020. gada pirmajā pusgadā palielināt

valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta bāzes apmēru līdz 99

euro.

Arī Deklārācijā par Artura Krišjāņa Kariņa vadītā Ministru

kabineta iecerēto darbību ietverts mērķis pakāpeniski pilnveidot

minimālo ienākumu atbalsta sistēmu, citstarp palielinot valsts

sociālā nodrošinājuma pabalstu, tostarp personām ar invaliditāti,

un veicot pabalsta ikgadēju indeksāciju ar patēriņa cenu indeksu.

Tāpat plānots sadarbībā ar pašvaldībām pārskatīt sociālās

palīdzības sistēmu, lai nodrošinātu iedzīvotājiem adekvātu

atbalstu un vienlaikus motivētu cilvēkus uzlabot savu situāciju

un iesaistīties darba tirgū (sk. Deklarācijas par Artura

Krišjāņa Kariņa vadītā Ministru kabineta iecerēto darbību 111.

punktu).

Tādējādi dažādos valsts politikas plānošanas dokumentos

nabadzības riskam pakļauto personu, tostarp nenodarbinātu personu

ar invaliditāti un senioru, situācijas uzlabošana ietverta kā

viena no valsts prioritātēm.

Noteikumu Nr. 603 anotācijā norādīts, ka to izstrādāšanas

pamats ir Plāns, kurā paredzēta valsts sociālā nodrošinājuma

pabalsta apmēra palielināšana (sk. Ministru kabineta

noteikumu projekta "Grozījumi Ministru kabineta 2009. gada

22. decembra noteikumos Nr. 1605 "Noteikumi par valsts

sociālā nodrošinājuma pabalsta un apbedīšanas pabalsta apmēru, tā

pārskatīšanas kārtību un pabalstu piešķiršanas un izmaksas

kārtību"" anotāciju, 2. lpp.). Satversmes tiesa jau

secināja, ka apstrīdētā norma nosaka atšķirīgu pabalsta apmēru

dažādām personu grupām, taču nediferencē šo apmēru atkarībā no

tā, vai pabalsta saņēmējs ir nodarbināts vai nav (sk. šā

sprieduma 23. punktu).

Lai noskaidrotu, vai ar apstrīdēto normu noteiktā vienādā

attieksme ir attaisnojama, Satversmes tiesa katras pabalsta

saņēmēju grupas, proti, nenodarbināto personu ar invaliditāti un

senioru, situāciju vērtēs atsevišķi, jo abas šīs grupas atrodas

atšķirīgos apstākļos.

26. Valsts īpašie pasākumi personu ar invaliditāti

vienlīdzīgo iespēju un likumisko brīvību nodrošināšanai izpaužas

kā zināmu priekšrocību noteikšana šīm personām, lai mazinātu

vēsturiski vai sistēmiski radušos tiesību ierobežojumus. Šādi

pasākumi ietver, piemēram, dažāda veida informācijas un atbalsta

programmas, resursu, aprūpes un palīglīdzekļu piešķiršanu,

pasākumus nodarbinātības jomā. Pārsvarā tie ir pagaidu rakstura

pasākumi, taču dažkārt nepieciešami arī pastāvīgi īpašie

pasākumi, ņemot vērā konkrēto situāciju un apstākļus, citstarp

nozīmīgas problēmas vai strukturālas barjeras sabiedrībā (sk.:

Committee on the Rights of Persons with Disabilities, General

Comment No 6 (2018) on equality and non-discrimination, 26 April

2018, U.N.Doc. CRPD/C/GC/6, paras 25(c) and 28).

Satversmes tiesa secina, ka valsts īstenotajiem pasākumiem

jābūt visaptverošiem un vērstiem uz personu ar invaliditāti

vienlīdzīgo iespēju un likumisko brīvību nodrošināšanu. Tādējādi

tiek veicināta personu ar invaliditāti sociālā iekļaušana, kā arī

mazināta nabadzība un sociālā atstumtība, sekmējot iekļaujošās

vienlīdzības mērķu sasniegšanu.

26.1. Ministru kabinets atbildes rakstā un pieaicinātās

personas, tostarp Labklājības ministrija un Tieslietu ministrija,

savos rakstveida viedokļos, kā arī tiesas sēdē uzsvēra, ka

apstrīdētajā normā noteiktais pabalsta apmērs nevar tikt aplūkots

atrauti no pārējiem valsts un pašvaldību sociālā atbalsta

pasākumiem, kas tiek nodrošināti personām ar invaliditāti. Šo

pasākumu mērķis neesot aizstāt pabalstu, bet tie atvieglojot

personas iespējas stiprināt savu finansiālo kapacitāti un radot

tiešu, pozitīvu ietekmi uz ikdienas vajadzību nodrošināšanu

(sk. lietas materiālu 1. sēj. 65. un 74. lp., 2. sēj. 38. un

139. lp.).

Papildus valsts sociālā nodrošinājuma pabalstam nenodarbinātai

personai ar invaliditāti ir pieejami arī citi valsts un

pašvaldību atbalsta pasākumi. Šāda persona var saņemt citus

regulāri izmaksājamos vai vienreizējos noteiktās situācijās

izmaksājamos valsts sociālos pabalstus, piemēram, ģimenes valsts

pabalstu, bērna piedzimšanas pabalstu. Persona ar invaliditāti

var saņemt arī pabalstu transporta izdevumu kompensēšanai, ja tai

ir apgrūtināta pārvietošanās, īpašās kopšanas pabalstu smagu

funkcionālo traucējumu gadījumā, kā arī pabalstu par asistenta

izmantošanu personai ar I grupas redzes invaliditāti.

Ja personai noteikts trūcīgas vai maznodrošinātas personas

statuss, tā var saņemt dažādus valsts un pašvaldību atbalsta

pasākumus gan monetārā, gan pakalpojumu un atvieglojumu veidā.

Saskaņā ar Sociālās palīdzības likuma 35. panta pirmo un otro

daļu pašvaldība var izmaksāt šādus sociālās palīdzības pabalstus:

pabalstu GMI līmeņa nodrošināšanai, dzīvokļa pabalstu, kā arī

pabalstu krīzes situācijā. Savukārt šā panta trešā daļa noteic:

ja ir apmierināts pamatots pašvaldības iedzīvotāju pieprasījums

pēc pabalsta GMI līmeņa nodrošināšanai un dzīvokļa pabalsta,

pašvaldība, izvērtējot personas ienākumus, ir tiesīga no

pašvaldības pamatbudžeta izmaksāt arī citus pabalstus personas

pamatvajadzību apmierināšanai.

Personām ar invaliditāti pieejami arī citi valsts un

pašvaldības nodrošināti atbalsta pasākumi un atvieglojumi,

piemēram, asistenta pakalpojumi izglītības iestādē, tehniskie

palīglīdzekļi, surdotulka pakalpojumi, Nodarbinātības valsts

aģentūras un Sociālās integrācijas valsts aģentūras sniegtie

pakalpojumi. Tādējādi valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta

saņēmējiem - nenodarbinātām personām ar invaliditāti - ir

paredzēta virkne dažāda veida valsts un pašvaldības sniegtu

sociālās drošības sistēmas pasākumu.

26.2. Satversmes tiesa secina: katrs sociālās drošības

sistēmas pasākums, kas pieejams nenodarbinātām personām ar

invaliditāti, ir nozīmīgs, tomēr katram no šiem pasākumiem ir

savs mērķis.

No Labklājības ministrijas sniegtās informācijas izriet, ka

nodarbināti ir tikai 27,5 procenti no pabalsta saņēmējiem -

personām ar invaliditāti (sk. lietas materiālu 3. sēj. 38.

lp.). Savukārt pieaicinātā persona Aija Rieba norāda, ka no

viņas pētījuma izlasē ietvertajiem pabalsta saņēmējiem gandrīz 70

procentiem ir piešķirts trūcīgas personas statuss (sk. lietas

materiālu 2. sēj. 123. lp.). Satversmes tiesa ir secinājusi,

ka trūcīgām personām pieejamo valsts sociālo pabalstu mērķis ir

sniegt atbalstu pie noteiktām iedzīvotāju grupām piederīgām

personām konkrētās situācijās un tie nav vērsti uz personas

pamatvajadzību apmierināšanu. Tāpēc šādu pabalstu esība pati par

sevi neapliecina to, ka likumdevējs būtu nodrošinājis trūcīgām

personām iespēju izmantot sociālās tiesības vismaz minimālā

apmērā. Savukārt sociālās palīdzības ietvaros personu tiesības

saņemt sociālo atbalstu ir atšķirīgas un atkarīgas no

pašvaldības, kurā persona deklarējusi savu dzīvesvietu (sal.

sk. Satversmes tiesas 2020. gada 25. jūnija sprieduma lietā Nr.

2019-24-03 22.5. punktu).

Turklāt Ministru kabineta noteiktais GMI līmenis šobrīd ir 64

euro, bet apstrīdētajā normā noteiktais zemākais valsts

sociālā nodrošinājuma pabalsta apmērs personām ar invaliditāti -

80 euro. Tādējādi nenodarbinātam valsts sociālā

nodrošinājuma pabalsta saņēmējam pabalsts GMI līmeņa

nodrošināšanai var tikt piešķirts vienīgi tādā gadījumā, ja viņš

dzīvo pašvaldībā, kas ir noteikusi augstāku GMI līmeni par valsts

noteikto. Tiesības noteikt augstāku GMI līmeni 2018. gadā

izmantojušas 27 pašvaldības jeb 22,7 procenti no visām

pašvaldībām (sk. Satversmes tiesas 2020. gada 25. jūnija

sprieduma lietā Nr. 2019-24-03 18.1. punktu).

Satversmes tiesa, vērtējot GMI līmeņa atbilstību Satversmei,

ir secinājusi, ka personas pamatvajadzību apmierināšanai

nepieciešamo izdevumu, kā arī sociālo pakalpojumu un normatīvajos

aktos noteikto atvieglojumu novērtējums, kas ļautu pārliecināties

par to, cik lielā mērā šādi atbalsta pasākumi sasniedz mērķgrupas

vajadzības un ļauj nodrošināt ikvienai personai iespēju dzīvot

tādu dzīvi, kas atbilst cilvēka cieņai, valstī nav veikts

(sal. sk. Satversmes tiesas 2020. gada 25. jūnija sprieduma

lietā Nr. 2019-24-03 22.4. un 22.5. punktu). Šis secinājums

izskatāmajā lietā attiecināms arī uz pabalsta saņēmējiem -

nenodarbinātām personām ar invaliditāti. No lietas materiāliem un

arī tiesas sēdē paustajiem viedokļiem neizriet, ka Latvijā būtu

veikts visaptverošs novērtējums par nenodarbinātām personām ar

invaliditāti pieejamo valsts un pašvaldību atbalsta pasākumu

atbilstību šo personu vienlīdzīgo iespēju un likumisko brīvību

nodrošināšanai, tostarp to, cik lielā mērā šīs personas var

apmierināt savas pamatvajadzības. Arī Personu ar invaliditāti

tiesību komiteja ir norādījusi uz tādu datu trūkumu, kas attiecas

uz nabadzības apstākļos dzīvojošām personām ar invaliditāti

(sk.: Committee on the Rights of Persons with Disabilities,

Concluding Observations on the initial report of Latvia, 28

August 2017, U.N.Doc. CRPD/C/LVA/1, para 48).

26.3. Vērtējot Ministru kabineta noteikto GMI līmeni,

Satversmes tiesa arī secināja, ka no cilvēka cieņā balstītas

sociāli atbildīgas valsts principa izriet Ministru kabineta

pienākums noteikt šo līmeni pēc pamatotas un argumentētas

metodes, jo tikai tādā veidā iespējams pārliecināties par to, ka

tas kalpo cilvēka cieņas aizsardzībai, sociālās nevienlīdzības

mazināšanai un valsts ilgtspējīgai attīstībai. Proti, valstij

sava izvēle jābalsta uz konstitucionāli pamatotiem apsvērumiem un

pierādījumos balstītu metodoloģiju (sal. sk. Satversmes tiesas

2020. gada 25. jūnija sprieduma lietā Nr. 2019-24-03 19.2. un

22.4. punktu).

Noteikumu Nr. 603 projekta anotācijā norādīts, ka, pārskatot

valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta apmēru, plānots palielināt

valsts sniegto finansiālo atbalstu vienai no nabadzības un

sociālās atstumtības riskam visvairāk pakļautajām sabiedrības

grupām - personām ar invaliditāti. Tomēr valsts fiskālās telpas

ierobežojumu dēļ Ministru kabinets nav pilnā apmērā izpildījis

Plānā paredzēto (sk. Ministru kabineta noteikumu

projekta "Grozījumi Ministru kabineta 2009. gada 22.

decembra noteikumos Nr. 1605 "Noteikumi par valsts sociālā

nodrošinājuma pabalsta un apbedīšanas pabalsta apmēru, tā

pārskatīšanas kārtību un pabalstu piešķiršanas un izmaksas

kārtību"" anotāciju, 1. un 2. lpp.). Proti, ar

Noteikumiem Nr. 603 pabalsta bāzes apmērs netika palielināts līdz

99 euro, bet tika noteikts, ka personām ar III

invaliditātes grupu tas ir 80 euro. Attiecīgi mazāki par

Plānā paredzēto ir arī personām ar I un II invaliditātes grupu

piešķiramā pabalsta apmēri.

Satversmes tiesa secina, ka Ministru kabinets, nosakot valsts

sociālā nodrošinājuma pabalsta apmēru, gadiem ilgi ir noteicis

pabalsta apmēru atkarībā no valsts budžeta iespējām, neizvērtējot

ekonomisko situāciju valstī un neņemot vērā Centrālās statistikas

pārvaldes noteikto vidējo faktisko patēriņa cenu indeksu, kā tas

paredzēts Noteikumu Nr. 1605 3. punktā. To tiesas sēdē atzina gan

Ministru kabineta, gan Labklājības ministrijas pārstāves, un tas

izriet arī no apstrīdētās normas izstrādes materiāliem. Tādējādi

Ministru kabinets nav paredzējis kritērijus, kas ļautu objektīvi

noteikt tādu pabalsta apmēru, kas kopsakarā ar citiem sociālās

drošības sistēmas pasākumiem nodrošinātu tā saņēmēja

pamatvajadzību apmierināšanu un ļautu viņam dzīvot tādu dzīvi,

kas atbilst cilvēka cieņai.

26.4. Ministru kabineta pārstāve Jana Muižniece,

Saeimas pārstāvis Jānis Priekulis un Labklājības ministrijas

pārstāve Elīna Celmiņa tiesas sēdē uzsvēra personas pašas

atbildību par savu labklājību, kā arī ģimenes pienākumu rūpēties

par savu tuvinieku - personu ar invaliditāti (sk. 2020. gada

2. jūnija tiesas sēdes stenogrammu lietas materiālu 3. sēj. 91.,

93., 125., 143. un 144. lp.). Savukārt nodibinājuma

"APEIRONS" pārstāve Daina Podziņa tiesas sēdē norādīja,

ka Latvijā izveidotā atbalsta sistēma neļauj personai ar

invaliditāti dzīvot patstāvīgi, piemēram, atsevišķi no vecākiem,

un tādējādi ierobežo šādas personas neatkarību un tiesības uz

privātautonomiju (sk. 2020. gada 9. jūnija tiesas sēdes

stenogrammu lietas materiālu 4. sēj. 77. lp.). Latvijai

saistošās starptautiskās cilvēktiesību normas uzsver to, cik

nozīmīga personai ar invaliditāti ir neatkarība, personīgās

izvēles brīvība un pilnvērtīga dalība visās dzīves jomās, tostarp

tiesības izvēlēties dzīvesvietu, proti, tiesības izvēlēties, kur

un ar ko kopā dzīvot (sk., piemēram, Konvencijas 3. un 19.

pantu).

Valstij ir pienākums izveidot visaptverošu personām ar

invaliditāti paredzētu sociālā nodrošinājuma standartu. Šim

standartam ir jāsekmē ikvienas personas ar invaliditāti sociālā

iekļaušana, kā arī jāmazina šādu personu un to ģimenes locekļu

nabadzība un sociālā atstumtība neatkarīgi no tā, kurā pašvaldībā

šīs personas dzīvo. Šobrīd valsts sociālā nodrošinājuma pabalsts

ir vienīgais valsts piešķirtais sociālā atbalsta pasākums

nenodarbinātu personu ar invaliditāti pamatvajadzību

nodrošināšanai. Šis pabalsts visā valstī tiek izmaksāts pēc

vienotiem kritērijiem visām pabalsta saņēmēju grupām neatkarīgi

no tā, vai pabalsta saņēmēji ir vai nav nodarbināti. Satversmes

tiesa nav guvusi apstiprinājumu tam, ka valsts sociālā

nodrošinājuma pabalsts kopsakarā ar pārējiem pieejamiem valsts un

pašvaldību atbalsta pasākumiem pabalsta saņēmējiem -

nenodarbinātām personām ar invaliditāti - ļautu apmierināt vismaz

viņu pamatvajadzības un dotu šīm personām iespēju dzīvot tādu

dzīvi, kas atbilst cilvēka cieņai. Tādējādi nevar atzīt, ka

valsts būtu izpildījusi savu pienākumu īstenot īpašos pasākumus

attiecībā uz personām ar invaliditāti kā īpaši aizsargājamu

personu grupu un sekmēt iekļaujošās vienlīdzības mērķu

sasniegšanu.

Satversmes tiesa secina, ka ar apstrīdēto normu pieļautā

attieksme pret pabalsta saņēmējiem - nenodarbinātām personām ar

invaliditāti - nav attaisnojama, proti, tai nav objektīva un

saprātīga pamata.

26.5. No tiesiskuma un varas dalīšanas principiem kā

demokrātiskas tiesiskas valsts eksistences pamata, kā arī no

racionāla likumdevēja principa izriet tas, ka Ministru kabinets

drīkst izdot tikai tādas normas, kas sasniedz likumdevēja

noteikto mērķi un nav pretrunā ar vispārējiem tiesību principiem

un citām Satversmes normām, kā arī citiem likumiem. Ministru

kabinetam, raugoties, vai tā izdotās tiesību normas atbilst

likumdevēja piešķirtajam pilnvarojumam, jāņem vērā tas, ka

likumdevējs pieņem savstarpēji saskaņotas tiesību normas, kas

harmoniski darbojas visas tiesību sistēmas ietvaros (sal. sk.

Satversmes tiesas 2020. gada 20. marta sprieduma lietā Nr.

2019‑10‑0103 32.3.1. punktu). Tikai interpretējot likumdevēja

doto pilnvarojumu visas tiesību sistēmas ietvarā, Ministru

kabinets var izdot ilgtspējīgu tiesisko regulējumu, kas citstarp

tādējādi atbilst labas likumdošanas principam (sal. sk.

Satversmes tiesas 2019. gada 6. marta sprieduma lietā Nr.

2018‑11‑01 18.1. punktu).

Saeima, piešķirot Ministru kabinetam pilnvarojumu noteikt

valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta apmēru, atbilstoši

racionāla likumdevēja principam nevarēja būt vēlējusies, lai

Ministru kabinets pieļauj vienādu attieksmi pret atšķirīgos

apstākļos esošām personu grupām, proti, nodarbinātajiem un

nenodarbinātajiem pabalsta saņēmējiem. Tādējādi Ministru

kabinets, izdodot apstrīdēto normu, nav ievērojis likumdevēja

pilnvarojumu. Tātad no apstrīdētās normas izrietošā attieksme

pret nenodarbinātām personām ar invaliditāti nav noteikta ar

normatīvajos aktos paredzētā kārtībā pieņemtu tiesību normu.

Līdz ar to apstrīdētā norma, ciktāl

tā nosaka valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta apmēru

nenodarbinātām personām ar invaliditāti, neatbilst Satversmes 91.

pantam kopsakarā ar Satversmes 1. un 109. pantu.

27. Satversmes tiesai vēl jāizvērtē, vai no apstrīdētās

normas izrietošā attieksme pret pabalsta saņēmējiem - senioriem -

ir attaisnojama, proti, vai valsts ir atbilstoši rūpējusies par

senioriem, citstarp sekmējot viņu sociālo iekļaušanu un mazinot

nabadzību un sociālo atstumtību. To vērtējot, vērā ņemami

Satversmes tiesas argumenti par personām ar invaliditāti

pieejamiem sociālās drošības sistēmas pasākumiem un to ietekmi uz

personas pamatvajadzību nodrošināšanu, ciktāl šie pasākumi

senioriem ir pieejami un neattiecas vienīgi uz personām ar

invaliditāti.

Satversmes tiesa ir secinājusi, ka valstij ir jānodrošina

senioriem iespēja dzīvot tādu dzīvi, kas atbilst cilvēka cieņai,

tostarp iespēja aktīvi piedalīties valsts sabiedriskajā,

sociālajā un kultūras dzīvē (sal. sk. Satversmes tiesas 2009.

gada 21. decembra sprieduma lietā Nr. 2009-43-01 31. punktu).

Satversme neparedz personas tiesības uz konkrētu pabalsta summu.

Cilvēka cieņā balstītas sociāli atbildīgas valsts pienākums ir

izveidot tādu sociālās drošības sistēmu, kas vērsta uz cilvēka

cieņas aizsardzību, sociālās nevienlīdzības mazināšanu un valsts

ilgtspējīgu attīstību, turklāt ne tikai formālā nozīmē, bet arī

nodrošinot šīs atbalsta sistēmas efektīvu funkcionēšanu (sk.

Satversmes tiesas 2020. gada 25. jūnija sprieduma lietā Nr.

2019-24-03 19.1. punktu).

Atšķirībā no Plānā paredzētā valsts sociālā nodrošinājuma

pabalsta apmēra pieauguma līdz 99 euro, pabalsta apmērs

senioriem ar Noteikumiem Nr. 603 netika palielināts un palika

līdzšinējā līmenī - 64,03 euro. Noteikumu Nr. 603

anotācijā norādīts, ka apsvērumi, kuru dēļ nolemts pieejamā

finansējuma ietvaros nepalielināt pabalsta apmēru senioriem, ir

saistīti ar to, ka viņiem nav bijusi noteikta invaliditāte un

darbspēju zudums, tātad viņiem esot bijusi iespēja gūt

patstāvīgus un pastāvīgus ienākumus, uzkrājot nepieciešamo

apdrošināšanas stāžu, lai iegūtu tiesības saņemt vecuma pensiju.

Ierobežota finansējuma apstākļos valsts esot tiesīga primāri

atbalstu sniegt iedzīvotājiem, kuriem ir objektīvi iemesli, kas

traucē gūt ienākumus pilnvērtīgā apmērā un nodrošināt savas

materiālās situācijas uzlabošanos (sk. Ministru

kabineta noteikumu projekta "Grozījumi Ministru kabineta

2009. gada 22. decembra noteikumos Nr. 1605 "Noteikumi par

valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta un apbedīšanas pabalsta

apmēru, tā pārskatīšanas kārtību un pabalstu piešķiršanas un

izmaksas kārtību"" anotāciju, 4. un 5. lpp.).

Tādējādi pabalsta apmērs senioriem nav paaugstināts jau gandrīz

15 gadus, kopš 2006. gada 1. janvāra, neraugoties uz valsts

ekonomisko izaugsmi un faktisko patēriņa cenu pieaugumu šajā

laikā.

Satversmes tiesa ar 2020. gada 25. jūnija spriedumu lietā Nr.

2019-24-03 atzina par neatbilstošu Satversmei Ministru kabineta

noteikto GMI līmeni, kurš saskaņā ar Ministru kabineta 2012. gada

18. decembra noteikumu Nr. 913 "Noteikumi par garantēto

minimālo ienākumu līmeni" 2. punktu ir 64 euro, tātad

faktiski tāds pats kā senioriem noteiktā valsts sociālā

nodrošinājuma pabalsta apmērs. Satversmes tiesa citstarp atzina,

ka tas nav pietiekami, lai segtu trūcīgas personas izdevumus kaut

vai tikai par pārtiku (sk. Satversmes tiesas 2020. gada 25.

jūnija sprieduma lietā Nr. 2019-24-03 22.5. un 23. punktu).

Senioriem tiesības saņemt pabalstu GMI līmeņa nodrošināšanai ir

tikai tādā gadījumā, ja attiecīgā pašvaldība noteikusi augstāku

GMI līmeni par valsts noteikto. Tātad parasti seniors saņem vienu

no šiem pabalstiem - vai nu valsts sociālā nodrošinājuma

pabalstu, vai pabalstu GMI līmeņa nodrošināšanai - un Satversmes

tiesas argumentus par GMI līmeņa satversmību var attiecināt arī

uz valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta apmēru.

Satversmes tiesa atzīst, ka valsts izveidotajai sociālās

drošības sistēmai citstarp ir jābūt taisnīgai un jāmotivē

darbspējīgās personas stāties darba tiesiskajās attiecībās. Tomēr

tajos atsevišķajos gadījumos, kad persona nav varējusi uzkrāt

likumā vecuma pensijas saņemšanai noteikto darba stāžu, valstij

ir pienākums nodrošināt to, lai persona ar tai pieejamiem

sociālās drošības sistēmas pasākumiem varētu apmierināt vismaz

savas pamatvajadzības, tādējādi mazinot sociālo nevienlīdzību un

veicinot šādu personu sociālo iekļaušanu. Turklāt jāņem vērā arī

tas, ka pastāvošā sociālās apdrošināšanas sistēma pat

nodarbinātajiem nesniedz vienlīdzīgas garantijas. Piemēram, kā

tiesas sēdē norādīja Valsts kontroles pārstāve Inga Vārava,

atsevišķām grupām piederoši nodokļu maksātāji minimālās pensijas

slieksni varētu nesasniegt (sk. 2020. gada 3. jūnija tiesas

sēdes stenogrammu lietas materiālu 4. sēj. 16. lp.). Tātad

arī personas, kuras ir nodarbinātas, nākotnē var kļūt par valsts

sociālā nodrošinājuma pabalsta saņēmējiem.

Satversmes tiesa nav guvusi apstiprinājumu tam, ka valsts

sociālā nodrošinājuma pabalsts kopsakarā ar citiem valsts un

pašvaldību sociālā atbalsta pasākumiem nodrošinātu pabalsta

saņēmēju - senioru - pamatvajadzību apmierināšanu un dotu šīm

personām iespēju dzīvot tādu dzīvi, kas atbilst cilvēka cieņai.

Šāda valsts attieksme neveicina senioru sociālo iekļaušanu un

nemazina viņu sociālo atstumtību, tāpēc nav vērtējama kā

atbilstošas rūpes par senioriem un nav attaisnojama, proti, tai

nav objektīva un saprātīga pamata.

Turklāt Satversmes tiesa jau secināja, ka Ministru kabinets,

izdodot apstrīdēto normu, nav ievērojis likumdevēja pilnvarojumu

(sk. šā sprieduma 26.5. punktu). Tātad no apstrīdētās

normas izrietošā attieksme pret senioriem nav noteikta ar

normatīvajos aktos paredzētā kārtībā pieņemtu tiesību normu.

Līdz ar to apstrīdētā norma, ciktāl

tā nosaka valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta apmēru senioriem,

neatbilst Satversmes 91. pantam kopsakarā ar Satversmes 1. un

109. pantu.

28. Atbilstoši Satversmes tiesas likuma 32. panta

trešajai daļai tiesību norma, kuru Satversmes tiesa atzinusi par

neatbilstošu augstāka juridiska spēka tiesību normai, uzskatāma

par spēkā neesošu no Satversmes tiesas sprieduma publicēšanas

dienas, ja Satversmes tiesa nav noteikusi citādi. Minētā

Satversmes tiesas likuma norma Satversmes tiesai piešķir plašu

rīcības brīvību izlemt, no kura brīža spēku zaudē tāda norma, kas

atzīta par neatbilstošu augstāka juridiska spēka tiesību

normai.

Izmantojot Satversmes tiesas likuma 32. panta trešajā daļā

piešķirtās tiesības, Satversmes tiesai iespēju robežās jāgādā par

to, lai situācija, kāda varētu veidoties no brīža, kad apstrīdētā

norma zaudē spēku, neradītu personām Satversmē garantēto

pamattiesību aizskārumu, kā arī nenodarītu būtisku kaitējumu

valsts vai sabiedrības interesēm (sk. Satversmes tiesas 2005.

gada 16. decembra sprieduma lietā Nr. 2005-12-0103 25. punktu un

2015. gada 16. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2014-13-01 22.

punktu). Proti, likums tiesai ne vien dod pilnvaras, bet arī

uzliek atbildību par to, lai tās spriedumi sociālajā realitātē

nodrošinātu tiesisko stabilitāti, skaidrību un mieru (sk.

Satversmes tiesas 2009. gada 21. decembra sprieduma lietā Nr.

2009-43-01 35.1. punktu).

Izskatāmajā lietā jāņem vērā tas, ka apstrīdētā norma attiecas

uz sociāli nozīmīgu jomu, proti, tā noteic valsts sociālā

nodrošinājuma pabalsta apmēru nenodarbinātām personām ar

invaliditāti un senioriem, kuriem nav tiesību uz valsts pensiju.

Ja Satversmes tiesa lemtu, ka apstrīdētā norma atzīstama par

spēkā neesošu no sprieduma pasludināšanas brīža, tad normatīvajos

aktos vispār nebūtu noteikts pabalsta apmērs, kas liegtu šīm

personām pabalstu izmaksāt. Tas radītu būtisku apdraudējumu

cilvēkiem, nevis nodrošinātu sociālajā realitātē tiesisko

stabilitāti, skaidrību un mieru.

Lemjot par sprieduma spēku laikā, jāņem vērā arī tas, ka

valsts budžets ir nozīmīga valsts darbības joma, pabalsta apmēra

noteikšana ir cieši saistīta ar valsts budžetā paredzētajiem

izdevumiem un to plānošanu un valsts budžetam ir ietekme uz

tautsaimniecību kopumā (sal. sk. Satversmes tiesas 2020. gada

25. jūnija sprieduma lietā Nr. 2019-24-03 25. punktu). Tādēļ

apstrīdētās normas atzīšana par spēkā neesošu no kāda brīža

pagātnē izraisītu tiesiskās drošības principa apdraudējumu.

Izskatāmajā lietā ir nepieciešams un pieļaujams tas, ka

Satversmei neatbilstošā norma vēl noteiktu laiku paliek spēkā,

lai dotu iespēju Ministru kabinetam, ievērojot šajā spriedumā

secināto, pieņemt jaunu tiesisko regulējumu, ievērojot katras

pabalsta saņēmēju grupas atšķirīgos apstākļus. Tā kā attiecīgās

izmaiņas ir iespējams saskaņot ar valsts budžetu nākamajam

saimnieciskajam gadam, apstrīdētā norma atzīstama par spēkā

neesošu no 2021. gada 1. janvāra.

Nolēmumu

daļa

Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 30.-32. pantu,

Satversmes tiesa

nosprieda:

atzīt Ministru kabineta 2009. gada 22. decembra

noteikumu Nr. 1605 "Noteikumi par valsts sociālā

nodrošinājuma pabalsta un apbedīšanas pabalsta apmēru, tā

pārskatīšanas kārtību un pabalstu piešķiršanas un izmaksas

kārtību" 2. punktu, ciktāl tas nosaka valsts sociālā

nodrošinājuma pabalsta apmēru nenodarbinātām personām ar

invaliditāti un senioriem, par neatbilstošu Latvijas Republikas

Satversmes 1., 91. un 109. pantam un spēkā neesošu no 2021. gada

1. janvāra.

Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams.

Spriedums pasludināts Rīgā 2020. gada 9. jūlijā.

Spriedums stājas spēkā tā pasludināšanas brīdī.

Tiesas sēdes priekšsēdētāja I.

Ziemele